Memoriālie muzeji Latvijā
Piemiņas glabātāji

Nav iespējams apzināties zaudējuma sāpes, ja nezini, kas tev reiz piederējis. Nav iespējams sērot par ebreju līdzpilsoņu iznīcināšanu holokaustā, ja nezini, kas reiz bijuši tavi kaimiņi un skolasbiedri. Nedaudzie muzeji un memoriāli Latvijā, kas saistīti ar holokausta piemiņu, katrs veidojies kā diskusija ar sabiedrības priekšstatiem un stereotipiem par ebrejiem un šīs tautas iznīcināšanu Otrā pasaules kara laikā.

Holokausta liecinieku Latvijā paliek aizvien mazāk. Tie, kas vēl ir, neļauj mums aizmirst par pārdzīvoto – pēc daudzu gadu klusēšanas viņi piekrīt intervijām ar studentiem, raksta sen atliktus memuārus, mēģina saglabāt traģiskā laikmeta liecību, apzinoties, ka ir pēdējie palicēji. Muzeji un memoriāli ir starpnieki, kuriem jāspēj radīt jēgpilnu sazobi starp apmeklētāju, viņa zināšanu vai priekšstatu lauku un pārdzīvojumu, kas neļauj aizmirst tos, kurus apmeklētājs līdz šim bieži uztvēris kā “citus” iepretim “savējiem”. Muzeju loma ir ne tikai izglītot un saglabāt atmiņu par ebreju sistemātisku iznīcināšanu, bet arī par to, kāda pirms kara bija viņu dzīve, dalība sabiedrības procesos, ietekme, tradīcijas un ikdiena. Bez šī vēstījuma neiespējami aptvert kaut daļu no vides, kuru zaudējusi Latvijas un Eiropas pēckara kultūra, zaudējot lielu daļu šīs kultūras glabātāju.

Autentiskās piemiņas vietas – muzeji, sinagogas un memoriāli

Lai holokausta piemiņas diena 4. jūlijā nebūtu tikai svētsvinīgs sēru pasākums ar valstsvīru un ebreju kopienas piedalīšanos, kurā vietējie iedzīvotāji gandrīz neiesaistās, muzeji un memoriāli Latvijā meklē dažādas pieejas apmeklētājiem, lai šo piemiņu aktualizētu. Latvijas iedzīvotāji biežāk saista holokausta periodu ar Osvencimu, ar koncentrācijas nometņu nāves industriju, nekā ar bedrēm mežos, kurās tika nošauti neapbruņoti, pazemoti Latvijas ebreji, viņu kaimiņi, turpat netālu pie ciemiem un pilsētām. Upuru piemiņas vietas – Rumbulas memoriāls, Biķernieku mežs un Ebreju vecie kapi Rīgā, līdzīgi kā Šķēdes kāpas, Kaziņu mežs Ventspilī un citas ebreju slepkavību vietas gadadienās pulcina tos, kuri saistīti ar ebreju kopienām. Šobrīd nozīmīga ir sinagogu restaurācija un muzeju izveide Rēzeknes Zaļajā sinagogā un Ludzas sinagogā, jo tā piesaista vietējos iedzīvotājus, mazina šķīrumu starp dažādu tautību apmeklētājiem.

Pēc holokausta Latvijā izzuda vesels kultūras slānis – mazo ebreju ciematu (štetlu) dzīve mazpilsētās, ebreju rajoni lielākās pilsētās. Rēzeknes Zaļās sinagogas ekspozīcijā manāms uzsvars uz sadzīvošanas pieredzi dažādu kopienu starpā. Uz sinagogas sienām vērojamas projekcijas, kur apmeklētāji var uzzināt par jūdaisma tradīcijām, ebreju ikdienas kopienu – frizieriem, muzikantiem, maizniekiem, par tiem, kurus vairs pēc kara nesatikt. Daļa apmeklētāju, kas turp dodas, lai apskatītu atjaunoto sinagogu, jūdu garīgajā celtnē ir pirmo reizi.

