Dosjē
Ceļi uz kopīgu nākotni

Pasaulē vācu atmiņas kultūra tiek uzskatīta par veiksmes stāstu un piemēru. Tomēr Vācijā tā arvien biežāk raisa nepatiku un īgnumu. Aleida Asmane pauž nostāju par šīm diskusijām.

Kulturoloģe un literatūrzinātniece Aleida Asmane skaidro jēdzienus “atcerēšanās” un “atmiņa”.

Diskusijas par atmiņu saturu Latvijā lielākoties tiek veidotas etnisko kopienu ietvaros, kuriem politikas valodā nereti tiek piešķirtas etniski monolītu atmiņas kopienu īpašības.

Otrais pasaules karš šobrīd ir Latvijas sociālās atmiņas svarīgākais mezglpunkts, kurā cieši sasējušies nesamierināmi pagātnes stāsti.

Nedaudzie muzeji un memoriāli Latvijā, kas saistīti ar holokausta piemiņu, katrs veidojies kā diskusija ar sabiedrības priekšstatiem un stereotipiem par ebrejiem un šīs tautas iznīcināšanu Otrā pasaules kara laikā.

Nosacīti holokausta piemiņai Latvijā ir divi līmeņi: ārējais - reprezentablais un iekšējais - problemātiskais.

Otrais pasaules karš, nacionālsociālisms, terors, sadalīšana divās valstīs un atkalapvienošanās – mākslinieki pievēršas Vācijas jaunāko laiku vēsturei un uztur atmiņu dzīvu. Iepazīstinām ar vairākiem darbiem.

Ščecinas Universitātes vēstures profesors Jērgs Hakmanis (Jörg Hackmann) ir pazīstams kā reģionālās atmiņu kultūras pētnieks. Viņa ieskatā ne tikai sabiedrībai, bet arī veselam reģionam piemīt noteikta atmiņu kultūra un vēstures politika.

Laikmeta liecinieku portāliem vācu atmiņu kultūrā ir būtiska loma. Padzīto, apspiesto un brīvību zaudējušo personiskie atmiņu stāsti ir publiski pieejami, lai nākamās paaudzes no tiem varētu gūt mācību.

Vācijas pilsētas ir pilnas piemiņas vietu. Taču memoriālā kultūra pēc Otrā pasaules kara un pēc Vācijas atkalapvienošanās 1989. gadā ir piedzīvojusi fundamentālas pārmaiņas.

Veidojot filmu “Austerlica”, Sergejs Lozņica caur kameras objektīvu vērojis bijušajās koncentrācijas nometnēs ierīkoto memoriālu apmeklētājus. Taču kāds ir atmiņas kultūras pienesums mūsdienās? Saruna ar ukraiņu režisoru par viņa vairākkārt godalgoto dokumentālo filmu.

Otrā pasaules kara pēdas līdz pat mūsdienām saglabājušās daudzās ģimenēs, līdz pat otrajai un trešajai paaudzei. Žurnāliste Sabīne Bode “kara paaudzes mazbērnu” nedrošību skaidro ar psiholoģiski nepārstrādāto vecāku un vecvecāku pieredzi.

Līdz ar 1989. gada notikumiem postsociālisma valstīs Eiropā tika ierīkoti daudzi memoriālie muzeji. Aplūkojot desmit valsts finansētus muzejus, Ljiljana Radoniča pēta, kā tiek atspoguļots Otrais pasaules karš.
 

Autors un komiksu mākslinieks Reinhards Kleists intervijā stāsta par savu grafisko romānu, holokausta iztirzāšanu un jauniešu interesi.

Jau desmit gadus vācu izcelsmes zviedru autors Torkels S Vehters rekonstruē savas vācu-ebreju ģimenes vēsturi Otrā pasaules kara laikā. Tagad “32 pastkartes” iznākušas arī grāmatas formātā.