Holokausta piemiņa Latvijā
Noziegumiem nav attaisnojuma

Memoriāls nacisma upuru piemiņai Rumbulā
Memoriāls nacisma upuru piemiņai Rumbulā | © Goethe-Institut Riga / Z. Murovska

Nosacīti holokausta piemiņai Latvijā ir divi līmeņi: ārējais - reprezentablais un iekšējais - problemātiskais.

Ārējais līmenis mūs raksturo kā normālu eiropeisku valsti, kas nosoda holokaustu, piemin tā upurus un realizē atbildīgu politiku šīs piemiņas nostiprināšanai un izglītībai, tas raksturo mūs kā valsti, kurā ir radīti un turpina tapt holokausta tematikai veltīti kultūras produkti. Arī pēc Antidefamācijas līgas datiem, antisemītisma līmenis Latvijā vairāk atbilst Rietumeiropas nekā Austrumeiropas vidējiem rādītājiem. Neraugoties uz šо tendenci, holokausta piemiņas iekšējā līmenī Latvijā pastāv virkne problēmu, kas saistītas ar holokausta vietu sabiedrības kolektīvajā atmiņā, kā arī ne mazums izaicinājumu, kas rodas no tā.

Holokausts un politika Latvijā 20. gadsimtā

Nacistu realizētais holokausts Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara gados prasīja vairāk nekā 70 tūkstošus Latvijas ebreju dzīvību. Tāpat Latvijā tika iznīcināti vēl 20 tūkstoši no Vācijas un no tās okupētajām teritorijām deportēto ebreju. Līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai holokausta izpēte un pieminēšana publiskajā sfērā nenotika. Padomju Savienības vēstures politika un pret Izraēlu vērstā ārpolitika neļāva holokausta norises skatīt dalīti no visas „padomju tautas” upuriem Otrajā pasaules karā. Atsevišķi ebreju kopienas pārstāvju mēģinājumi iekārtot piemiņas vietas holokausta upuriem neguva nekādu padomju varas atbalstu, bet gluži otrādi – šie cilvēki riskēja tikt apsūdzēti cionismā un kļūt par politiski neuzticamām personām PSRS. Padomju Latvijas historiogrāfijā holokausts visbiežāk tika izmantots kā ideoloģiskais un propagandas līdzeklis, lai apkarotu latviešu trimdu, kuras atsevišķus pārstāvjus padomju drošības dienesti mēģināja tieši saistīt ar ebreju iznīcināšanu Latvijā nacistu okupācijas gados.

Padomju režīmam liberalizējoties un sabrūkot 20. gs. 80. – 90. gadu mijā, aktualizējās arī holokausta piemiņas jautājumi, kas lielākoties notika pēc pašu ebreju kopienas iniciatīvas. Tomēr vadošās diskursīvās prakses tika novirzītas uz latviešu līdz tam noklusētās vēstures apzināšanu un ciešanām no padomju okupācijas režīma. Etnonacionālā pieeja Latvijas vēstures vērtējumiem 20.gs. izvirzīja tikai vienu varoni un vienu cietēju – latviešu tautu, pārējo etnisko grupu nopelnus, ciešanas padarot marginālas. 1990. gadā Latvijas atceres dienu sarakstā tika iekļauts 4. jūlijs – ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Tā bija diena, kad 1941. gadā Viktora Arāja komanda pēc nacistu rīkojuma nodedzināja četras no piecām Rīgas sinagogām, ko simboliski saistīja ar holokausta sākumu Latvijā. Tajā pašā gadā nodedzinātās Lielās Horālās sinagogas vietā atklāja memoriālu ebreju genocīda upuriem. Tomēr līdz pat mūsu dienām šīs dienas pieminēšana vairāk saista tikai Latvijas ebreju kopienu, turpretim sabiedrības vairākumam šī diena ir nepamanīta, un, labākajā gadījumā, sabiedrība par to uzzina no masu informācijas līdzekļu ziņām. Vairums Latvijas sabiedrības holokaustu nesaista ar Latvijas nācijas traģēdiju. Tam iemesli, manuprāt, meklējami gan pašas nācijas sociālajā atmiņā, kur nacistu okupācija tiek aizvien uzskatīta kā „mazākais ļaunums”, savukārt padomju okupācija tiek saistīta ar genocidālu attieksmi pret latviešiem. Par to liecina trīs komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas (1941. un 1949. gadā notikušo deportāciju piemiņas dienas – komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas, gan decembra pirmā svētdiena – pret latviešu tautu vērstā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena – kad tiek pieminēti t.s. ”latviešu operācijas” upuri Padomju Savienībā 1937./38. gadā.).

