Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1) Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Saša Stanišics
Dr. Heimāts

Heidelbergas pilsētas rajons Emmertsgrunda
Heidelbergas pilsētas rajons Emmertsgrunda | Avots: Flickr; Foto (fragments): Monika Schiefer © CC BY-NC-SA 2.0

Ja kāds man jautā, ko man nozīmē dzimtene, es stāstu par Dr. Heimātu, manas pirmās amalgamas plombas tēvu.

Mana iepazīšanās ar Dr. Heimātu notika karstā 1992. gada rudens dienā viņa Emmertsgrundas dārzā. Es atrados dārza augstumā ielai otrā pusē, kad dzirdēju kādu saucam, dzirdēju sveicienu. Tas bija kāds vecs vīrs, ar ūsām un Speedo peldbiksēs, kurš ar šļūteni laistīja zālāju un māja man.

Vai jākļūst skeptiskam, ja kādu sveicina seniori Speedo peldbiksēs? Es atņēmu sveicienu. Viņš pāri žogam meklēja sarunu, atrada maz – mana vācu valoda bija nožēlojama. Ar viņa laipno sveicināšanos, pāri visai ielai, sākumam arī bija gana.

Dr. Heimātam bija ūsas kā ūsas, tātad kā Klārka Geibla ūsas, šis šodien diemžēl tikpat kā izmirušais sejas apmatojuma veids. Piecpadsmit gados man ūsas likās iedvešam bailes un uzticību vienlaikus, tās iederējās manā Vācijas tēlā.

Iela, kurā viņa zālājs izskatījās ļoti mīksts, māja liela un viņa Saab labā nozīmē vecs, bija visskaistākā Emmertsgrundā, tajā bija lielākā daļa signalizācijas iekārtu. Ģimenes Dr. Heimātam nebija, par ko man bija žēl tik labo manieru, ūsu un zobu dēļ.

Par maniem zobiem viņš uzrunāja mani pēc tam sekojošajā pavasarī. Līdz tam mēs nekad nebijām pārmijuši vairāk par pāris teikumiem, apokalipsi manā mutē viņš kaut kādā veidā būs spējis caurskatīt caur vaigiem. Viņš ieteica man iegriezties viņa praksē. Tas esot iespējams jebkurā laikā, tomēr viņš iesakot – ļoti drīz.

Veselības apdrošināšanas man nebija, Dr. Heimātam tas bija vienalga. Viņš ārstēja mūsu visu kariesus: bosniešu kariesu, somāliešu kariesu, vācu kariesu.

Veselības apdrošināšanas man nebija, Dr. Heimātam tas bija vienalga. Viņš ārstēja mūsu visu kariesus: bosniešu kariesu, somāliešu kariesu, vācu kariesu. Ideālai dzimtenei galvenais ir kariess un nevis tas, kādu valodu mute cik labi runā.

Man toreiz bija jāierodas vairākkārt. Ceturtajā vai piektajā reizē es zobārsta krēslā pastāstīju mazliet par sevi, mazliet par ģimeni. Nevis tāpēc, ka Dr. Heimāts bija ziņkārīgs. Vienkārši viņš bija neticami jauks. Es lauzījos par māti, kura plēsās veļas mazgātavā. Es teicu, ka kā marksiste viņa vispār ir sava veida eksperte ekspluatācijas lietās, un tagad ekspluatēta tiek viņa.

Dr. Heimāts smaidīja, iestūma man mutē pretīga paskata instrumentu un vaļsirdīgi atzina: “Kārlim Marksam bija droši vien slikti zobi, toties labas idejas.” Viņš sāka skrāpēt manējos un aizmirsies teica: “Strādniekiem nav tēvzemes.”

Kaut kad es pastāstīju viņam arī par savu vectēvu Muhamedu. Ka es domāju, ka no mums visiem viņš Vācijā ir vismazāk laimīgais, taču ir pārāk laipns un pateicīgs, lai to atzītu. Dr. Heimāts apvaicājās, vai bija kas tāds, ar ko mans vectēvs labprāt nodarbojās.

Ja kāds man jautā, ko man nozīmē dzimtene, es stāstu par kaimiņa laipno sveicināšanos pāri visai ielai. Es stāstu, kā Dr. Heimāts uzaicināja manu vectēvu un mani makšķerēt Nekārā. Kā viņš sarūpēja mums makšķerēšanas kartes. Kā viņš bija sasmērējis sviestmaizes un paņēmis līdzi gan sulu, gan alu, jo nekad jau nevar zināt. Kā mēs stundām stāvējām viens otram līdzās pie Nekāras, zobārsts no Silēzijas, vecs vagonu bremzētājs no Dienvidslāvijas un piecpadsmitgadīgs skolnieks bez kariesa, un kā mums visiem trim pāris stundu garumā nebija bail ne no kā uz pasaules.
 
Šis teksts ir fragments no grāmatas:
Herkunf, Saša Stanišić
Sīkāku informāciju par grāmatu atradīsiet izdevniecības tīmekļa vietnē.

 

Heimat / dzimtene

Logo: Projekts Dzimtene Grafika: Grupa Autograf Šis raksts ir daļa no projekta „ Dzimtene “, kurā mēs cita starpā reflektējam par to, no kā rodas tik pēkšņā par sen novecojušo uzskatītā jēdziena atgriešanās.

Vairāk par projektu “Dzimtene” šeit.