Marija Luīze Knota
Hannas Ārentes spriedumu spēks

Kā reaģēt uz neaptveramo? Kā iegūt jaunu izpratni par pasauli un politiku pēc visu līdzšinējo pārliecību sabrukuma? Hanna Ārente pievērsās šiem jautājumiem ar intelektuālu radikālismu, kas joprojām izraisa apbrīnu. Viņa ir domātāja, kas arī šodien iedvesmo un iedrošina domāt patstāvīgi.

Marija Luīze Knota

(Fridrihs Nīče)

Vai tā būtu lekcija, intervija vai eseja – ikvienu, kurš kaut nedaudz iepazinies ar Hannas Ārentes darbiem, valdzina viņas brīvais domu gājiens. Tātad tas, cik lielā mērā šī filozofe, kas nepiederēja nevienai teorētiskai skolai, nemeklēja tādu un vēl jo mazāk pati to dibināja, ļāvās, lai domāšanu ietekmē realitāte, precīzāk, tas, ko viņa dzirdēja, lasīja un redzēja. Viņa atdevīgi ziedoja laiku tam, lai izprastu savu laikmetu, un vienmēr centās to dziļi izprast un “pietuvināties patiesībai”, kā pati reiz teica. Un šodien, tāpat kā toreiz, viņas tekstu lasīšana ir aizraujoša tieši tāpēc, ka viņa sevi un savus laikabiedrus atbrīvo no domāšanas ieradumiem, satricina visas drošās pārliecības un mudina arī mūs, šodienas cilvēkus, arvien no jauna domāt pašiem.

Vita

Viņa dzimusi 1906. gadā Lindenē pie Hanoveres, uzaugusi Kēnigsbergā, vēl apgaismības laikmeta ietekmē. “Morāle bija pašsaprotama,” viņa reiz teica. Agrīni viņu piesaistīja Berlīne; studiju laikā pie Martina Heidegera un Karla Jaspersa viņa iepazina modernisma garīgo atmodu. Vēl 1927. gadā viņa sevi raksturoja kā “bezcerīgi asimilētu”, bet, nacionālsociālistiem nākot pie varas un pieaugot antisemītismam, Ārente sāka pievērsties savai ebreju izcelsmei un cionismam. 1933. gadā viņa aizbēga uz Parīzi. 1940. gadā, pēc vācu iebrukuma, viņa tika arestēta. Tajā pašā gadā, pateicoties amerikāņu bēgļu atbalsta organizācijas palīdzībai, viņai kopā ar savu otro vīru Henrihu Blīheru izdevās aizbēgt uz Ņujorku, kur viņa dzīvoja un strādāja kā aktīva un pretrunīgi vērtēta politiskā teorētiķe līdz savai nāvei 1975. gadā, būdama pastāvīgā dialogā ar Platonu, Mēriju Makartiju, Baruhu Spinozu, Imanuelu Kantu, Francu Kafku, Karlu Jaspersu, Viljamu Šekspīru un Emīliju Dikinsoni.

Viņas darbi galvenokārt meklē izskaidrojumu nesaprotamajam: kā varēja samierināties ar to, kas notika 1933. gadā un, vēl jo vairāk, pēc 1941. gada nāves nometnēs? Ņemot vērā “absolūti absurdo līķu ražošanu”, kas atklāja “mūsu domāšanas un spriedumu kritēriju izgāšanos”, viņai nacisma režīmā pasaule kļuva par tukšu telpu, – tajā bija palikuši tikai atsevišķi izdzīvojušie, ar kuru palīdzību, kā viņa cerēja, reiz tiks uzcelta jauna pasaule.

Viņas pirmais galvenais darbs “Totalitārisma izcelsme”, kas sākas ar vēsturisku analīzi par antisemītismu un imperiālismu, pēdējā daļā koncentrējas uz ideoloģijas un terora totalitāro ietekmi un nāves nometņu sistēmu. Ārente apgalvoja: lai gan radikālo ļaunumu nav iespējams iztēloties jēdzieniski, tomēr totalitārā vara “savā centienā pierādīt, ka viss ir iespējams” atklāja, ka radikāls ļaunums patiešām pastāv. Galu galā, cilvēki tos pazina – šos arvien radikālākos fanātiķus un sadistus, kuri bausli “Tev nebūs nokaut” bija aizstājuši ar “Tev ir jānokauj”.

Activa

Turpmāk viss viņas darbs bija veltīts brīvības aizstāvībai. 1956. gadā grāmatā “Vita activa jeb Par cilvēka stāvokli” Ārente pavēra ceļu politiskās rīcības brīvībai. “Cilvēks strādā nepieciešamības dēļ, un ražošanā viņš rada paliekošas lietas,” teikts grāmatā, “bet viņš ir vairāk nekā tikai darba zirgs vai amatnieks, viņš ir vairāk nekā dabas vai vēstures likumu izpildītājs, viņš ir vairāk nekā progresa virzītājs.” Un šis “vairāk”, kas izpaužas brīvā rīcībā kopā ar citiem, atkal bija jāatgūst; ne mazāk svarīgi: lai iestātos pret pieaugošo domāšanas veidu, kas pakļaujas it kā neizbēgamiem apstākļu diktātiem. Ārente vairākkārt uzsvēra nepieciešamību, lai kaislības, kas kopš jaunā laikmeta sākuma bija dzīvojušas “ēnainā eksistencē”, atkal kļūtu par sabiedriskās dzīves un rīcības daļu. Tāpēc nepārsteidz, ka viņas darbos tiek runāts ne tikai par “laimes meklējumiem”, bet arī par sāpju “bezpasaulīgumu”. Jo individuālā sāpju un ciešanu pieredze pārāk bieži liek mums ciest klusu un tādējādi nošķir no līdzcilvēkiem.

