Ātrā piekļuve:
Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Vīvi Luika
Dzimtene Eiropa

Vīvi Luika
© Vīvi Luika

Viena no pazīstamākajām Igaunijas mūsdienu rakstniecēm pēta, vai arī igauņu valodā pastāv vārds vai jēdziens, kas līdzinās jēdzienam “dzimtene”.

Vīvi Luika

Ārvalstu lasītāju labākai izpratnei – Igaunija un Vācija gadsimtiem ilgi piederēja vienai kultūras telpai, tādēļ terminam “dzimtene” arī mūsdienās igauņu valodā ir gandrīz tāda pati nozīme, kāda tā ir bijusi vācu valodā.

Vārdu “dzimtene” (“kodumaa”) igauniski lieto bieži. Tas ir salīdzinoši ikdienišķs vārds, līdzīgi kā “hallo” vai “uz redzēšanos”, vai kā senie vārdi “roka” un “asins”, kurus izrunājam, nedomājot ne par to vecumu, ne izcelsmi, bet vienkārši lietojam.

Zināms, ka sensenos laikos dzimtene cilvēkam asociējās ar kaut ko ļoti mazu. Šis vārds varēja apzīmēt vienu vienīgu ciematu vai pilsētu. Laika gaitā dzimtene piedzīvoja īpašas pārmaiņas. Tā kļuva aizvien lielāka. Pamazām šis vārds jau apzīmēja veselas valstis un teritorijas, kas piederēja vienai kultūras telpai. Kad šodien runājam par dzimteni, un igaunim vai vācietim jautājam, ko tas nozīmē, nav iespējams par to runāt, nepieminot visu Eiropu.

Ja kāds jautā, vai mūsdienu globalizācijas un digitalizācijas laikmetā vispār ir iespējams saprātīgi runāt par dzimteni, tad jau pats jautājums liecina par realitātes neizpratni, jo cilvēka dzimtene šodien ir lielāka kā jebkad. Tā neaprobežojas ar zemes platību vai valsti, bet daudziem cilvēkiem tā nozīmē veselu kontinentu. Kā zināms, tad dzimtene ir vieta, kuru mēs vislabāk pazīstam un kur vislabāk varam izpausties, to pat neapzinoties. Mēs to nesam sevī. Nav nejaušība, ka Česlavs Milošs (Czesław Miłosz) kādai no savām grāmatām devis nosaukumu “Dzimtā valsts Eiropa” (poļu valodā – Rodzinna Europa).

Pietiek vien doties lidojumā uz Austrāliju, Ameriku, Āfriku vai Āziju, lai saprastu, no kurienes nāc tu pats. Pēkšņi tava dzimtenes vairs nav ne Igaunija vai Vācija, Zviedrija vai Austrija – uzturoties kādā no šiem kontinentiem, tu saproti, ka tava dzimtene ir Eiropa.
Par laimi. Un par nožēlu.
Par laimi, jo tava dzimtene izrādās ir daudz lielāka nekā domāji, bet par nožēlu, jo tava dzimtene ir mazāka, nekā biji cerējis. Tā aprobežojas ar Eiropu. Ja esi no Eiropas. Tā aprobežojas ar Āziju, ja esi no Āzijas. Tā aprobežojas ar Ameriku, ja esi no Amerikas.

Tagad Jūs sacīsiet, ka tas ir shematisks vienkāršojums. Tas arī tāds ir, jo patiesība mīl vienkāršību.

Iespējams, mana dzimtenes pieredze ir citādāka nekā daudziem citiem igauņiem, jo gandrīz divdesmit gadus esmu dzīvojis ārpus Igaunijas, dažādās Eiropas valstīs, arī ārpus Eiropas, un tādēļ manu - visu Eiropu aptverošo dzimtenes sajūtu – varētu dēvēt par empīrisku.  Dzejniece Roza Auslendere (Rosa Ausländer) ar savām rindām

Šodien
mans dzīvoklis ir šeit
rīt tur
un tu jau atkal ceļo tālāk
 
Un tikai dzimtā pilsēta
tavs nekad neizmantotais īpašums
arī atrodas
 
izmaiņu skartā zemē.

 
pauž arī manu pieredzi.
Vienlaicīgi varu ar tīru sirdsapziņu atzīt, ka es neuztvertu Eiropu par savu dzimteni, ja es nepazītu un nemīlētu Igauniju.

