Postsociālisma valstu memoriālie muzeji Šķietami paradoksāla uzdevuma priekšā

Jasenovacas memoriālais muzejs Horvātijā.
Jasenovacas memoriālais muzejs Horvātijā. | Foto (fragments): Pino, flickr.com, CC BY-SA 2.0

Līdz ar 1989. gada notikumiem postsociālisma valstīs Austrumeiropā, Centrāleiropā un Dienvideiropā tika ierīkota un atjaunota virkne memoriālo muzeju, no jauna tika izveidotas izstādes un mainīta atceres prakse. Jaunās Eiropas Savienības dalībvalstis Eiropas atcerē līdzās holokausta piemiņai ienesa arī komunistiskās diktatūras pieredzi. Aplūkojot desmit valsts finansētus postsociālistiskos muzejus, Ljiljana Radoniča pēta, kā tiek atspoguļots Otrais pasaules karš.  

Kāda loma tiek ierādīta Otrā pasaules kara atcerei Jūsu pētītajās postsociālisma valstīs?

Visām postsociālisma valstīm kopīga ir sociālistiskā pagātnes naratīva deleģitimācija un nacionālās neatkarības pirmssociālisma laika “zelta” ēras meklējumi. Taču tas, uz kuru periodu jaunā nacionālā identitāte atsaucas, atkarīgs no katras valsts vēstures. Ja, piemēram, Čehijā tam piemērota starpkaru perioda demokrātija, tad Horvātijā īpaši jau 90. gados par pavērsiena punktu ceļā uz Horvātijas neatkarību uzskatīja NDH – “Neatkarīgo Horvātijas valsti”.

Kāds tajā ir memoriālu un jaunāko laiku vēstures muzeju uzdevums?

Memoriālajiem muzejiem ir jāpilda šķietami paradoksāls uzdevums – no vienas puses, tiem objektīvi jāprezentē vēsturiski fakti un, no otras puses, jāpiedāvā telpa subjektīvai atmiņai un atcerei. Taču, ja ņemam vērā, ka pagātnes izvērtēšana nekad nenotiek “autentiski”, bet vienmēr kontekstā ar tagadnes vajadzībām, tad memoriālos muzejus var uzskatīt par attiecīgajā sabiedrībā pašlaik dominējošā vēstures naratīva izpausmi. Dažās – jo īpaši Baltijas – valstīs uzsvars likts uz skaidrošanu, ka komunisms salīdzinājumā ar nacionālsociālismu bijis lielāks ļaunums. Savukārt citās valstīs lielāka uzmanība pievērsta Otrā pasaules kara vēstures aspektiem, par kuriem nebija iespējams runāt sociālisma laikā, piemēram, tiek aplūkota nekomunistiskās, pilsoniskās pretošanās kustības loma Slovākijas Nacionālās sacelšanās laikā 1944. gadā, kā arī holokausts – abu šo tematu pieminēšana šķita iespējam tikai uz īsu brīdi 1968. gadā, taču pēc tam tie atkal tika padarīti par tabu.

Ar savu pētījumu Jūs esat izveidojusi pirmo Otrā pasaules kara muzeju tipoloģiju postsociālistiskajās Eiropas Savienības valstīs. Kādā mērā šie muzeji atbilst “Eiropas standartiem”?

Eiropas Savienības paplašināšanās austrumu virzienā parādīja, ka kandidātvalstis, pēc pašu iniciatīvas vai sekojot neformālam aicinājumam, izstrādāja aktivitātes, kuru mērķis bija apliecināt to piederību, tā sakot, “Eiropas vērtībām”. Tostarp kopš 90. gadiem aizvien vairāk vērojams paškritisks holokausta izvērtējums. Piemēram, Budapeštā dažas nedēļas pirms iestāšanās Eiropas Savienībā tika atvērts Holokausta piemiņas centrs, lai gan pastāvīgās ekspozīcijas izveidi bija iespējams pabeigt tikai pēc diviem gadiem. Holokausta piemiņas centrs un Jasenovacas memoriālais muzejs izskatās uzkrītoši līdzīgi: tumšas telpas, upuru mantas stikla vitrīnās, upuru vārdi vai baltas līnijas kā ekspozīcijas vienojošais elements utt. Tas nepārprotami norāda, ka abi muzeji orientējas uz “rietumu” paraugiem, jo īpaši ASV Holokausta memoriālo muzeju Vašingtonā. Turklāt Ungārijas muzeja tīmekļa vietnes sākumlapa ilgus gadus bija angļu valodā, kas norāda, ka adresāts ir kāds cits, ne vietējie muzeja apmeklētāji. Taču 2006. gadā atklātās ekspozīcijas saturs nepārprotami pierāda, ka par spīti šo “Eiropas standartu” pretrunīgajam vērtējumam rezultāts var būt pārliecinoša ekspozīcija, kas nesaudzīgi runā par lielas ungāru sabiedrības daļas atbildību par holokaustu – un spēj šīs zināšanas nodot arī skolēnu grupām un citiem interesentiem, kaut gan Ungārijā šobrīd aizvien pieaug tendence mazināt Horti režīma (1920-1944) noziegumu nozīmi.

