Neiespējamās attiecības
Hanna Ārente un Martins Heidegers

Vai ir iespējams saglabāt uzticību cilvēkam, kurš nolēmis kalpot nacionālsociālismam? Hannai Ārenteitas izdevās ‒ un tā ir mazliet pieklusinātāka nodaļa vācu pēckara stāstā. Attiecības, kas liek aizdomāties par domāšanu un morāli.

Bertolds Franke

Par šīm attiecībām tolaik neviens nezināja ‒ nedz piekrāptā sieva, nedz no Kēnigsbergas nākušās jaunās studentes tuvākie draugi, nedz vēl kāds cits. 18 gadus vecā Hanna Ārente un 35 gadus vecais filozofijas profesors Martins Heidegers pielika ne mazums pūļu, lai paturētu slepenībā savu tuvo attiecību noslēpumu Marburgā, mazā un visiem labi pārredzamā universitātes pilsētiņā, laikā no 1924. līdz 1926. gadam, kad starp viņiem bija kaislīgs romāns. Precīzi norunāti signāli (piem., vai istabā gaisma deg vai nedeg), slepenas vēstules un vēstījumi, tikšanās konspiratīvos apstākļos dažādās vietās. Toreiz viņus neviens nepieķēra. Par laimi, jo pretējā gadījumā būtu izcēlies pamatīgs skandāls. Tomēr tas izcēlās gan ‒ krietni vēlāk, kad bija pagājis labs laiks kopš abu nāves. Kļuva zināms: pasaulslavenais filozofs, nacionālsociālistiskais universitātes pasniedzējs un starptautiski atzītā ebreju izcelsmes politikas teorētiķe ir bijuši mīlas pāris – pirms abu karjeras uzplaukuma (viņam tas sākās pēc 1927. g., viņai – pēc 1950. g.).

Radikālas domāšanas meklējumi pārmaiņu laikā

Sāksim no paša sākuma. Rūpīgi visu apsvērusi, jaunā Hanna Ārente par studiju vietu izvēlējās Marburgu. Mazajā pilsētā, kas tajos gados izskatījās vēl tieši tāpat kā 19. gs., kad vācu “gars” sāka uzplaukt tādās universitāšu pilsētās kā Getingene, Jēna vai Tībingene, bija sācis strādāt jauns profesors, kurš speciālistu aprindās bija ieguvis revolucionāra filozofijas atjaunotāja reputāciju. “Nekā vairāk nebija, kā tikai vārds, bet viņa vārds vien pa visu Vāciju skanēja kā baumas par slepeno karali,” raksta Ārente atmiņās par jauno Heidegeru. Viņam cilvēki mēdza piedēvēt diezgan neparastas lietas, piemēram, izsakoties: “Ir skolotājs, pie kura var būt ir iespējams iemācīties domāt.” Jaunajai akadēmiskajai paaudzei tieši tas bija nepieciešams, jo tā meklēja radikālas alternatīvas Pirmā pasaules kara un turpmāko gadu satricinājumiem. Ārenteun viņas draugu loks piederēja pie jaunajiem filozofijas talantiem, kuri savas intelektuālās iesvētības izgāja, pateicoties daudzsološajam jaunajam pasniedzējam Marburgā, un daudzi no viņiem nākamajā paaudzē bija ievērojami filozofijas virzītāji Vācijā.

Acīmredzot viss risinājās ļoti strauji: 1924. gada oktobrī lekcijas laikā sastapās studentes un docenta skatieni (moments, ko Heidegers kādā vēstulē ataino vēl pēc 25 gadiem), un jau pavisam drīz viņa ierodas pie pasniedzēja uz konsultāciju, kurā viņš nepārprotamā veidā sāk jaunieti aplidot. Heidegera sajūsma par uzkrītoši skaisto, ar spēcīgu personības starojumu apveltīto studenti, iespējams, ir saprotamāka nekā Ārentes spējā un pilnīgā bez nosacījumu uzticība vecākam un precētam vīrietim, divu bērnu tēvam. To izskaidrot var mēģināt citu studentu teiktais par acīmredzami pārsteidzošo jaunā Heidegera harismu. “Pirmkārt, uzmanību saistīja viņa neparastais izskats ‒ izteikti neliela auguma, sportisks, kalsns vīrietis, tērpies speciāli viņam šūtā apģērbā, sava veida tautas tērpa tipa uzvalkā ar garu virssvārku piegriezumu, ar kuru viņš apzināti demonstrēja nepiederību tradicionālajām sabiedrības normām.” To pašu apliecināja arī viņa uzstāšanās lekcijās: Heidegers runāja klusinātā balsī; skatienu vairāk vērsa ārā pa logu nekā uz auditoriju; izteica fundamentālu kritiku par esošo universitātes filozofiju, kurā tajā laikā Marburgā, tāpat kā visā Vācijā, dominēja neokantisma skola. Dziļas nopietnības un apņēmības vadīts, šis vīrietis kā vientuļš cīnītājs stājās pretī visai akadēmiskajai filozofijai, nepastarpināti uzrunājot antīkos avotus (no atsaucēm uz moderno Eiropas filozofiju viņš kategoriski izvairījās) un sludinot ieceri par pilnīgi jaunu domāšanas veidu, kas pievērstos cilvēka eksistences pamatjautājumiem.