Arī savā pētījumā par revolūciju, rakstā par Eihmani un 60. gados rakstītajās politiskajās esejās, piemēram, “Macht und Gewalt” (Vara un vardarbība) vai “Wahrheit und Lüge in der Politik” (Patiesība un meli politikā), Ārente vispirms pievēršas brīvības aizstāvībai. Sastapšanās ar Ādolfu Eihmani tiesas procesā Jeruzalemē viņu dziļi satrieca tas, ka kāds var būt tik centīgs izpildītājs un savu vadošo lomu masu slepkavībās pamatot ar to, ka vienkārši pildījis savu pienākumu. Vai ļaunums bija banāls tāpēc, ka tam nebija prāta, vai tāpēc, ka tas sevi pasniedza kā bezprātīgu un balstījās uz pakļautību? Kur slēpās atbildība – brīvības pamatpriekšnoteikums? Vai varēja būt, ka nacionālsociālisms bija ceļš uz cilvēka būtības pilnīgu pārveidošanu? Vai varēja notikt tā, ka manipulācijas un viltus ziņas pilnībā pakļāva kopienas locekļus kādam grupējumam vai varas pārstāvim, tā ka vārdi un darbi izplēnēja paklausībā un centībā pildīt pienākumu?

Ikvienam, kas tiecas pēc brīvības un vēlas domāt patstāvīgi, jāatbrīvojas no divām lietām: no bailēm par šodienu un rītdienu, kā arī no sociālās vides spiediena. Taču jautājums, ko Ārentei izraisīja tikšanās ar Eihmani, bija šāds: vai var būt tā, ka ir cilvēki, kuriem nekad nav bijis sava viedokļa, goda un cilvēciskā lepnuma? Un, ja tā ir, tad ko tas nozīmē politikā?

Iespēja mainīt domas

Ņemot vērā to, ka viņai, tāpat kā daudziem citiem, nacionālsociālisma realitāte bija radījusi bezdibeni, Ārente atkal un atkal atsaucas uz zināšanām un dzejas atmodinošo spēku. Viņa citē rindu no Rilkes dzejoļa “Taube, die draußen blieb” (Balodis, kas palika ārpus): “Freier durch Widerruf / freut sich die Fähigkeit” (Brīvāks kļūst, kas spēj pārdomāt / par šo spēju [balodis] priecājas). Šī rindiņa bija programma: spējai izteikties un rīkoties ir nepieciešama iespēja pārdomāt, mainīt, atsaukt iepriekš teikto. Viedokļu apmaiņā un dialogā cilvēki – daudzie un dažādie – rada publisko telpu un kopīgi veido savu pasauli. Runājot mēs humanizējam realitāti, paplašinām savus priekšstatus, varbūt pat mainām tos. Tādējādi valodā var izkristalizēties satraucošais, jaunais, ar ko sastopamies. Mēs varam sākt apspriesties, labi apzinoties, ka katrs spriedums ir pagaidu spriedums un izriet no konkrētām apstākļu sakritībām, darbu konteksta, sarunām un laikabiedriem. Kad 1975. gada decembrī Hanna Ārente atstāja šo pasauli, New Yorker rakstīja: “Some days ago Hannah Arendt died, at the age of sixty-nine. We felt a tremor, as if some counterweight to all the world’s unreason and corruption had been removed.“ Un: „She revered the poets of the world, as though she did not know – is it possible she did not know? – that cerebration itself, when it was hers, became poetry.” – “Pirms dažām dienām, sešdesmit deviņu gadu vecumā, nomira Hanna Ārente. Mēs sajutām vieglu satricinājumu – it kā būtu zudis kāds līdzsvars pret visas pasaules neprātu un korupciju.” Un: “Viņa godināja pasaules dzejniekus – it kā nezinātu (vai tiešām var būt, ka nezināja?), ka pati domāšana, kad tā bija viņas rokās, pārtapa dzejā.”

Līdz ar Ārentes nāvi viņas darbs atdalījās no personas un uzsāka to, ko viņa reiz sauca par “neskaidru, vienmēr piedzīvojumiem bagātu ceļu cauri vēsturei”. 20. gs. 80. gadu beigās viņas raksti iedvesmoja pilsoniskās kustības Austrumeiropas valstīs, kā arī Dienvidāfrikā. Viņas teiktais vēl arvien ir nozīmīgs – un, visticamāk, tāds būs arī nākotnē – visur, kur cīnās par brīvību, atbildību un “publisku uzdrīkstēšanos”.