Tomass Meijers
Rīcība kā brīvība

Šodien aprit 50 gadi kopš Hannas Ārentes nāves dienas. Hannu Ārenti, iespējams, var uzskatīt par nozīmīgāko 20. gadsimta domātāju. Kāpēc ir vērts ieklausīties viņas teiktajā arī šodien un kā Ārentes idejas ietekmēja gadi, kas tika pavadīti trimdā, mums intervijā atklāj filozofijas profesors Tomass Meijers.

Jirgens Moisess

Cienījamais Meijera kungs, jūs esat publicējis divas biogrāfijas par Hannu Ārenti, no kurām viena tiek uzskatīta kā visnozīmīgākais darbs par viņu. Un jūs izdodat viņas rakstus kā akadēmiskus izdevumus. Kāpēc Ārente jūs tik ļoti fascinē kā filozofe un politiskā teorētiķe?

Par Hannu Ārenti es sāku interesēties gandrīz nejauši. Apgāds dtv man pajautāja, vai es vēlētos publicēt vienu tekstu no arhīva. Teksta nosaukums vācu valodā bija “Die Freiheit, frei zu sein” (Brīvība būt brīvam). Un es domāju: pašlaik šim tekstam ir īstais brīdis. Pēc tā publicēšanas 2018. gadā pārdošanas apjomi burtiski eksplodēja. Vēl tāda pati situācija bija pēc intervijas Bavārijas Radio un citās radiostacijās, kad man jautāja, ko mēs tagad darām filozofijas jomā saistībā ar “bēgļu krīzi”. Tad es atkārtoti publicēju tekstu “Mēs, bēgļi” izdevniecībā Reclam. Un saistībā ar tolaik aktuālajiem jautājumiem arī tas izrādījās tiešs trāpījums desmitniekā.

Tad es sāku vākt materiālus viņas biogrāfijai, un konstatēju, ka tekstu situācija, maigi sakot, ir briesmīga. Panācu vienošanos ar Piper Verlag par divpadsmit sējumu izdevumu sagatavošanu vācu valodā. Papildus tiem tapa 13. sējums, kurā tika tika iekļauti vēl divi teksti, ko es atradu, ‒  tajos Ārente pievēršas Palestīnas un Izraēlas jautājumiem.

Ļoti aktuāli. Vai tas sakāms tikai par šiem tekstiem vai arī par Ārentes darbiem kopumā?

Es neesmu no tiem, kuri, sastopoties ar kādu problēmu, uzreiz citē Hannu Ārenti un uzskata, ka ar to viss ir pateikts. Tomēr es varu apgalvot, ka līdztekus jau minētajiem tekstiem arī Hannas Ārentes grāmata „Totalitārisma izcelsme”, kas pirmo reizi vāciski izdota 1955. gadā, palīdz saskatīt to briesmu rašanos, kuras slēpjas demokrātijas pakāpeniskā pārejā uz autoritāro režīmu. Uz to, kā cilvēki vienkārši “ļauj sevi pakļaut”, kā šie procesi nemanot piezogas un tad tu pēkšņi attopies, ka tie strauji radikalizējas. Šajā ziņā Ārente joprojām ir ļoti laba novērotāja.

Vēl viens aspekts: Hanna Ārente grāmatā “Vita activa jeb Par cilvēka stāvokli” izcēla rīcības jēdzienu kā cilvēka brīvības izpausmi. To, ka rīcība arī nozīmē brīvību – kā mūsu gadījumā, kad varam runāt par jebko, ko domājam, – tas ir aspekts, kas tiek pieminēts pārāk reti. Jo Ārente nebija tikai “katastrofu domātāja”. Viņai bija filozofija, ko es kopumā raksturotu kā pozitīvu.

Vai varat to pateikt konkrētāk?

Iztēlojieties, kā Ārente reaģētu tagad, pēc dažādajām Zelenska, Trampa un Eiropas valstu vadītāju tikšanās reizēm. Pašlaik viss ir neskaidrs, ir tikai nodomu deklarācijas. Bet ar nodomu deklarācijām, kā saka Ārente, neko nevar panākt. Ir nepieciešams saistošs līgums, kurā kāds ir atbildīgs par tiesībām un pienākumiem, lai citi savukārt varētu uz tiem atsaukties. Šajā ziņā Ārente bija arī ļoti juridiski domājošs cilvēks.

Savā apjomīgajā biogrāfijā par Ārenti jūs galvenokārt pievēršaties viņas dzīves posmam Francijā un Amerikā, kur viņa, būdama ebrejiete, 20. gs. 30.‒40. gados bija trimdā. Tur viņa ļoti aktīvi piedalījās politiskajā dzīvē ‒ palīdzēja bēgt vairāk nekā 100 ebreju bērniem. Šķiet interesanti, ka gandrīz neviens nav pievērsies šim jautājumam. Kāpēc tā?

Pirmkārt, tas ir tāpēc, ka filozofus un politiskos teorētiķus neinteresē arhīvu krājumi. Otrkārt, “lielā Hanna Ārente” taču nodarbojās ar pasaules lielajām problēmām. Bet to, ka viņa gatavoja pusdienas bērniem, sēdēja pie tālruņa un mēģināja cilvēkiem nokārtot vīzas, ‒ to neviens pat nevarēja iedomāties. Tāpat arī to, ka viņa daudzus gadus ASV dzīvoja kā brīvā autore visai apšaubāmos apstākļos. Visas šīs viņas dzīves šķautnes automātiski tika izstumtas no priekšstata par “lielo Hannu Ārenti”. Cik ļoti viņas idejas, jūsuprāt, ietekmēja Francijā un Amerikā pavadītie gadi?