Mūsdienās grūti pat iztēloties, cik magnētiski piesaistoša bija viņa āriene un valoda. Piemēram, Heidegera students Hanss Georgs Gadamers viņa lekciju devumu nosauc par “elementāru notikumu ne tikai man, bet arī tā laika Marburgai” un raksta, ka daudziem studentiem viņa lekcijas bijušas kā “apreibinoša viela”. Filozofs Hanss Jonass retrospektīvā stāsta par Heidegera ietekmi: “Tu nokļuvi viņa varā, pirms vēl sāki viņu saprast,” ‒un vēl: “ Tas bija cilvēks, kurš domāja studentu priekšā, kurš neizklāstīja gatavas domas, bet domāšanas aktu izpildīja savu studentu klātbūtnē. Un tas bija saviļņojoši.” Viņa skolnieks Karls Levits Heidegeru raksturo tā: “Tikai pa pusei zinātnes cilvēks, bet pa pusei – iespējams, lielākā mērā – opozicionārs un ideju sludinātājs.” Studentus, šķiet, sajūsmināja Heidegera metode, kas, solot radikālu vienkāršību, ievirzīja noslēpumainos un neskaidros domāšanas ceļos, vadot drīzāk nevis analītiski, bet līdzīgi tam, kā alpīnistu gids vada uz arvien augstākām intelektuālajām sfērām, kurās sekotāji, iespējams, ik pa brīdim pazaudē no redzesloka savu priekšā ejošo meistaru.

No intelektuālā uzplaukuma līdz politiskiem maldiem

Ārente, kas, tāpat kā viņas studiju biedri, ar dedzību pieņem šo acīmredzami vilinošo intelektuālo piedāvājumu, bet kļūst arī par jaunā pravieša mīļāko un bez ierunām pakļaujas viņa prasībai ievērot stingru konfidencialitāti. Tomēr viņa drīz saprot, ka ilgtermiņā nespēs izturēt šo emocionālo un garīgo piedzīvojumu, un, lai gan joprojām jūtas emocionāli saistīta, 1926. gada pavasarī pārtrauc attiecības un dodas uz Heidelbergu, lai Heidegeram tuva drauga filozofa Karla Jaspersa vadībā rakstītu disertāciju “Mīlestības jēdziens Augustīna darbos”. Turpmāk pāris bieži raksta viens otram intīmas vēstules, vēl kādu reizi satiekas, bet mīlas dēka vairs neatjaunojas.

1927. gadā tiek izdots svarīgākais Heidegera darbs “Esamība un laiks” – kā viņš bija pats apgalvojis vēstulē, darbs, kuru bija ļoti ietekmējusi tikšanās ar Ārenti, – kas filozofijas aprindās izraisa sensāciju un atnes Marburgas slepenajai zvaigznei pasaules slavu. Viņš tad izvēlas pāriet uz augstskolu dzimtajā Freiburgā (nevis pieņem uzaicinājumu doties uz Berlīni), lai no provinces novērotu Veimāras republikas iznīcināšanas projektu, ko īstenoja konservatīvā elite un nacionālsociālisti. Taču, kad Hitlers pārņem varu, viņš pēkšņi vairs nepaliek šajā lomā un jau 1933. gada aprīlī tiek ievēlēts par Freiburgas Universitātes rektoru. Maijā viņš pārliecināti iestājas NSDAP, lai pēc tam savā slavenajā “rektora runā” 1933. gada 27. maijā parādītos kā pārliecināts “Vadoņa” atbalstītājs un nacionālsociālistiskās politikas īstenotājs Freiburgas Universitātē. Īsais rektorāts (līdz 1934. gada aprīlim) un Heidegera aizrautība ar nacionālsociālistu varas pārņemšanu veido atsevišķu nodaļu. Pat ja pieņemam viņa vēlākos, daudzos aspektos neticamos paskaidrojumus, ka viņš īslaicīgi tika lolojis ilūzijas par jaunās Vācijas garīgo vadību, taču, apjautis režīma patieso raksturu, atkāpies no amata, iegrimstot rezignācijā un iekšējā opozīcijā, Heidegers paliek kā piemērs nožēlojamam rakstura vājumam un vieglai ietekmējamībai. Tas izgaismo ne tikai pašu cilvēku, bet arī viņa filozofiju. Radikālais domāšanas jaunatklājējs Heidegers bija kļuvis par fundamentālās ontoloģijas ideologu, kurš intelektuāli atbalstīja nacionālsociālisma varas nostiprināšanos.

