Bēgļu pienesums kultūras darbā Atvērt durvis svešatnē

Minhenes projekts „Kino Asyl“
Foto: © Max Kratzer

Viņi dibina laikrakstus, uzņem filmas, rīko festivālus – daudzi bēgļi ar savu aktīvo līdzdalību bagātina vācu kultūras nozari.
 

Septiņas durvis ir atvēris Ramī al-Ašeks. Vienas no tām ir „Durvis uz pasauli“. Aiz tām slēpjas starptautiskas ziņas. Otras ir „Atvērtās durvis“, un tās ved pie praktiskiem padomiem par dzīvi Vācijā. „Viņas durvis“ sniedz ziņas no feministiskas perspektīvas. Un „Sirds durvis” apkopo stāstus par cerību, mīlestību un veiksmi – to, kā bēgļiem, saskaņā ar al-Ašeka teikto, bieži pietrūkst visvairāk.
 
„Durvis” ir rubrika žurnālā „Abwab”, kura galvenais redaktors kopš tā dibināšanas 2015. gada decembrī ir 26 gadus vecais sīrietis al-Ašeks. Žurnāls, kas ir līdz šim pirmais Vācijā izdotais laikraksts arābu valodā, iznāk reizi mēnesī. „Tā kā man jau ir atvērušās durvis uz vācu kultūru, es gribu tās turēt atvērtas arī citiem šeit bēgļu gaitās nonākušajiem,” stāsta Ķelnē dzīvojošais al-Ašeks, kuram ceļu uz Vāciju 2014. gadā nodrošināja Heinriha Bella fonda stipendija.
 
Žurnāla apjoms ir nepilnas 25 lappuses, lielākoties tas ir arābu valodā. „Lielākā daļa bēgļu vēl nerunā vācu valodā,” saka al-Ašeks. Tajā pašā laikā sociālie tīkli ir pilni ar aplamām ziņām. Tāpēc „Abwab” līdzās ziņām no dzimtajām zemēm piedāvā arī daudzas tēmas saistībā ar Vāciju. Piemēram, 2016. gada janvāra izdevumā sīriešu autore rakstīja par seksuālajiem uzbrukumiem Vecgada naktī Ķelnē. „Abwab” šobrīd bez maksas tiek izplatīts vairāk nekā 100 bēgļu apmešanās vietās, arābu kultūras apvienībās un tautskolās. Žurnāla iespiešana tiek finansēta no reklāmas ieņēmumiem. Vairāk nekā 30 iesaistītie autori un žurnālisti līdz šim strādā bez atalgojuma.
                                                                                      

Citam ar citu sarunāties, citam no cita mācīties

 
Taču al-Ašeks, kurš kā dzejnieks un rakstnieks jau publicējis vairākas grāmatas, grib palīdzēt arī citās frontēs – izveidot interneta platformu bēgļiem un visiem interesentiem vācu, arābu un angļu valodā, organizēt seminārus un diskusiju pasākumus. Īsi sakot – radīt informācijas un kontaktu tīklu platformas. Viņš stāsta, ka nupat esot ticies ar vairāku Vācijas ministriju pārstāvjiem. Un regulāri pieprasījumi tiekot saņemti arī no Zviedrijas, Grieķijas, Nīderlandes un Francijas.
 
Tas raisa al-Ašekā cerības. Jo, kā viņš saka, tieši bēgļiem no zemēm ārpus Eiropas iesākumā būtu nepieciešams lielāks atbalsts, lai iedzīvotos. Viņš uzskata: „Cilvēkam no Grieķijas vai Itālijas nevar palīdzēt tādā pašā veidā kā no Sīrijas vai Eritrejas atbēgušajam.” Tāpēc viņa vēlme ir: „Runājiet nevis par mums, bet ar mums.” Pirms pāris nedēļām Vācijā ir ieradies al-Ašeka brālis. Viņa pirmais padoms brālim: „Tiecies ar vāciešiem un runā ar viņiem – kaut sliktā vācu vai angļu valodā.” Jo tie, kas cits citam tur atvērtas durvis, var cits no cita mācīties, ir pārliecināts al-Ašeks.
 
To, ka tas iespējams arī mazliet nenopietnā veidā, labi parāda Firass al-Šaters, kurš pirms nepilniem trīs gadiem bēga no pilsoņu kara Sīrijā un tagad dzīvo Berlīnē. Dzimtenē al-Šaters bija filmu veidotājs un arī Vācijā nav atteicies no sava aicinājuma. Savā interneta lapā Zukar.org viņš ir sācis publicēt video sēriju – bēgļu veidotus sižetus bēgļiem, vācu valodā un ar viegli komisku ievirzi. Ar savu pirmo video, kurā filmas veidotājs Berlīnes Aleksandra laukumā ļauj sevi apskaut garāmgājējiem, viņš kļuva par YouTube zvaigzni. Sižeta nosaukums: „Zukar 01 – Wer sind diese Deutschen?“ (Cukurs 01 – Kas ir tie vācieši?).
 

Logs uz citu pasauli

 
To, kā bēgļi atver logu uz savu dzimto pasauli un tādā veidā dod savu ieguldījumu pieredzes un kultūras apmaiņā, rāda Minhenē īstenotais projekts „Kino Asyl“. 2015. gadā Minhenes Mediju centra mediju pedagogam Tomasam Kupseram radās ideja par festivālu, kurā tiktu demonstrētas filmas no bēgļu dzimtajām valstīm, kas rādītu, no kurienes viņi nāk un kas viņus veidojis. Šī ideja ātri guva atsaucību un finansiālu atbalstu. Pieteicās bēgļu institūcijas un ieteica gados jaunus dalībniekus.
 
Tā projektam kā viens no desmit kuratoriem pievienojās arī Ansumane Famahs. „„Aminata”, filma, par kuru es izšķīros, atspoguļo daļu no manas dzimtās Sjerraleones,” saka Famahs, kurš kopš 2014. gada novembra dzīvo Vācijā. Viņš neizvēlējās vieglu tēmu. Filma „Aminata” ir stāsts par nabadzīgu vecāku meitu, kura grib iegūt labu izglītību, taču 14 gadu vecumā tiek spiesta precēties. Taču meitene seko savam mērķim ceļā uz labāku nākotni.
 
Afganistānas, Sīrijas, Sjerraleones, Palestīnas, Mali un Senegālas filmu atlase nebija vienīgais uzdevums. Palīdzot profesionāļiem, kuratori veidoja arī brošūras, programmiņas, montēja reklāmas sižetus un tulkoja subtitrus. 2015. gada decembrī – sešus mēnešus pēc pirmās tikšanās – filmas beidzot tika demonstrētas vairākos Minhenes kinoteātros. „Ar lieliem panākumiem,” teic Tomass Kupsers. Viņš cer iegūt pietiekamu finansiālo atbalstu, lai 2016. gadā sarīkotu nākamo festivālu. Arī Ansumane Famahs vēlas atkal piedalīties: „Lai parādītu Minhenei, ko mēs esam zaudējuši, un lai dalītos zināšanās un pieredzē ar citiem bēgļiem.”