Dzīve Parīzē
Astoņi patiešām laimīgi gadi

1933. gadā Hanna Ārente pameta Vāciju un aizbēga uz Parīzi. Tas, ko viņa piedzīvoja astoņos gados pirms emigrācijas uz Amerikas Savienotajām Valstīm, ievērojami ietekmēja politiskās teorētiķes dzīvi un darbu. Tomēr šiem Francijā pavadītajiem gadiem pētnieki ilgu laiku netika pievērsuši īpašu uzmanību.

Kad Ārente 1933. gada oktobrī emigrēja uz Parīzi, viņa bija stingri nolēmusi beidzot saraut saites arakadēmiskajām aprindām, kurās bija apgrozījusies savu studiju laikā Marburgā un Heidelbergā. Pārāk sāpīgi 27 gadus vecajai sievietei bija redzēt, kā vīrietis, kurš bija ne tikai viņas dzīves lielā mīlestība, bet arī galvenais viņas filozofiskās izglītības virzītājs, pievēršas nacionālsociālismam: Martins Heidegers 1933. gadā iestājās Nacionālsociālistiskajā vācu strādnieku partijā (NSDAP). Nekad vairs “nepieskarties intelektuālajai vēsturei” ‒ tāds bija Ārentes lēmums saistībā ar šo nodevību. “Jo personiskā problēma bija nevis tā, kā rīkojās mūsu ienaidnieki, bet gan tas, kā rīkojās draugi,” viņa 1964. gadā sacīja žurnālistam Ginteram Gausam (Günter Gaus) savā slavenajā intervijā.

Aktīvā darbība

Un patiesi  ̶  Hannas Ārentes Francijā pavadītie astoņi gadi nebija pievēršanās kontemplācijai. Ņemot vērā strauji mainīgo politisko situāciju un pieaugošo antisemītismu Vācijā, vajadzēja rīcību, nevis tikai domāšanu. Viņa bija pārliecināta: “Ja tev uzbrūk kā ebrejam, tev ir arī jāaizstāvas kā ebrejam.” Tāpēc Parīzē viņa sāka strādāt dažādās ebreju humānās palīdzības organizācijās, kas sagatavoja emigrācijai uz Palestīnu ebreju izcelsmes vācu jauniešus, kuri bez jebkādām perspektīvām 30. gados bija ieradušies Francijas galvaspilsētā.

Pētījumos, kas pievēršas Hannai Ārentei, ilgu laiku tika ignorēta viņas sabiedriskā darbība un uzturēšanās Francijā, neskatoties uz to, ka periods no 1933. gada oktobra līdz 1941. gada maijam neapšaubāmi veidoja viņas dzīves gaitu un būtiski ietekmēja vēlākos darbus, kuri tapa ASV. Antisemītisms, ar kuru Ārente saskārās pati personīgi un kura vēsturi sāka pētīt, atrodoties Parīzē, veidoja pamatu viņas galvenā politiskā darba “Totalitārisma izcelsme” pirmajai nodaļai. Francijā Ārente uz savas ādas izjuta, ko nozīmē dzīvot nebrīvē: kad 1940. gada maijā Vācijas karaspēks iebruka Francijā, viņa kā “ienācēja no ienaidnieka valsts” tika deportēta uz internēto personu nometni Gurs valsts dienvidos; no tās pēc mēneša viņai izdevās izbēgt. Divus gadus pēc aizbēgšanas uz ASV Ārente esejā “Mēs, bēgļi” piemin, ka viņi, trimdā dzīvojošie vācieši, “septiņus gadus uzņēmās absurdu lomu, cenšoties būt franči”, taču kara sākumā vienalga tika internēti kā vācieši, kaut gan viņiem jau sen bija atņemta Vācijas pilsonība.

Metaforiska mājas izjūta

Ārente 1975. gadā – dažus mēnešus pirms savas pēkšņās nāves – runāja par “astoņiem garajiem, patiešām laimīgajiem gadiem” Francijā, neskatoties uz visiem neveiksmīgajiem mēģinājumiem pielāgoties, neiespējamību iegūt pat darba atļauju Parīzē, kur nu vēl Francijas pilsonību, nestabilajiem dzīves apstākļiem, naudas trūkumu, lielas iedzīvotāju daļas naidīgumu pret vācu imigrantiem un, visbeidzot, deportāciju. Viens no iemesliem, kādēļ Ārentei dzīves nogalē šie gadi raisīja nostalģiju, noteikti bija arī tas, ka Parīzē viņa iepazinās ar Heinrihu Blīheru, komunistu no Berlīnes, ar kuru 1940. gada janvārī apprecējās 15. apgabala rātsnamā un visu atlikušo dzīvi nodzīvoja kopā. Līdz pat viņa nāvei Ārente esot Blīheru uzrunājusi ar “monsieur”, kā to bija pasākusi jau Parīzē, kur pāris bija atradis metaforiskas mājas trimdas Vācijas ebreju un komunistu lokā.

Parīzes dienvidos

Šīs likteņa kopā savestās grupas apmešanās vietas galvenokārt bija kvartāli uz dienvidiem no Sēnas – Latīņu kvartāls un Boulevard du Montparnasse apkārtne, kas 20. gs. 30. gados kļuva par patvērumu arvien lielākam skaitam vācu intelektuāļu. Kafejnīcā “Le Dôme”, kas atrodas netālu no Luksemburgas dārza un kopš 20. gadsimta sākuma bija iecienīta bohēmistu tikšanās vieta, 1934. gadā biežāk esot skanējusi vācu nekā franču valoda. Un pilsētas dienvidos esošajā namā Dombasle ielā 10 lielu daļu ēkas drīz vien apdzīvoja vācieši. Par to, ka viens no šīs mājas dzīvokļu īrniekiem bija Valters Benjamins, šodien liecina pie mājas fasādes piestiprinātā piemiņas plāksne. Parīzē pavadītajos gados Hannai Ārentei Benji bija tuvākais dvēseles draugs, ar kuru kopā viņa dalījās sajūsmā par šīs pilsētas skaistumu, neskatoties uz visām eksistenciālajām grūtībām. Atšķirībā no Hannas Ārentes un Heinriha Blīhera Benjaminam neizdevās aizbēgt uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Kad viņam aiz Spānijas robežas tika liegts turpināt ceļojumu, viņš izdarīja pašnāvību. Dažas dienas pirms tam viņš sava pēdējā darba “Par vēstures jēdzienu” manuskriptu bija uzticējis Hannai Ārentei, kura pēc ierašanās Ņujorkā 1941. gada maijā darīja visu iespējamo, lai to publicētu. Amerikas Savienotajās Valstīs Ārente guva spožus panākumus žurnālistikā. Bet viņas vēlāk teiktie vārdi “es nekad dzīvē neesmu mīlējusi nevienu tautu [..], patiesībā es mīlu tikai savus draugus” noteikti ir saistīti arī ar Francijā astoņu gadu laikā iegūto pieredzi un sastaptajiem cilvēkiem.