Rakstnieki bēgļu gaitās
Rakstīšana – vai apklušana – trimdā

Kā vajātie un dzimteni pametušie rakstnieki Vācijā cīnās par jaunu literāro dzīvi – un cik daudz spēka un veiksmes tam nepieciešams.

Mainata Kurbanova nekad nebūtu domājusi, ka reiz kļūs par reliģijas skolotāju musulmaņu jauniešiem. Čečenijā viņa bija veiksmīga autore un žurnāliste. Viņa strādāja Ziemeļkaukāzā kā Maskavas avīzes Novaja Gazeta korespondente. Pēc saņemtajiem draudiem Kurbanova 2004. gadā pameta Krieviju un ieradās Vācijā. Iesākumā iztiku viņai nodrošināja PEN centra stipendija. Taču tad bija jārod atbilde uz jautājumu, kā būs tālāk. Mainatai Kurbanovai bija jāatrod sevi no jauna, viņa studēja islāma zinātni un ieguva profesionālo kvalifikāciju savam tagadējam skolotājas darbam Vīnē.

Arī Liu Dejuns ir sācis jaunu dzīvi. Ķīniešu blogeris un cilvēktiesību aktīvists ir ass Pekinas režīma kritiķis. Viņš ticis vairakkārt apcietināts un spīdzināts. 2013. gadā viņš pameta dzimteni. Šobrīd viņš Nirnbergā studē jurisprudenci – pēc intensīvas vācu valodas apguves viņš nokārtoja universitātes iestājeksāmenu.

Daudziem ir ļoti sarežģīti dzīves apstākļi

Mainata Kurbanova un Liu Dejuns – divi autori, kuriem pēc bēgšanas „tas izdevās“. Taču tie ir arī divi izņēmumi. Tikai nedaudziem trimdas rakstniekiem ir izdevies labs starts Vācijā, daudziem dzīves apstākļi ir ļoti sarežģīti. Viņu situācija ir atkarīga arī no tā, kādā valodā viņi runā. Autoriem ar labām Eiropas valodu zināšanām ir lielākas iespējas rakstīt un publicēties Vācijā. Tomēr arī viņiem ir grūti nopelnīt sev iztiku ar rakstīšanu.

Salīdzinoši labākas izredzes ir tiem, kuri bijuši spiesti pamest dzimteni jaunībā. Piemēram, Saša Stanišics Bosnijas kara laikā kā jaunietis kopā ar ģimeni atbēga uz Vāciju. Viņam palaimējās satikt atsaucīgus cilvēkus, kas viņu atbalstīja arī profesionāli. Šodien viņš ir atzīts autors ar plašu lasītāju loku un 2014. gadā tika godināts ar Leipcigas grāmatu meses balvu. Arī Abbass Khiders ir vispāratzīts rakstnieks. Pēc ilgām un nogurdinošām bēgļa gaitām irākietis 27 gadu vecumā nonāca Bavārijā, nemācēdams ne vārda vācu valodā. Šobrīd viņš vācu valodā ir sarakstījis vairākus romānus, kas saņēmuši virkni literāru apbalvojumu. 2017. gadā Khiders ir Maincas pilsētas rakstnieks.

Bēgšanas un spīdzināšanas cirstās brūces

Tomēr katra bēgļa liktenis ir individuāls. Ir liela atšķirība, vai bēgošajam nācies pamest ģimeni, vai svešajā vietā viņu sagaida novadnieku kopiena, jeb vai viņa vajātāju – piemēram, slepeno dienestu – roka sniedzas līdz pat patvēruma zemei. Liela loma tālākajā literārajā darbībā ir arī tam, cik smagu nastu dvēselei uzlikušas bēgšanas, vajāšanas, apcietinājuma un spīdzināšanas cirstās brūces.

Turklāt autoriem nepieciešami kontakti – ar izdevniecībām, tulkotājiem un redakcijām. Tieši trimdas rakstniekiem ir personīgi jāpiedalās lasījumos un diskusijās, lai iepazīstinātu lasītājus ar saviem Vācijā lielākoties pilnīgi nezināmajiem darbiem. Taču izdevniecības parasti atraida, jo viņu programmās jau ir viens vai divi autori, piemēram, no arābu teritorijas. Tad atliek vien neatkarīgās, mazās izdevniecības, kurām gan ir mazākas reklāmas iespējas, tomēr bieži vien daudz vairāk drosmes.

Literāri mākslas darbi Facebook vietnē

Piemēram, Berlīnes izdevniecībai mikrotext, kuras specializācija patiesībā ir e-grāmatas, piedzīvoja lielu veiksmi ar Abuda Seīda tekstiem. Seīda apkopotajiem Facebook vietnes statusa ziņojumiem bija tik daudz lasītāju, ka tika izdots to drukātais izdevums “Gudrākais cilvēks Facebook vietnē” (2013). Publikācija piedzīvojusi jau trešo izdevumu. 2015. gadā sekoja Seīda darbs “Lebensgroßer Newsticker”, viņš raksta arī žurnālam VICE Germany un dienas laikrakstam taz. Ar saviem melnā humora piesātinātajiem īstekstiem Seīds veiksmīgi uzrunā gados jaunus lasītājus.

Kopš 2012. gada Hamburgā dzīvojošajai sīriešu rakstniecei Roza Jasinai Hasanai ir cita pieeja. Viņas galvenā tēma ir sieviešu tiesības. Vācu valodā jau iznākuši divi autores darbi – romāns “Wächter der Lüfte” (“Debesu sargs”) un stāsts “Ebenholz” (“Melnkoks”), ko klajā laidis Ķelnes apgāds Alawi-Verlag. Sīriete stāsta par tabu, kas veido un nosaka dzīvi viņas dzimtenē: politika, reliģija, seksualitāte, apspiešana un vardarbība, kas jo īpaši vērsta pret sievietēm.

Roza Jasina Hasana stāsta, ka viņa dzīvo no un ar stāstiem, ko atvedusi līdzi no Sīrijas. Vācija viņai vienmēr būs trimdas zeme. Viņa – tāpat kā daudzi trimdas arābu autori – cer, ka varēs atgriezties dzimtenē. Galvenais, ko viņa līdz tam laikam vēlas panākt ar savām grāmatām, ir atklāt atsevišķos likteņus, kas slēpjas aiz skaitļiem un datiem par bēgļiem. Vai varētu būt vēl pārliecinošāks līdzeklis nekā literatūra?