Atmiņas kultūra
Izvairīties no patosa
Holokausta memoriāls | Berlīne | Foto (fragments): Marko Priske
Vācijas pilsētas ir pilnas piemiņas vietu. Taču memoriālā kultūra pēc Otrā pasaules kara un pēc Vācijas atkalapvienošanās 1989. gadā ir piedzīvojusi fundamentālas pārmaiņas.
Agrāko gadsimtu pieminekļi visbiežāk ir statujas, piemēram, pilsētas tiesības simbolizējošās Rolanda statujas no 14. līdz 17. gadsimtam vai pēc romiešu parauga veidotās jātnieku statujas, kurās iemūžināti karavadoņi un firsti. Vācu klasikas laikmetā tām sekoja Gētes un Šillera skulptūras. Pēc Francijas-Prūsijas kara un Vācijas impērijas dibināšanas 1871. gadā nācija sevi cildināja ar virkni patriotisku uzvarētāju pieminekļu. Visvairāk izceļas Bismarka kults ar 146 Bismarka torņiem un kolonnām, kā arī 550 citiem pieminekļiem.
Vācijas pilsētas ir pilnas piemiņas vietu. Taču pēc Pirmā pasaules kara to raksturs nereti mainījās. Lepnu uzvarētāju pieminekļu vietā bieži vien tika izveidotas tā dēvētās varonīgi kritušo karavīru piemiņas vietas. Pēc postošā Otrā pasaules kara reti kur izjuta nepieciešamību godināt varoņus un daudzviet pie jau esošajiem pieminekļiem vienkārši piestiprināja jaunas plāksnītes ar kritušo līdzpilsoņu vārdiem.
Pieminekļa vietā memoriāls
Pieminekļi, kas cildina nacionālo lepnumu, izcilas personības politikā, kultūrā un zinātnē vairs nešķiet piemēroti. Šāda veida pieminekļu vietā top memoriāli, kas atgādina par karu, padzīšanu un genocīdu. Kopš 20. gadsimta septiņdesmito gadu vidus, kad sāka izvērtēt Eiropas ebreju vajāšanu un noslepkavošanu, tapis aizvien vairāk šai tematikai veltītu piemiņas vietu, kā pēdējais – holokausta memoriāls Berlīnē. Daudzviet sastopami tā dēvētie “Stolpersteine” jeb “klupšanas akmeņi” – nelieli, spīdīga misiņa bruģakmeņi, kuros iegravēti cilvēku vārdi. Tie atrodas pie namiem, kuros šie cilvēki savulaik dzīvojuši, pirms kļuva par nacionālsociālistiskās vajāšanas upuriem. Apmērs, kādā vācieši memoriālos un piemiņas vietās runā par savu politisko un morālo bankrotu nacionālsociālistu diktatūras laikā, jebkurā citā valstī ir teju neiedomājams.-
Memoriāls noslepkavotajiem Eiropas ebrejiem, Berlīne, 2005. gads. Amerikāņu arhitekta Pītera Eizenmana projektētais holokausta memoriāls kā centrālā piemiņas vieta netālu no Brandenburgas vārtiem kļuvis par apmeklētāju piesaistes objektu. To veido 2711 dažāda augstuma pa daļai ieslīpu betona plākšņu lauks un apakšzemes informācijas centrs, kurā atspoguļota ebreju vajāšanas vēsture. -
Piemineklis nacionālsociālisma laikā noslepkavotajiem Eiropas sinti un romiem, Berlīne, 2012. gads. Izraēliešu mākslinieks Dani Karavans atceres vietu Tīrgartena apkaimē veidojis kā apaļu, tumši melnu ūdensbaseinu ar trīsstūrainu saliņu, uz kuras vienmēr tiek novietos svaigi griezts zieds. Laukumu ieskauj stikla plāksnes, uz kurām iegravēta genocīda hronoloģija. -
Memoriāls un informācijas punkts nacistiskās “eitanāzijas” upuru piemiņai, Berlīne, 2014. gads. Sākotnēji par memoriālu tika pārveidota amerikāņu mākslinieka Ričarda Serras 1986. gadā radītā un netālu no Filharmonijas uzstādītā monumentālā skulptūra, ko veidoja divas rūsējošas tērauda plāksnes. 2014. gadā pēc Urzulas Vilmsas un Heinca V. Hallmaņa projekta kā papildinājums tika izveidota gaiši zila stikla siena un gara betona pults ar informatīviem tekstiem un video ierakstiem. -
“Klupšanas akmeņi”. Pieminot nacionālsociālisma laikā vajātos un noslepkavotos iedzīvotājus, pie viņu kādreizējiem namiem uz ietves iestrādāti mākslinieka Guntera Demniga veidotie “klupšanas akmeņi”. Kopš 1992. gada Vācijā un divdesmit citās Eiropas valstīs izvietoti sešdesmit tūkstoši šo kvadrātveida misiņa plāksnīšu, kuru uzraksti iegravēti ar roku. -
Piemineklis politiski vajātajiem padomju okupācijas zonā un VDR no 1945. līdz 1989. gadam, Jēna, 2010. gads. Piemineklis radis vietu pie VDR Valsts drošības ministrijas kādreizējās Jēnas nodaļas. Pēc mākslinieku Sibilles Manias un Martina Neiberta projekta uz tērauda plāksnes sakrautas 285 no krāsaina betona veidotas dokumentu kastes, kas norāda uz bezjūtīgo administratīvo perfekciju, ar kādu tika vajāti režīma pretinieki. -
