Bēgļu gaitas un filozofija
Hanna Ārente un Valters Benjamins – garīgā radniecība

Kas vēl ir kopīgs Hannai Ārentei un Valteram Benjaminam bez viņu trimdas Parīzē? Sigrida Veigele un Uta Steigere runā par Ārentes un Benjamina līdzīgajām domāšanas tendencēm, pārsteidzošajām paralēlēm un par to, kāpēc viņu idejas šodien ir aktuālākas nekā jebkad agrāk.

Betina Bremme

Hanna Ārente un Valters Benjamins, divi no 20. gadsimta ietekmīgākajiem vāciski runājošajiem intelektuāļiem, sastapās Parīzē, kur abi bija patvērušies no nacistu vajāšanām kā ebreji. Arī viņu domāšanā bija daudz kopīga. Kāds bija šīs garīgās radniecības pamats?

Sigrida Veigele: Hannu Ārenti un Valteru Benjaminu vieno radikāla pieeja 20. gadsimta katastrofām un krīzēm: viņi tās uztvēra kā atskaites punktu, lai no jauna pārskatītu un pārspriestu Eiropas intelektuālās vēstures galvenās koncepcijas. Abi savu darbību sāka filozofijas un literatūras krustpunktā, taču viņu spriedumi pavēra daudz plašāku lauku, pievēršoties arī politikas un vēstures teorijai. Viņu domāšanā svarīga nozīme bija valodas lietojumam – rakstītā burtiskums, metode, kas ļauj no jauna pārvērtēt jēdzienus, tēlus un vārdus, atklājot to saknes, pretējos aspektus un slēpto nozīmi.

Vēl viena kopīga saikne – abu izpratne par mantojumu kā paaudžu savienotāju. Benjamina vēstures filozofijas tēzēs ir runa par vāju mesiānisko spēku, kas savieno paaudzes: mēs esam gaidīti uz Zemes, mums ir pienākums pret paaudzēm, kas bija pirms mums, un tā ir atbildība, ko nav viegli izpildīt. Hanna Ārente, reaģējot uz katastrofām – holokaustu un Otro pasaules karu –, mēģina viest postmesiānisku cerību, pamatojot to ar ideju, ka ikviena Zemes iedzīvotāja piedzimšana ir jaunā sākums: piedzimšana kā rīcības iespējas nosacījums.

Būtiski ir arī tas, ka abi definē vēsturi nevis no abstrahētas perspektīvas, kā tas parasti notiek historismā un historiogrāfijā, bet no aktīva vēsturiskā subjekta skatpunkta. Viņi indivīdu uztver kā vēstures veidotāju. Tas atspoguļojas Benjamina vēstures filozofijas tēzēs un arī Hannas Ārentes darbā “Vita activa jeb Par cilvēka stāvokli”, kurā viņa apcer politisko jēdzienu. Politika viņai ir nevis institūcija, bet gan cilvēku savstarpējās mijiedarbības rezultāts. Tāpēc Ārente kritiski izturas pret politiskās utopijas modeļiem, izvirzot argumentu, ka nākotni nevar iepriekš radīt vai ieplānot – tā pati organiski izveidojas no tā, ko mēs tagadnē attīstām, savstarpēji mijiedarbojoties.

Cilvēki, kas veido sava veida avangardu, izpētot jaunus apvāršņus un iekļūstot jaunā domāšanas telpā, bieži saskaras ar lielām grūtībām ikdienas dzīvē un atzinību gūst tikai vēlāk. Vai šī varētu būt pieredze, kas ir kopīga Ārentei un Benjaminam?

Uta Steigere: Mani fascinē tas, ka abi, gan Ārente, gan Benjamins, pēc nāves ir guvuši lielāku slavu. Protams, īpaši Benjamins, kurš dzīves laikā guva ļoti maz atzinības. Ārentes gadījumā gan bija citādi, bet viņas darbu aktualizēšanās pēdējos desmit gados ir pārsteidzoša. Tas ir interesanti arī tādā ziņā, ka Ārente uzrakstīja ievadu grāmatai “Illuminations” – viņas sastādītajam Benjamina darbu krājumam ‒, kurā viņa pievēršas jautājumam par slavu un jo īpaši par pēcnāves slavu. Ārente izskaidro, ka pēcnāves slava galvenokārt pieder tiem, kuri nav klasificējami; tiem, kuri izaicina ierasto un paliek ārpus jebkādām struktūrām un žanriem.