Veimāras republikas agonijas fāzē dzīves ceļš Ārenti aizveda līdz cionistu kustībai, vispirms Vācijā, tad trimdā Parīzē, no kurienes pēc šķiršanās no sava pirmā vīra Gintera Šterna (kurš pēc kara bija pazīstams filozofiskais rakstnieks, vārdā Ginters Anderss) kopā ar jauno partneri Heinrihu Blīheru varēja aizbēgt uz Ņujorku. ASV viņa spēja nodrošināt savu eksistenci kā politisko rakstu un eseju autore. Bija jāpaiet 17 gadiem, līdz viņa 1949. gadā pirmo reizi Eiropas ceļojumā spēra kāju vēlreiz uz vācu zemes. Protams, ka saziņa ar Heidegeru šajā laikā bija pārtrūkusi. Tomēr Ārente bija informēta par viņa nacistisko darbību, galvenokārt pateicoties savam skolotājam Jaspersam, kurš, būdams ebreju sievietes vīrs, tika atstādināts no profesora amata, bet veiksmīgi pārdzīvoja Trešo reihu un uzreiz pēc kara beigām atsāka intensīvu saraksti ar Ārenti. Kādā no 1946. gada vēstulēm viņa dusmas par savu kādreizējo mīļāko izpauda skarbos izteikumos, rakstot, ka “nevar neuzskatīt Heidegeru par potenciālu slepkavu”.

Vaina un uzticība

Un tad notiek neticamais: Ārente aizbrauc uz Freiburgu un 1950. gada 7. februāra vakarā piekrīt abu pirmajai garajai sarunai; tā tiek turpināta kādā citā dienā, klātesot Heidegera sievai, kura bija pārliecināta nacionālsociāliste un arvien piecieta daudzās vīra mīlas afēras, kā arī bija informēta par šīm pagātnē notikušajām attiecībām. Kā Ārente, tik vērīga savā Vācijas notikumu analīzē, varēja personiskās attiecības un to atjaunošanu (abi vēlāk atsāka saraksti, atkārtoti apstiprināja savas dziļās un nemainīgās jūtas un turpmākajos gados tikās vēl vairākas reizes) novietot augstāk par jebkādām racionālām pārdomām pēc tik šķietami neatgriezeniska pārrāvuma?

Izskaidrojums rodams kādā Ārentes vēstulē, kuru viņa uzraksta īsi pēc abu pirmās atkalsatikšanās. Tajā viņa secina, ka “piespiedu kārtas notikumi ir bijuši svētīgi”, jo pasargājuši viņu no “vienīgās patiesi nepiedodamās nodevības” un līdz ar to arī “dzīves izšķiešanas”. Viņas motīvs ir vienkāršs: uzticība cilvēkam kā iekšēja nepieciešamība, kurai viņa nespēj pretoties, vienlaikus labi apzinādamās, kam viņa šo uzticību dāvā. Viņa pati labi apzinājās šīs lietas skandalozo raksturu, jo neloloja nekādas ilūzijas ne par Heidegeru, ne par Vācijas stāvokli. Atgriežoties ASV, Ārente uzrakstīja šī ceļojuma aprakstu “Vizīte Vācijā”, kurā viņa objektīvi izvērtē izpostītas valsts iedzīvotājus un attēlo tos kā tuvredzīgus, asarainus cilvēkus, kas noliedz jebkādu atbildību un agresīvi žēlojas par savām nelaimēm kā augstāku spēku uzgrūstu nepelnītu postu, nevis pieņem, ka Vācijas nelaimes cēloņi ir pašos vāciešos. Taču šis Ārentes pamanītais modelis, kas veidojas no milzīga vainas nolieguma un vienlaikus no sūkstīšanās par zaudējumiem, precīzi sakrīt ar paša Heidegera nostāju. Pilnībā atsacījies analizēt sakautās nācijas stāvokli pēc kara beigām, viņš pat vērās Frīdriha Helderlīna klasiskās dzejas pasaulē un no šīs pozīcijas fundamentālontoloģiski interpretēja vācu katastrofu kā eksistenciālu likteņa izpausmi. Pie tā Heidegers arī palika līdz 1950. gadam, kad Francijas varā nonākušajā vācu zonā viņam bija aizliegts būt par mācībspēku. Šajā laikā viņš ar nepārliecinošiem skaidrojumiem un mazām nepatiesībām centās mazināt savu iesaisti nacionālsociālismā un pat attēlot sevi kā “īsteno” opozicionāru. Līdzīgu nostāju saglabāja arī vēlāk, līdz pat savai nāvei ‒ nevainas atzīšanas, ne nožēlas. Un, lūk, te mēs redzam dižu domātāju, kurš bija zaudējis cieņu visu acīs; viņa nepārliecinošās atrunas padarīja viņa “krišanu”vēl nepatīkamāku, jo tās atklāja acīmredzamu rakstura vājumu, un pretstatā – skaidri analītiski domājošo viešņu, kas tomēr šim cilvēkam personiski saglabāja uzticību, kā vienkāršu un vienlaikus dziļi humānu rīcību. Tieši šajā pretstatā izceļas Hannas Ārentes un Martina Heidegera attiecību paradoksālais kodols.