 Vecākais muzejs un arhīvs “Ebreji Latvijā”, kas saistīts ar holokausta tēmu, ievada apmeklētājus vairākus gadsimtus dzīvotspējīgas un sarežģītas līdzāspastāvēšanas vēsturē, izgaismo ebreju klātbūtni latviešu folklorā un literatūrā. Štetli – ebreju ciemati – nebija tikai nabadzības un bezcerības vietas, tajos dzīvoja vitāla un radoša tautas daļa. Ko tolaik nozīmēja būt ebrejam, kas ir jūdu ticīgais, kādas bija reliģiskās atšķirības, kā vietējie latvieši attiecās pret saviem ebreju kaimiņiem – par to mūsdienu muzeju apmeklētājam visbiežāk ir neskaidrs priekšstats, tāpēc visos muzejos, kas saistīti ar holokausta tēmu, gidiem jābūt gataviem atbildēt uz šiem pamatjautājumiem.

Netālu no Rīgas geto teritorijas Maskavas forštatē atrodas Rīgas Geto un Holokausta muzejs. Mūsdienās rajons saglabājis savu vēsturisko unikalitāti: bijušā Rīgas geto teritorija ir gandrīz vienīgā Eiropā, kas nav pārcietusi būtiskas arhitektoniskās pārmaiņas, kalpojot par vēstures un arhitektūras pieminekli Otrā pasaules kara holokausta notikumiem. Geto ieslodzīto pēcnācēji un tūristi izstaigā forštati, meklējot savu tuvinieku pēdējās dzīves vietas. Muzejs neatrodas geto teritorijā, bet muzeja apmeklētāju pieredze pat nelielas pastaigas laikā starp spīķeriem ļauj ieklausīties Rīgas ebreju traģēdijā pat paviršam garāmgājējam. Muzeja izvietojums ir īpaši veiksmīgs, jo apmeklētājs var turpināt ceļu tālāk uz geto teritoriju, turklāt izcilā Rīgas geto mājas lapa ļauj izstaigāt Maskavas forštati aculiecinieku stāstījuma pavadībā.

Ebreju glābēji – mazākums, kas dod cerību vairākumam

Glābēji bija gan zemnieki un aukles, gan inteliģence un priesteri, ārsti un veikalnieki. Viņi pieņēma cilvēkus, kas no tiem atšķīrās pēc ticības vai tautības, runāja citā valodā. Ebreju glābēji šobrīd nonākuši holokausta atmiņu telpas serdē, tas ir saprotami, jo pietuvoties visai nežēlīgajai holokausta tēmai, kas saistās ar brutālām tā laika liecībām, ir smags uzdevums. Glābēji dod cerību sabiedrībai, tie ir kā apustuļi vai pavadoņi, kas ar savu piemēru norāda – viens cilvēks vai ģimene var būt izšķiroši, viņu izvēle saglabāt vajāta cilvēka dzīvību un pašcieņu ir varonība. Glābēji ir paraugs tam, ka rīkoties varēja savādāk. Žaņa Lipkes memoriāls ir veltīts vienai tādai latviešu ģimenei, kas kara laikā savas mājas bunkurā un citās slēptuvēs nosargāja ap 50 cilvēku dzīvības. Memoriāls veidots uz salas, Lipkes dārzā, muzeja ēka ir askētiska melna koka būve, kurā iespējams izdzīvot glābēju un izglābto stāstu. Muzejā ir visai maz priekšmetu, jo pustumsa, skaņa un smarža ļauj apmeklētājam pieklust, ieklausīties stāstā par vienkāršu ostas strādnieku – kontrabandistu, uzzināt par Rīgas un Berlīnes izglābtajiem ebrejiem, par geto un dažādiem bēgšanas ceļiem. Apmeklētājam ir vieglāk saskarties ar tik sāpīgām tēmām, ja glābējs izrādās kontrabandists no Rīgas ostas, kura izdoma un drosme spēja neticamu grūtību brīžos izvest vajātos cilvēkus drošībā. Glābēji bija tie, kuri no malā stāvētājiem kļuva par aktīviem dalībniekiem, izrādot cilvēcību nepazīstamā, līdz šim nebijušā situācijā, riskējot ar savu dzīvību, jo nedarīt neko izrādījās neiespējami. Motivācija iesaistīties, nevis pasīvi vērot genocīdu pret kaimiņiem, nozīmē, ka viņus bija kas aizskāris, aizkustinājis. Lipkes memoriālā glābēju fenomens tiek paplašināts, pielietots arī kā aicinājums veidot sabiedrību, kas ir toleranta, cīnās pret stereotipiem un sabiedrības mazākumgrupu stigmatizāciju. Modernam muzejam ir svarīgi būt par vietu, kas veicina diskusiju sabiedrībā, un muzejam, kas saistīts ar holokausta tēmu, jo īpaši jācenšas mazināt naidu un neiecietību kultūras telpā.