Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Jozefa Boisa māksla
Veidot sabiedrību kā plastiku

Jozefs Boiss piegāja pavisam tuvu robežām – kā šeit 1972. gadā, protestējot pret savu mākslas augstskolu – un tādējādi ietekmēja mākslinieku paaudzes, kas nāca pēc viņa.
Jozefs Boiss piegāja pavisam tuvu robežām – kā šeit 1972. gadā, protestējot pret savu mākslas augstskolu – un tādējādi ietekmēja mākslinieku paaudzes, kas nāca pēc viņa. | Foto (fragments): © picture alliance/dpa/Bernd Müller

Jozefs Boiss bija zīmētājs, skulptors, akciju un instalāciju mākslinieks, skolotājs, politiķis, aktīvists – un viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta māksliniekiem. Viņa mākslas ietekme saglabājas arī mūsdienās.  

Petra Šēnhēfere

Viņš piegāja pavisam tuvu robežām, un reizēm tas bija sāpīgi. Tam bija jābūt sāpīgi. Ja arī kāds vēl nav redzējis nevienu Jozefa Boisa darbu, tad droši vien ir dzirdējis vai lasījis viņa daudzkārt citēto, bet bieži pārprasto izteikumu: „Katrs cilvēks mākslinieks.“ Ar to viņš nebūt negribēja sacīt, ka katrs cilvēks ir gleznotājs, arhitekts vai komponists. Viņš ar šo teikumu domāja, ka jebkura darbība, ko veic cilvēks, var kļūt par mākslu. Ar šo domu Boiss uzskatus par mākslas būtību, materialitāti, robežām un uzdevumiem mainīja pašos pamatos.  
 

Jozefu Boisu uzskatīja par ārkārtīgi harizmātisku cilvēku. Ar atsaucību, labprāt runājot ar medijiem, un nesaudzīgo sevis pasniegšanu mākslas akcijās, kas jau robežojās ar veselības bojāšanu, Boiss ļoti ietekmēja jaunos māksliniekus. Lasot viņa studentu sarakstu no tiem laikiem, kad viņš bija profesors Diseldorfas Mākslas akadēmijā, redzam, ka tas faktiski ir Vācijas Federatīvās Republikas agrīnās mākslinieku sabiedrības slaveno vārdu saraksts: Imi (Klauss Wolfs) Knēbels, Imi (Rainers) Gīze, Blinkijs Palermo, Norberts Tadeušs, Anatols Hercfelds, Bāzons Broks, Krisa Reineke, Katarīna Zīveringa, Erinna Kēniga, Reiners Rutenbeks, Johanness Štitgens – viņi visi pulcējās pie Boisa Monumentālās tēlniecības katedras 19. telpā. Par vienu no starptautiski pazīstamākajiem Boisa skolniekiem līdz pat šai dienai tiek uzskatīts Jergs Immendorfs. 2007. gadā mirušais gleznotājs, tēlnieks un mākslas profesors no 1964. gada apmeklēja Boisa klasi. Vēl vairākus gadu desmitus vēlāk Immendorfs iedziļinājās savās attiecībās ar 1986. gadā mirušo Boisu, kas viņu bija iedrošinājis glezniecībā izmantot pilnīgi jaunas tēmas un formas.  Jozefs Boiss (labajā pusē) Diseldorfas Mākslas akadēmijā: viņš kopā ar aptuveni 30 studentiem 1971. gada 15. oktobrī ieņēma sekretariātu, lai pieprasītu sarunu ar zinātnes ministru Johannesu Rauu par strīdīgo uzņemšanas procesu akadēmijā. Jozefs Boiss (labajā pusē) Diseldorfas Mākslas akadēmijā: viņš kopā ar aptuveni 30 studentiem 1971. gada 15. oktobrī ieņēma sekretariātu, lai pieprasītu sarunu ar zinātnes ministru Johannesu Rauu par strīdīgo uzņemšanas procesu akadēmijā. | Foto (fragments): © picture alliance / Wilhelm Leuschner

Kalt sabiedrību, nevis akmeni 

Boiss aicināja radikāli mainīt sabiedrību. Kā neviens cits sava laika mākslinieks viņš saistīja mākslu ar sabiedrību, savienoja mākslu ar politiku, zinātni, filozofiju un ekonomiku. Visa pamatā bija viņa Sociālās plastikas teorija, ko viņš īstenoja arī 1982. gadā izstādē documenta Kaselē ar savu sociāli ekoloģisko darbu “7000 ozolu – aizstāsim pilsētas pārvaldīšanu ar pilsētas apmežošanu” (“7000 Eichen – Stadtverwaldung statt Stadtverwaltung”): Boiss un daudzi brīvprātīgie palīgi piecos gados iestādīja 7000 koku dažādās Kaseles vietās un pie katra koka novietoja bazalta akmeni. Kaut gan sākumā projekts bija šķitis visai apšaubāms, tagad Kaseles pilsētas ainava bez šiem 7000 kokiem nav iedomājama.   „7000 ozolu“ – Jozefa Boisa mākslas akcija izstādē documenta 7. Kaseles pilsētas ainava bez šiem kokiem vairs nav iedomājama. Kāds gājējs Boisa koku alejā pēc trīsdesmit gadiem, 2012. gadā. „7000 ozolu“ – Jozefa Boisa mākslas akcija izstādē documenta 7. Kaseles pilsētas ainava bez šiem kokiem vairs nav iedomājama. Kāds gājējs Boisa koku alejā pēc trīsdesmit gadiem, 2012. gadā. | Foto (fragments): © picture alliance / dpa / Uwe Zucchi Ar vārdiem „sociālā plastika“ mākslinieks apzīmēja akcijas, kas nevis aprobežojas ar kādu pabeigtu darbu, bet gan ietver sevī cilvēka radošo domāšanu un rīcību. Ar šo ideju viņš ielika pamatus mūsdienās valdošajai mākslas izpratnei. Kopš tā laika māksla vairs nerodas tikai mākslinieka darbnīcā, tā rodas arī tieši sabiedrības degpunktos: izmantojot iesaistīto dalību, mākslinieki strādā, lai padarītu dzīvi labāku tiem, kam mazāk dots. „Veidot sabiedrisko iekārtu tāpat kā plastiku – tas ir mans uzdevums un mākslas uzdevums vispār,“ esot sacījis Boiss. 