Radikālisms un žargons ‒ Heidegera gadījums

Diskusijas par “Heidegera gadījumu” sabiedrībā virmoja vēl ilgi pēc viņa nāves 1976. gadā. Šajā sakarā dominē dažādi viedokļi; vienu no tiem izvirzīja filozofs Gadamers, kopā ar veselu Heidegera skolnieku paaudzi stingri aizstāvot “skolotāja” no nacistiskā gara brīvo “patieso” domāšanu, kas tikai īslaicīgi bijusi pakļauta politiskiem maldiem. Mazākumā palika kritiski vērtējumi, līdzīgi tiem, ko bija izteicis Heidegera skolnieks Levits, kurš, jūtīgi uztverdams savu ebreja izcelsmi un izsūtītā likteni, jau agrīni atklāja strukturālas paralēles starp nacistu ideoloģiju un Heidegera nostāju. Tomēr šīs kritiskās balsis ieguva būtisku papildinājumu ar produktīvām Heidegera valodas analīzēm, īpaši ar Teodora V. Adorno 1964. gadā veikto dekompozīciju, kurā viņš šo valodu nosauca par “īstuma žargonu” un ieguldījumu vācu ideoloģijā. Vai varētu būt tā, kaHeidegera milzīgā ietekme (sk. Rīdigera Safranski grāmatu “Ein Meister aus Deutschland”) uz uzņēmīgām sekotāju paaudzēm galvenokārt saistīta ar viņa aizraujoši neparedzamo vai (atkarībā no skatpunkta) sarežģīto valodu un stilu, kas drīzāk rada iespaidu par dziļdomību un radikālismu nekā izvirza argumentētus pamatojumus?

Salīdzinot ar Ārentes personīgās un intelektuālās dzīves radikālismu (kas sakņojās dziļā, dzīvā, radošā enerģijā), Heidegera radikālisms izskatās kā tukšs manierīgums. Pēc visām Ārentes cīņām privātajā un sabiedriskajā dzīvē, pēc naidīgajiem uzbrukumiem, ar kuriem viņai atkārtoti nācās saskarties, piemēram, ar reakciju uz viņas kritiskajām no malas veiktajām cionisma analīzēm vai viņas grāmatu par nacistu masu slepkavu Eihmanu un viņa personības “banalitāti” (viņas kritiķi to kļūdaini nodēvēja par notikušā trivializēšanu, kaut gan, gluži otrādi, tas bija skatpunkts, kas izgaismoja notikumu patieso briesmīgumu), viņa dāvāja draudzību vecajam vīram Freiburgā, savam bijušajam mīļākajam.

Daudzi par to tikai noraidoši papurināja galvu, taču Ārenti tā rīkoties nebija piespiedis neviens, vien pašas dziļi izjustā uzticība. Var jautāt, vai tā bija uzticība viņam vai drīzāk uzticība pašai sev, kuru pieaugusī sieviete bija saglabājusi pret to jauno meiteni Marburgā, kas viņa reiz bija. Šajā stāstā atklātā skandāla būtība nav toreiz universitātes pilsētiņā nepamanītajā mīlas dēkā un arī ne pēckara laika atkalsatikšanās notikumos, kuri, racionāli raugoties, šķiet neticami. Tā gan drīzāk slēpjas varas korumpēta karjerista gļēvulībā un morālajā nodevībā, un uz viņa neveiksmju fona Hannas Ārentes radikālā drosme un cilvēciskais varenums izceļas vēl jo spilgtāk.