Tas attiecas arī uz Ārenti, kura bieži no jauna definēja savi intelektuālo pozīciju, sākotnēji kā filozofe, pēc tam kā politiskā teorētiķe. Viņa vairākkārt saskārās ar angloamerikāņu filozofijas strikti formālo analītisko tradīciju un mēģināja ieviest citādu, brīvāku valodas un rakstīšanas stilu. Kādā brīdī viņa ar ironiju atzīst, ka “neveiksmīgi mēģina amerikāņiem izskaidrot filozofiju,” piebilstot: “toties vāciešiem noderētu nedaudz papildu zināšanas politikas jomā.”

Kā filozofi un domātāji Ārente un Benjamins ir pieejamāki nekā, piemēram, Kants, Heidegers vai Nīče. Viņi raksta tēlaināk un līdz ar to arī ir grūtāk klasificējami.

Parīzes trimdas laikā Benjamins ar lielām grūtībām centās nopelnīt iztiku kā rakstnieks un literatūras kritiķis. Hanna Ārente savukārt nodarbojās ar politiku un strādāja organizācijā Jugend-Aliyah, kas palīdzēja ebreju bērniem nokļūt Palestīnā. Vai šeit (attiecībā uz abu dažādajām praktiskajām iesaistēm un attieksmi pret pasauli) parādās kontrasts, kas atspoguļojas arī viņu darbos?

Sigrida Veigele: Pirms trimdas gadiem Ārente bija sākusi rakstīt habilitācijas darbu. Tolaik viņa jau bija universitātes filozofe, lai gan viņas rakstītais atšķīrās no tālaika tradicionālās filozofijas. Ārentes disertācija par mīlestības jēdzienu Augustīna darbos ir ļoti sarežģīta terminoloģijas ziņā. Trimdā, nevarēdama turpināt savu zinātnisko darbu, viņa iesaistījās praktiskajā politiskajā darbā; tad aiz muguras jau bija sarežģīta bēgšana no Vācijas uz Parīzi un pēc tam vēl viena – no internēto nometnes Gurs.

Benjamins devās trimdā agrāk, vēl pirms nacistu nākšanas pie varas sajuzdams nepieciešamību bēgt. Tā kā viņš nestrādāja universitātē, jo viņa habilitācijas darbs tika noraidīts, nācās dzīvot kā tā sauktajam brīvajam rakstniekam. Uzturot ciešas saites ar franču intelektuāļu aprindām, Benjamins centās turpināt darbu kā esejists un literatūras kritiķis. Tādējādi abu sākumpozīcijas bija ļoti atšķirīgas. Nokļuvusi Amerikā, Ārente sāka no nulles ‒ rakstīja angļu valodā un pievērsās politikas teorijai.

Uta Steigere: Laikā, kad Hanna Ārente dzīvoja ASV, viņa bieži pauda viedokli par nozīmīgiem politiskiem notikumiem, piemēram, Eihmaņa tiesas procesu, Vjetnamas karu vai Votergeitas skandālu. Bija brīži, kad viņa tik ļoti juta nepieciešamību iesaistīties publiskajos procesos, ka gandrīz atteicās no zinātniskā darba. Turpretim Benjamina nostāja bieži vien bija neskaidra, dažreiz neskaidri bija arī viņa izteikumi un intereses.