Brīvības un vienības monuments, Berlīne. Komunikācijas aģentūras “Milla & Partner” un horeogrāfes Sašas Valcas projektēto monumentu „Bürger in Bewegung“ (“Iedzīvotāji kustībā”) iecerēts uzstādīt vietā pie Berlīnes pils, kur savulaik atradās nacionālais piemineklis ķeizaram Vilhelmam. Lēzenais trauks, uz kura varēs uzkāpt, atkarībā no apmeklētāju aktivitātes kustēsies augšup un lejup. Par “Vienības balansieri” dēvētā būve joprojām raisa strīdus. -
Sadalītās Vācijas piemiņas vieta Marienbornā. 7,5 hektāru lielajā teritorijā pie A2 šosejas, kas savulaik bija nozīmīgākais robežkontroles punkts iebraukšanai VDR, kādreizējie tranzītpasažieri tagad var ielūkoties aizkulisēs un uzzināt, kā notika pasu un automašīnu kontrole, un apskatīt dienesta telpas. Pastāvīgā ekspozīcija bijušajā štāba ēkā vēsta par kontrolpunkta vēsturi. -
Piemiņas vieta Berlīnē-Hoenšēnhauzenā, Berlīne, 1994. gads, 2013. gads. Valsts drošības dienesta centrālais izmeklēšanas cietums bija vissliktāko slavu iemantojusī vieta beztiesiskajā VDR. Pratināšanas telpas un kameras, kurās ieslodzītie tika psiholoģiski salauzti, pielietojot “baltās spīdzināšanas” metodes, kas neatstāj redzamas pēdas, saglabātas visā to biedējošajā banalitātē un drūmumā. Arhitekts HG Mercs ēkas un ekspozīciju iejūtīgā veidā pārveidojos par iespaidīgu piemiņas vietu. -
Bundesvēra memoriāls, Berlīne, 2009. gads. Arhitekts Andreass Meks no ārpuses pieejamo memoriālu Federālās aizsardzības ministrijas teritorijā veidojis betona kvadra formā ar caurumotām bronzas sienām. Memoriāla iekšpusē ar piecu sekunžu intervālu uz “Klusuma telpas” sienas tiek projicēti to 3100 armijas locekļu vārdi, kuri gājuši bojā dienesta laikā. -
Atmiņu mežs, Potsdama, 2016. gads. Arhitektu biroja “Rüthnick Architekten” projektētais komplekss bundesvēra ārvalstu operācijās kritušo kareivju piemiņai iekļauts Bundesvēra operāciju pavēlniecības kazarmu apstādījumos. 150 metrus garo taku ar ekspozīcijas ēku ceļa sākumā un klusuma telpu galā ieskauj septiņas kolonnas ar piemiņas plāksnēm, kā arī “piemiņas laukumi”, kas atvesti no bundesvēra ārvalstu operāciju vietām.
uzturēt atmiņu dzīvu
Jauns iemesls atcerei radās pēc Vācijas atkalapvienošanās. Taču līdz šim par Vācijas vienības pieminekļiem nav izdevies vienoties nedz Leipcigā, vietā, kur 1989. gadā notika pirmdienu demonstrācijas, nedz galvaspilsētā Berlīnē. Vienkāršāk šķitis uzturēt dzīvu atmiņu par VDR kā valsti, kur nepastāvēja tiesiskums. Mūra muzejs Berlīnē cenšas uzskatāmi parādīt barbariskās robežas nocietinājumu būves, lai gan pēc apvienošanās tās gandrīz pilnībā likvidētas. Bijušais robežkontroles punkts uz A2 šosejas starp Braunšveigu un Magdeburgu, kopš 1996. gada – ”Sadalītās Vācijas piemiņas vieta Marienbornā”, kļuvis par atceres un vēsturiski politiskās izglītības vietu. VDR Valsts drošības dienesta kādreizējās iestādes un cietumi no Rostokas līdz Erfurtei atvērti kā dokumentēšanas centri un piemiņas vietas, ar bēdīgi slaveno “Stasi” izmeklēšanas cietumu Berlīnē-Hoenšēnhauzenā un bijušajā Valsts drošības ministrijā ierīkoto “Stasi” muzeju priekšgalā.Nacisma noziegumu un Vācijas Sociālistiskās vienības partijas diktatūras izvērtēšana ir viens no federālās valdības piešķirtā finansējuma mērķiem. Citas politiskās tēmas un aktuālāka politiskā vēsture, piemēram, Eiropas apvienošanās nav tik pamanāmas un atceres vietās pieminētas tikai retumis.
Diviem nesen tapušiem memoriāliem, kas saistīti ar militāro sfēru, raksturīgas jaunas formas. Aizsardzības ministrijas teritorijā Berlīnē kopš 2009. gada atrodas bundesvēra centrālais piemineklis dienesta laikā bojā gājušo armijas locekļu piemiņai. Savukārt bundesvēra ārvalstu operācijās kritušo kareivju piemiņas vieta pie Potsdamas nodēvēta par “Atmiņu mežu”.
Jaunākos pieminekļus un memoriālus vieno arhitektūra, kas ar atturību un vienkāršo veidolu izvairās no jebkāda patosa. Tie nesimbolizē nacionālo lepnumu un pretenzijas uz varu un nav vērsti pret citām tautām, bet tiem ir morāls uzdevums izglītot. Proti, tiem jāpauž izpratne un pazemība un jāapelē pie iecietības un cilvēcības.