Man svarīgs ir šis Ārentes teikums: “Nav domāšanas, kas nebūtu balstīta uz pieredzi.” Viņas pieredze Francijā bija tāda: ja cilvēkam nav pases, viņam nav tiesību un viņš faktiski nemaz neeksistē Tāpēc viņa saprata, ka cilvēka eksistence ir nesaraujami saistīta ar tiesisko statusu.. Un viņa pastāvīgi komunicēja ar bēgļiem, kuriem vairs nebija tiesību. Slavenā nodaļa “Par tiesībām uz tiesībām” grāmatā “Totalitārisma izcelsme” ir radusies Francijā piedzīvoto notikumu iespaidā.

Vai viņa strādāja ebreju bēgļu organizācijās?

Tieši Parīzē, jā. ASV viņa strādāja organizācijā Jewish Cultural Reconstruction, Inc., kuras uzdevums bija glābt ebreju kultūras priekšmetus un bibliotēkas. Tur viņa strādāja vēl 10 gadus, beigās ieņemot vadošo amatu. Būdama šajā amatā, viņa 1949. gadā pirmo reizi devās atkal uz Eiropu un 1950. gada sākumā – uz Vāciju.

Kā izskatās, arī viņa pati ilgi nepieminēja trimdas laiku. Pirmo reizi viņa par to runāja leģendārajā televīzijas intervijā 1964. gada oktobrī ar Ginteru Gausu.

Pēc saglabātajām vēstulēm, ilgāku laiku par noteiktiem viņas dzīves posmiem tuvākais draugu un paziņu loks nav zinājis neko konkrētu. Un Gausam viņa to pasniedza gandrīz kā piedzīvojumu stāstu: mēs rūpējāmies par bērniem, gādājām viņiem vīzas un tā tālāk.

Bet neviens par šo faktu vairāk arī netika interesējies?

Elizabete Janga-Brūele, rakstot pirmo viņas biogrāfiju, min dažas lietas. Es pazīstu arī pētniekus, kuri kādā brīdī pārtrauca savus meklējumus. Es pats neko nebūtu atradis, ja nejauši arhīvā nebūtu uzgājis norādi, kas mani aizveda uz Jeruzalemi. Tur kopā ar draudzeni atradām dokumentus. Un nākamgad mēs tos publicēsim. Tie ir vēstules un dokumenti, ziņojumi, saraksti ar vārdiem. Saraksti ar informāciju, piemēram, par bērnu veselības stāvokli, telegrammas. Bet starp tiem ir arī iespaidīgas liecības par situāciju Vācijā un Francijā.

Atgriezīsimies pie slavenās intervijas ar Gausu, par kuru jūs rakstāt, ka šodien tā tiek uzskatīta par “kulta” interviju. Kāpēc tā ir?

Jau pirmās recenzijas bija ārkārtīgi pozitīvas. Jo līdz tam ebreju sieviete vācu televīzijā tā nebija runājusi. Neviens vēl nebija tik pārliecinoši izstāstījis savu dzīvesstāstu. Un tik skaidri, bet arī atturīgi stāstījis par lietām. Cilvēki to uzreiz pamanīja. Un šī intervija arī ieguva vairākas Grimme balvas.

Bet, iespējams, nozīme bija arī Ārentes balsij. Grāmatā jūs runājat par “Ārentes balsi” un arī par to, kā viņa tur sēdēja: pašpārliecināta, smēķējoša intelektuāle, ‒ tolaik tāda uzvedība vairāk raksturīga bija vīriešiem.

Jā, pavisam noteikti. Viņa bija absolūti emancipēta. Un šī kombinācija, manuprāt, cilvēkus gan fascinēja, gan mulsināja.

Kurš, jūsuprāt, no šodienas skatpunkta ir Ārentes nozīmīgākais darbs? Un ar kuru viņas tekstu jūs ieteiktu sākt iepazīt Ārenti?

Es uzskatu, ka vissvarīgākais teksts joprojām ir “Totalitārisma izcelsme”. Taču to nevar vienkārši iedot rokās jebkuram. Mūsu izdotajā versijā grāmatā ir vairāk nekā 1000 lappušu. Sākumā es ieteiktu viņas grāmatu par Raheli Varnhāgenu. Manuprāt, tā ir vispiemērotākā. Par vācu ebreju sievietes dzīvi romantisma laikmetā. Vēl varu ieteikt izdevumus, kuros mēs esam publicējuši lekcijas un esejas, un tekstus, kas domāti speciālistiem. Bet ir arī tādi teksti kā “Mēs, bēgļi” un citi, kuros viņa, piemēram, pievēršas jautājumiem par meliem un patiesību politikā; tāpat iesaku arī ļoti sarežģītus zinātniskos rakstus, bet arī pieejamus tekstus par vispārīgiem politiskiem jautājumiem, kas mūs interesē tikpat ļoti kā Ārenti pirms 50 vai 60 gadiem.