Sigrida Veigele: Valters Benjamins ir kultūras studiju “ciltstēvs”, bet Hanna Ārente – antropoloģiskās politiskās teorijas “ciltsmāte”, kuras darbi neiederas ne klasiskajā filozofijā, ne praktiskajā politikas zinātnē. Tomēr viņas idejas ietver abus elementus – no filozofijas viņa ņem fundamentālu izpratni par jautājumiem, kurus filozofija parasti formulē, distancējoties no prakses, un no politoloģijas ‒ saikni ar tagadni. Neskatoties uz visām atšķirībām, Ārenti un Benjaminu vieno kopīga izpratne par to, kā rakstības stils, metaforas un tēli ietekmē domāšanas procesu. Atšķirībā no Valtera Benjamina Hannai Ārentei izdevās aizbēgt uz ASV. Tajā pašā laikā holokausts un ilgie gadi bez pilsonības viņu ļoti ietekmēja. Tas īpaši noprotams, lasot darbu “We Refugees” (Mēs, bēgļi). Ko mēs šodien, kad tik daudzi cilvēki ir bēgļu gaitās, varam mācīties no Ārentes pārdomām?

Uta Staigere: “We Refugees” sākotnēji bija neliels raksts, kas vēlāk pārtapa par lielāku darbu. Interesanti, ka viņa identificē sevi ar šo rakstu, jo parasti neraksta “es” personā. Šī izvēle ir ļoti intriģējoša.

Ārente jo īpaši labi prot atainot svešādības pieredzi, kas izpaužas dažādās formās. Piemēram, sevis atrašana divvalodībā: cilvēks iemācās rakstīt svešvalodā, kas kādā brīdī kļūst par viņa galveno valodu, bet tajā arvien ieskanas un paliek svešādība. Kādā intervijā Ārente atzina, ka angļu valodā viņa atļaujas izteikties citādi nekā vācu valodā. Kā svešādību viņa min arī citas normas, izpausmes formas, kategorizāciju, asimilāciju vai pretestību tai. Tas viss raksturo bēgļa situāciju, kurš mēģina izveidot sev jaunu mājvietu jaunā vidē, gan no valodas, gan profesionālā, gan intelektuālā aspekta.
Jāpiebilst, ka Ārente bija privileģēta bēgle. Lai gan viņai ilgi netika piešķirta pavalstniecība, galu galā viņa spēja turpināt savu darbu un iekļauties sabiedrībā.

Teksta “We Refugees” otrajā daļā tiek apskatīts jautājums par to, kas veido cilvēka būtību. Kas veido cilvēka dzīvi, ja totalitārās varas sekas ir tādas, ka cilvēka dzīve vairs nav teritoriāli saistīta ar savu nacionālo valsti, un tāpēc viņš vairs nevar pieprasīt savas tiesības?

Sigrida Veigele: Manuprāt, “We Refugees” ir Hannas Ārentes pirmais uz politisko teoriju balstītais darbs. Viņa raksta par bēgļu ‒ jo īpaši ebreju bēgļu un bezpavalstnieku ‒ situāciju, pamatojoties uz savu pieredzi, un radikāli kritiski izsakās par asimilācijas politiku, gan par imigrācijas valsts prasību asimilēties, gan par daudzu migrantu attieksmi pret asimilāciju.

Šajā darbā viņa izvirza tēzi, ka vēsture ir jāraksta no visneaizsargātāko perspektīvas, un norāda, ka pirmo reizi ebreju pieredze vairs nav atsevišķs stāsts, bet cieši savijusies ar universālo vēsturi.

Šī doma aizved Ārenti līdz grāmatas “Totalitārisma izcelsme” uzrakstīšanai. Tur viņa precīzi analizē iznīcināšanas stratēģijas un praksi koncentrācijas nometnēs, kā arī iekļauj teorētisku nodaļu par cilvēktiesību jautājumiem raksturīgajām nepārvaramajām pretrunām.

Un tas ir svarīgi, jo pirmo reizi tiek veikta kritiska analīze par cilvēktiesību pretrunām. Lai gan cilvēktiesības bieži tiek uzskatītas par galīgo individuālo aizsardzību, tās kļūst bezjēdzīgas, ja nav aizsargātas ar pilsoņa tiesībām. Un, lai gan cilvēktiesības vienmēr tiek uzskatītas par universālām tiesībām, kas stāv pāri pilsoņu tiesībām, Hanna Ārente norāda, ka cilvēkiem, piemēram, bezpavalstniekiem, kuriem ir tikai cilvēktiesības, galu galā nav nekādu tiesību. Šis novērojums mūsdienās ir tikpat aktuāls, cik tas bija agrāk.