Nikolass Mālers
Uzzīmē man Kafku!

Nikolass Mālers ir komiksu zīmētājs, un, 2024. gadā, atceroties Kafku simtajā gadā pēc viņa nāves, izdevniecībā „Suhrkamp Verlag“ iznāk viņa grāmata „Komplett Kafka“, kā arī ir izveidota ceļojoša izstāde. Ulrihs Fīgeners, kas strādā Gētes institūtā Lionā, uzdevis Nikolasam Māleram piecus jautājumus – par komiksiem, Kafku, komismu un drūmumu.
 

Nikolass Mālers un Ulrihs Fīgeners

Nikolas Māler, vai jūs, lūdzu, varētu mums īsi atainot savu dzīves gājumu un darba filozofiju?  

Esmu dzimis 1969. gadā Vīnē, un pēc skolas beigšanas man nebija plāna, ko darīt tālāk. Mākslas augstskolā es netiku uzņemts, kaut gan vairākkārt mēģināju tur iestāties. Jau tolaik pamatā interesējos par komiksiem, respektīvi, par humoristiskiem zīmējumiem. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad centos iestāties mākslas augstskolās, pasniedzēju acīs zīmēt komiksus bija pats ļaunākais un mākslinieciski bezvērtīgākais, ko vispār varētu darīt. Tiku ātri noraidīts ar vārdiem, ka cilvēkam, kurš grib nodarboties ar „low art“ („zemo mākslu“) mākslas augstskolā nav ko meklēt.

Bet tas man deva stimulu stūrgalvīgi turpināt. Turklāt man neienāca prātā neviena laba doma, ar ko es varētu nodarboties. Tad es, neguvis nekādu speciālu izglītību, vienkārši sāku visu apgūt pats un savus zīmējumus piedāvāt avīzēm. Man gāja grūti, taču kaut kā pamazām … Pagāja vairāk nekā desmit gadu, un tikai tad iznāca mana pirmā grāmata. Tolaik es jutos ļoti nomākts un vīlies, jo visur saņēmu atteikumus, gadiem ilgi. Tagad, raugoties atpakaļ, varu sacīt, ka šie desmit gadi patiešām bija nepieciešami, lai izveidotu tādu stilu, ar ko varu īstenot savas idejas.

Ciktāl jūsu minimālistiskais zīmēšanas stils ir līdzīgs Kafkas stilam?

Jau agrāk, kad tika apspriestas manas grāmatas, tās bieži tika salīdzinātas ar Kafkas zīmējumiem. Patiesībā es nemeklēju iemeslu, kāpēc tā, kaut gan Kafkas zīmējumi man bija pazīstami no viņa grāmatu apvākiem. Kafkas zīmējumi man vienmēr likušies ļoti labi, ļoti vienkārši un izteiksmīgi. Protams, var saskatīt līdzību, jo tās ir līnijfigūras, bez mīmikas. Šo līdzību īsti apzinājos, tikai strādādams pie Kafkas biogrāfijas, un rotaļāšanās ar to man sagādāja lielu prieku.

Kas jūs Kafkā aizrauj? Kā jūs uz viņu raugāties?

Dažas manas grāmatas ir klasiskās literatūras apstrādes. Un, tā kā es galu galā vienmēr tiecos pēc komiskā, man vislabāk der literāri darbi, kuros jau ir humoristiskais. Es taču vēlos nevis radīt parodiju par ārkārtīgi nopietnu darbu, bet gan izmantot savā labā noteiktus komiskus aspektus, kuri tekstā jau atrodami. Kafkā (papildus zīmēšanas aspektam) mani īpaši pievilka tas, ka viņu parasti uzskata par ļoti drūmu autoru, taču viņā ir arī komiskais. Piemēram, “Pārvērtība” patiesībā ir humoristisks skečs ar daudziem jokainiem tēliem, kaut arī stāsts uz daudziem iedarbojas ļoti nomācoši un neko jautru viņi tur nesaskata. Savienot komisko ar drūmo – tas, protams, ir aizraujoši.

Pie kura literāta darbiem jūs plānojat ķerties klāt pēc Kafkas? Vai arī gaidāms paša izdomāts stāsts?

Pašlaik vēl nekas nav ieplānots. Parasti jauna ideja rodas pilnīgi nejauši. Pagaidām vēl visu manu laiku aizņem Kafka. Pēc vairāk nekā gada, ko pavadīju, lasīdams Kafkas tekstus (un tekstus par Kafku) un rakstīdams, un zīmēdams savu Kafkas grāmatu, izstādes sagatavošana un piedalīšanās pasākumos ir patīkama pārmaiņa. Redzu to kā “izvēdināšanos”, pirms atkal uz ilgāku laiku noslēgšos no sabiedrības, lai īstenotu savas nākamās grāmatas projektu.

Kādas grāmatas un komiksus jūs labprāt lasāt?

Varbūt tas ir mazliet dīvaini, bet man ļoti patīk literatūras žanrs, kuru literārā sabiedrība pamatīgi nonicina, līdzīgi kā agrāk komiksus: es ar sajūsmu lasu autobiogrāfijas, vienalga, labas vai sliktas. Diemžēl tās lielākoties patiešām nav labas, tomēr pat sliktās mani izklaidē vai arī nokaitina/ liek vilties, bet reizē arī iedvesmo. Un gandrīz vai katrā autobiogrāfijā var atrast kādu ievērības cienīgu anekdoti. Es no sirds aizstāvu arī anekdotes; pret tām literārajā sabiedrībā tāpat ir totāli negatīva attieksme. Komiksus es šobrīd nemaz daudz nelasu, kā pēdējais mani sajūsmināja Šigeru Mizuki (Shigeru Mizuki), japāņu zīmētājs, kas sāka publicēt savus darbus pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, un tagad tos citu pēc cita izdod, pārtulkotus vācu valodā (izdevniecībā “Reprodukt”).