„Sociālās plastikas ideja, kaut arī man šis vārdu salikums nepatīk, varbūt ir svarīgākais Boisa mākslinieciskais mantojums,“ domā filozofs un akciju mākslinieks Fīlips Ruhs. Viņš vada Politiskā skaistuma centru (Zentrum für Politische Schönheit), akciju mākslinieku un radošo cilvēku apvienību, kas kopš 2009. gada izpelnās ievērību ar provokatīviem mākslas projektiem Vācijā. „Akciju mākslinieki kaļ nevis akmeni, bet pašu sabiedrību. Viņu materiāls ir politiskā īstenība, nevis tradicionālie materiāli.“  Fīlips Ruhs, mākslinieku apvienības „Politiskā skaistuma centrs“ vadītājs, 2018. gadā Berlīnē. Fīlips Ruhs, mākslinieku apvienības „Politiskā skaistuma centrs“ vadītājs, 2018. gadā Berlīnē. | Foto (fragments): © picture alliance / ZUMAPRESS.com / Sachelle Babbar

Izglītošana, izraisot apjukumu 

Boiss tādējādi ir arī centrālā figūra, ja gribam saprast Kristofa Šlingenzīfa darbus. 2010. gadā mirušais vācu teātra un kino režisors, autors un akciju mākslinieks nekad nav slēpis, ka apbrīno Boisu. Boisa ietekme skaidri parādās Šlingenzīfa sabiedrību kritizējošos darbos, piemēram, „Ārzemniekus ārā! Šlingenzīfa konteiners“ („Ausländer raus! Schlingensiefs Container“), mākslas un kino projektā Vīnes festivāla 2000 (Wiener Festwochen 2000) laikā. Akcijas koncepts bija veidots pēc televīzijas šova „Lielais brālis“ („Big Brother)“ parauga: kādā konteinerā bija savākti politiskā patvēruma lūdzēji, un katru dienu atklātā balsojumā tika izlemts, kurš tiks izbalsots – un tādējādi nodots iestādēm, lai viņu izraidītu no Austrijas.   Kristofs Šlingenzīfs sava konteinera priekšā Vīnes festivālā 2000. gadā: izmantojot TV šova „Lielais brālis“ konceptu, viņš nometināja konteinerā 12 akcijas dalībniekus, kas publikai tika stādīti priekšā kā politiskā patvēruma lūdzēji,– astoņas kameras rādīja viņu dzīvi tiešraidē internetā, un publika katru dienu varēja izvēlēties divus patvēruma lūdzējus, kuri tiktu izraidīti no valsts. Kristofs Šlingenzīfs sava konteinera priekšā Vīnes festivālā 2000. gadā: izmantojot TV šova „Lielais brālis“ konceptu, viņš nometināja konteinerā 12 akcijas dalībniekus, kas publikai tika stādīti priekšā kā politiskā patvēruma lūdzēji,– astoņas kameras rādīja viņu dzīvi tiešraidē internetā, un publika katru dienu varēja izvēlēties divus patvēruma lūdzējus, kuri tiktu izraidīti no valsts. | Foto (fragments): © picture alliance / IMAGNO / Didi Sattmann Šlingenzīfs „sociālās plastikas“ akciju mākslā gāja vēl tālāk nekā viņa elks Boiss, kas gan bija mākslas sabiedrību provocējis un fundamentāli izaicinājis, tomēr tik tuvu sabiedrības sāpju robežai nekad nebija pietuvojies. „Boiss savulaik Šlingenzīfam pavēra durvis uz to, ko šodien saucam par akciju,“ skaidro Ruhs. Šlingenzīfs Politiskā skaistuma centram esot tas pats, kas Boiss reiz bijis Šlingenzīfam: „Politiskā skaistuma centrs aizgājušajos 12 gados ir ielauzies sabiedrības dzīvē ar vairāk nekā 20 akcijām. Neviena no tām nav iedomājama bez Šlingenzīfa – un tātad arī bez Boisa. Mākslai ir jāizraisa sāpes, jākaitina un jāizsauc apjukums. Šlingenzīfs to formulējis: izglītošana, izraisot apjukumu.“