Šī koncentrēšanās uz pašu upuriem izslēdz no uzmanības loka citus upurus, tāpat „latviešu genocīda” konstrukcija netieši ļauj attaisnot pašu latviešu piedalīšanos holokausta realizēšanā. Lai arī Latvijas politiķi ir uzsvēruši vienlīdzīgu attieksmi gan pret komunistisko, gan pret nacistisko okupāciju, tāpat pret to upuriem, tomēr ne vienmēr tas parādās politikas dokumentos. Tā 1996. gadā Saeimas pieņemtā deklarācija „Par Latvijas okupāciju” uzsver padomju genocīdu pret latviešu tautu, savukārt par nacistu režīmu pasaka tikai to, ka viņi ir „iedibinājuši savu režīmu”, un veikuši „deportācijas un citas represijas pret iedzīvotājiem.” Kā atzīmējis holokausta atmiņas pētnieks Didzis Bērziņš, tad šajā deklarācijā izmantotie formulējumi liecina nevis par centieniem vienādot attieksmi pret abu okupācijas režīmu noziegumiem, bet gan par nepārprotamu viena nozieguma nosodīšanu un otra – noklusēšanu. Lai arī Latvijas politiķi ir darījuši daudz, lai 21. gadsimtā politiskā attieksme pret holokaustu būtu eiropeiska, tomēr viņu veikums ir pārlieku epizodisks un sociālo atmiņu maz ietekmējošs.

21. gadsimta izaicinājumi

Integrācija Eiropas Savienībā un NATO prasīja Latvijai izvērtēt savu pagātni, tajā skaitā arī pret holokaustu. Līdz tam šo tēmu kompleksi bija skatījis tikai ASV dzīvojošais latviešu vēsturnieks Andrievs Ezergailis. Jau 1999.gadā izveidotā Latvijas Vēsturnieku komisija uzsāka darbu totalitāro režīmu pagātnes izpētē un izvērtēšanā, tajā skaitā arī pret holokaustu. Vairāku gadu vēsturnieku darbs vainagojās ar nozīmīgiem pētījumiem holokausta vēstures izpratnē Latvijā. Tomēr līdz pat šai dienai šie pētījumi ir izkaisīti dažādos komisijas rakstu sējumos, un to atziņas nav apkopotas vispārējā pētījumā par holokausta vēsturi nacistu okupētajā Latvijā. Tas ļautu labāk izprast gan notikušo, gan ļautu apzināt tēmas problemātiku tālākai izpētei, kā arī veicinātu sabiedrības interesi. Viena no šādām tēmām ir latviešu līdzdalība holokaustā. Kā atzīmējis sociologs Zigmunds Baumans, balstīšanās nozieguma „vāciskumā” (kas visumā ir ļoti izplatīts Latvijas historiogrāfijā), ir veids, kā attaisnot visus pārējos. Ideja par to, ka noziedznieki bija savdabīga civilizācijas čūla vai slimība, bet nevis šīs civilizācijas leģitīms produkts – ved ne tikai pie morāli komfortablas pašattaisnošanās, bet arī pie bīstamas morālas un politiskās atbruņošanās. Tas ļauj distancēties no tā, kas notika citā laikā, citā valstī, bet vainīgi pie tā bija citi un nevis mēs. Latviešu vainas atzīšana vienmēr ir bijusi problemātiska gan politiskajā līmenī, gan sabiedrībā valdošajās diskursīvajās praksēs. Tādēļ īpaši nozīmīgi ir tas, ka 2015. gada 29. novembrī pieminot Rumbulas slaktiņa upurus Valsts prezidents Raimonds Vējonis atzīmēja: „Mēs esam vietā, kur uz mūsu zemes nodevīgi tika slepkavots. To uzspieda svešas varas. Mūsu valsts bija iznīcināta. Diemžēl bija nelieši arī mūsu vidū, kas bija ļaunuma pārņemti. Tas ir nožēlojami un nosodāmi. Okupācijas režīma vietējie kolaboranti, tai skaitā arī no noziedzīgās „Arāja komandas” ir mūsu apkaunojums un lāsts. Noziegumiem nav attaisnojuma, tāpat kā to atbalstītājiem un izpildītājiem. Holokausta rēta ir sāpīgi cirsta arī Latvijas miesā. Diemžēl to, kas aktīvi nostājās pret, bija maz, taču bija.”

Ebreju glābēju tēma ir arī neviennozīmīga Latvijas kolektīvās atmiņas telpā. Līdz šim ir apzināti ap 600 dažādu ebreju glābēju vārdu, spilgtākajam no glābējiem Žanim Lipkem Rīgā atvērts memoriāls, tāpat piemineklis ebreju glābējiem 2007. gadā tika atklāts arī memoriālā Lielās Horālās sinagogas vietā, tomēr visumā šo cilvēku rīcība netiek akceptēta un godināta. Kā atzīmēja muzeja „Ebreji – Latvijā” dibinātājs, vēsturnieks un holokaustu pārdzīvojušais Marģeris Vestermanis, viņu rīcība tiek uztverta kā „neizteikts pārmetums visai pārējai sabiedrībai”, kura savā vairumā ieņēma malā stāvētāju pozīciju. Tomēr galvenais izaicinājums, ar ko Latvijas kolektīvajai atmiņai jātiek galā, ir apziņas veidošana par to, ka holokausts bija traumatisks visai Latvijas sabiedrībai un ka iznīcinātie ebreji ir tieši tādi paši „mūsu” upuri, kā tie ļaudis, kuri gāja bojā izsūtījumā vai Gulaga nometnēs.