Kā Jūs vērtējat diskusiju par savas valsts vēsturi, kā piemēru izmantojot Budapeštas memoriālos muzejus un Jasenovacas memoriālo muzeju Horvātijā?

Budapešta manā projektā ir sava veida izņēmums, jo Ungārija ir vienīgā valsts, kas galvaspilsētā uztur divus pilnīgi atšķirīgus muzejus, turklāt abus iekārtojot pēc valsts pasūtījuma un par valsts līdzekļiem. “Terora nams” tika atklāts 2002. gadā tagadējā Ungārijas premjerministra Viktora Orbana priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros un stāsta Ungārijā šobrīd dominējošo vēstures versiju – komunisms bija “lielāks” ļaunums, un pie Ungārijas ebreju deportācijas vainīgs bija nevis Horti, bet gan tikai “vācu okupanti” un fašistiskā Bultu krusta partija. Savukārt Holokausta piemiņas centrs skaidri parāda, ka Horti režīms bija antisemītisks, ka “ebreju likumi” un militārie spaidu darbi ebreju vīriešiem jau ilgi pirms 1944. gada okupācijas bija daļa no ikdienas.

Holokausta piemiņas centrs un Jasenovacas memoriālais muzejs ne tikai izskatās līdzīgi (lai gan Jasenovaca nekādā ziņā nav tikai holokausta piemiņas muzejs, jo lielākā daļa upuru bija serbi), bet tie abi savu ekspozīciju priekšplānā izvirza individuālo upuri un viņa stāstu – arī pirms vajāšanas. Tas ļauj raisīt empātiju pret upuri, nevis, kā agrāk ierasts, nodarboties ar “līķu kalna pedagoģiju”, kā to nereti un ne bez pamata uzsvērusi Jasenovacas memoriāla direktore. Taču būtiskākā abu muzeju atšķirība ir tā, ka Budapeštā vismaz tikpat detalizēti aplūkoti arī pāridarītāji, pat izstādot fotogrāfijas, kurās redzams, kā Ungārijas iedzīvotāji izlaupa geto. Turpretī Jasenovacā pastāv risks identificēties ar upuriem bez skaidras izpratnes par to, kas kuru kādu iemeslu dēļ nogalināja, un tādējādi izvairīties no smagās konfrontācijas ar noziegumiem, ko pastrādājuši savējie. No otras puses, Jasenovacas memoriālais muzejs vēsta par manipulācijām ar upuru skaitu Dienvidslāvijas laikā, kā arī prezidenta Franjo Tudžmana pilnvaru laikā 90. gados, savukārt Budapeštas ekspozīcija beidzas ar 1945. gadu, tādējādi nepieminot nākamajā gadā notikušos grautiņus.

Raugoties no memoriālo muzeju pedagoģijas viedokļa, kuras pieejas, Jūsuprāt, varētu veicināt paškritiskas atmiņas attīstību?

Es neesmu pedagoģe, taču vienmēr kļūstu piesardzīga pamanot, ka masu slepkavība Otrā pasaules kara laikā tiek izmantota kā pamācība attiecībā uz mūsdienu cilvēktiesībām – it kā tādējādi tai tomēr būtu “jēga”. Ja nākamais solis ir visas iespējamās mūsdienu upuru grupas kaut vai tikai netieši uzskatīt par šodienas ebrejiem vai – kā to darīja bijušais Horvātijas premjers Ivo Sanaders – “serbus” Dienvidslāvijas karā dēmonizēt par jaunajiem nacistiem un fašistiem, tad tā nav kritiska pieeja vēsturei. Varētu diskutēt par šo plaši izplatīto sevis stilizāciju par upuri. No otras puses, nav vajadzīgas arī anonīmu līķu kalnu fotogrāfijas, lai konfrontētos un diskutētu par savējo pastrādātajiem noziegumiem. Ceļš no katra atsevišķā upura stāsta pie jautājuma, kas pāridarītājus motivēja uz noziegumiem, man šķiet atbilstoša pieeja. Pašrefleksija un empātija raksturo nobriedušu indivīdu, taču ar memoriāla apmeklējumu vien to nav iespējams sasniegt.

Ljiljana Radoniča dzimusi 1981. gadā, studējusi politoloģiju, filozofiju un tulkošanu. Viņas disertācija par pagātnes politikas diskursiem Horvātijā starp vēsturisko revizionismu un Eiropas standartiem 2012. gadā Vīnē apbalvota ar Mihaela Miterauera sabiedrības, kultūras un ekonomikas vēstures prēmiju. Kopš 2004. gada viņa ir pasniedzēja Vīnes Universitātes Politikas zinātnes institūtā un kopš 2013. gada marta Austrijas Zinātņu akadēmijas APART programmas stipendiāte, Kultūras zinātņu un teātra vēstures institūtā izstrādājot habilitācijas darbu "Otrais pasaules karš postsociālisma valstu memoriālajos muzejos".