Vīvi Luika © Vīvi Luika Visbeidzot, visi cilvēciskie jautājumi – arī par dzimteni, ir jautājumi par mīlestību. Vai par tās neesamību. Ļoti ironisks paradokss: cilvēks nevar izdzīvot bez savas dzimtās planētas, bet viņš nevar arī mīlēt visu planētu. No tā izriet jau nākamais paradokss: jo vairāk savu dzimteni mīlošu cilvēku būtu uz planētas, jo labāk aizsargāta būtu pati planēta. Tātad mūsdienu it kā globalizētajā pasaulē pastāv gluži vai kliedzoša nepieciešamība pēc dzimtenes mīlestības.

Mīlestības trūkumu nevar kompensēt ne globalizācijas paveidi, ne digitālais tīklojums vai mobilie sakari. Jo cilvēka smadzenes un sirds ir instrumenti, kuri vai nu satur kopā pasauli un planētu mums zem kājām, vai arī liek tai sabirzt putekļos vai nosmakt atkritumos. Te gribu citēt no savas esejas:
“Anne Frīda (Anne Fried), Austrijas ebrejiete, somu rakstniece, filozofijas doktore no Tībingenes, socioloģe no Ņujorkas, kura veikusi sociālo darbu ar Hārlemas ielas bērniem, reiz stāstīja par izbraukumu pie dabas, uz mežu, kas bija organizēts bērniem, kuri ne reizi nebija spēruši soli ārpus Ņujorkas. Visi bērni mežā bija pirmo reizi mūžā. Šis brauciens tika saistīts ar milzīgām cerībām, taču īstenībā bērni, kuri mājās un uz ielas nebūt neizcēlās ar kautrīgumu, baidījās izkāpt no autobusa, jo viņiem no meža bija bailes. Daudzi sāka raudāt, kad viņiem gribēja parādīt “meža skaistumu”. Viņu uztverē skaista bija Hārlema ar visiem prusakiem, žurkām un atkritumiem. Tā bija viņu dzimtene.”

Un vēl viens citāts no tās pašas esejas:
“Vietu, kurā bērns uzaudzis, viņš agrāk vai vēlāk rada no jauna. Ja kādā valstī ir ļoti daudz bērnu, kuri pieraduši pie atkritumiem, ir diezgan droši, ka šī valsts kļūs par atkritumu izgāztuvi.” Tagad mēs nonākam līdz nākamajam ironiskajam paradoksam: Par spīti tam, ka cilvēka sirds un smadzenes veidotas no viegli izpostāma, ne visai izturīga, tā sakot dabiska materiāla, tie ir spēcīgāki par jebkuru drošu mehānismu vai katru radoši konstruēto nākotnes vīziju.

Ja cilvēks iedomājas, ka nevar iztikt bez varas un naudas, viņš sev rada ilūziju, ka dzimtene ir novecojis jēdziens, kam šodienas pasaulē vairs nav vietas. Sasakaņā ar pazīstamo teicienu “ Naudai nav tēvzemes”, viņš cer atrisināt visas savas problēmas. Taču viņš, kā jau parasti, maldās, jo cits pazīstams sauklis  saka “ Kļūdīties ir cilvēciski”.
Vai rupjš malds ar neparedzamam sekām nav arī atteikšanās no kristietības, ko Eiropas intelektuāļu vecākās paaudzes mūsos ir tik dziļi iekalušas un kas aizvien sāpīgāk skar mūsu eiropeisko dzimteni, proti, šeit kopīgā kultūras telpā dzīvojošo cilvēku dzimteni?

Atļaušos noslēgumā citēt Angelu Merkeli:
“…[mums trūkst] drosmes pateikt, ka mēs esam kristieši, [drosme] uzsākt dialogu,… atkal doties uz dievkalpojumu, vai zināt Bībeli, vai mācēt izskaidrot kādu baznīcas bildi. Un ja Vācijā uzdod sacerējumus par to, ko nozīmē Vasarsvētki, tad es teiktu, ka zināšanas par kristīgo Vakarzemi ir nepietiekamas. Un tad vēl žēloties, ka musulmaņi labāk orientējas Korānā, man kaut kā šķiet komiski. Varbūt šī diskusija mūs atkal novedīs līdz tam, ka mēs atkal apzināsim savas saknes un drusku vairāk par tām zināsim. … Un to es saku kā Vācijas federālā kanclere.”
 

Heimat / dzimtene

Logo: Projekts Dzimtene Grafika: Grupa Autograf Šis raksts ir daļa no projekta „ Dzimtene “, kurā mēs cita starpā reflektējam par to, no kā rodas tik pēkšņā par sen novecojušo uzskatītā jēdziena atgriešanās.

Vairāk par projektu “Dzimtene” šeit.