Mākslīgais intelekts
Tas, kas uzņemas atbildību

Par nepārvaramām atšķirībām starp cilvēkiem un mašīnām – eseja.  

Pēters Glāzers

1997. gadā britu kibernētiķis Kevins Vorviks savu grāmatu „March of the Machines” (Mašīnu maršs) iesāka ar drūmu nākotnes scenāriju. Vorviks pārstāv uzskatu, ka jau 21. gadsimta vidū Zemes iedzīvotājus pārvaldīs mākslīgā intelekta (MI) tīklojums un pārāki roboti, kuriem cilvēks labākajā gadījumā vēl varēs kalpot kā neliela haosa ieviesējs sistēmā. 

Vai mašīnām kādreiz būs neērti par to, ka tās radījis cilvēks, tāpat kā cilvēks kaunējās, kad atklāja, ka ir cēlies no pērtiķa? 20. gs. 80. gados amerikāņu mākslīgā intelekta pionieris Edvards Feigenbaums iztēlojās, kā rītdienas bibliotēkās savstarpēji sazināsies grāmatas un tādā veidā patstāvīgi vairos savas zināšanas. Viņa kolēģis Mārvins Minskis to komentēja: „Varbūt tās paturēs mūs kā mājdzīvniekus.” Minskis 1956. gadā kopā ar citiem noorganizēja konferenci Dartmutas koledžā Ņūhempšīrā, kurā pirmo reizi parādījās jēdziens „artificial intelligence” – mākslīgais intelekts. 

Pagaidām vēl mēs mašīnas turam kā mājdzīvniekus. Vai kādreiz tas būs otrādi? | Foto (fragments): © picture alliance / dpa Themendienst / Andrea Warnecke

Pravietojumi par datorizētu intelekta paplašināšanos bija sensacionāli. Jau drīz visa veida problēmas varēšot atrisināt elektronu smadzenes. Lielum lielais vairums šo cerību beidzās ar vilšanos vai piepildījās tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, turklāt tikai šauri ierobežotās jomās kā šaha spēle vai kombināciju atpazīšana. Tomēr pēdējo gadu tehnikas izaugsme ir piešķīrusi attīstībai jaunu dinamiku. Jaunas datu glabāšanas tehnoloģijas, arvien jaudīgāki superdatori, jauni datubāzu koncepti milzīgu datu apjomu apstrādei, lielo interneta koncernu miljonos mērāmas investīcijas un tagad arī valstu sacensība par pasaules pārvaldīšanu ar “algoritmisko priekšrocību” palīdzību liek atkal atdzimt arī vecajām bailēm no mākslīgā intelekta.  

2014. gada maijā četri prominenti zinātnieki – Nobela prēmijas laureāts fizikā Franks Vilčeks, kosmologs Makss Tegmarks, datorzinātnieks Stjuarts Rasels un laikam pasaulē vispazīstamākais fiziķis Stīvens Hokings – vērsās ar uzsaukumu pie britu laikraksta „The Independent” lasītājiem. Viņi brīdināja neatmest intelektuālās mašīnas kā tīru zinātnisko fantastiku: „Mākslīgā intelekta sekmīga iedarbināšana būtu lielākais notikums cilvēces vēsturē. Diemžēl tas varētu būt arī pēdējais, ja neiemācīsimies izvairīties no riskiem, kas ar to saistīti.”  

Cilvēces iznīcināšana?  

Ir uzkrītoši, ka mākslīgā intelekta pētniecībā dominē vīrieši, kuru patētiskajā radīšanas vēlmē savu lomu, iespējams, varētu spēlēt arī ‘peņa skaudības’ apgrieztā forma, sauksim to par dzemdes skaudību. Tā ir nevaldāma vēlme dzīvam organismam, ko jau apmēram 400 miljonus gadu – kopš dzīvības rašanās – pa teritoriju arvien rafinētākā izpausmes formā trenc evolūcija, pretī nostādīt ne tikai vienkārši līdzvērtīgu datorizētu pašradījumu, bet gan tādu, kas cilvēku pārspēj un degradē par būtni pārejas posmā starp pērtiķi un jaunāko tehnikas radības kroni. 

Šo vīziju sauc „cietais” mākslīgais intelekts (MI) un tā balstās pieņēmumā, ka katra cilvēciskās eksistences funkcija ir datorizējama – galvenokārt, ka cilvēka smadzenes darbojas kā dators. Visi brīdinājumi par mašīnu amoka skrējienu satiekas vienā fokusā, singularitātē. Tas ir brīdis, kad mašīna spēj uzlaboties autonomi un tās veiktspēja sprādzienveidīgi pieaug. Brīdinātāji biedē ar to, ka šī hipermašīna, reiz iedarbināta, attīstīs pati savu būtības kodolu. Savu intelektuālo patību.  

Bažām par to, ka patvaļīgi objekti varētu iznīcināt cilvēci, ir dziļas saknes. Tās saistītas ar bailēm un reizē arī cerību, ka nedzīvas lietas varētu kļūt dzīvas, piemēram, ar maģijas palīdzību. Seno ēģiptiešu mirušajiem kapā līdzi tika dotas mazas figūriņas – “ušebti” jeb atbildētāji – tie, kas viņsaulē mirušo vietā izpildīs viņiem uzdotos darbus. Šeit pirmo reizi vēsturē parādās datora ideja: atbildētājs, katru pavēli izpildošs reprezentants. Instrukcijas, ar kurām aprakstītas mazās figūriņas, pārsteidzoši līdzinās modernas datorprogrammas algoritmiskajai secībai: 

Maģiskā lelle, uzklausi mani! 
Kad mani sauks, 
lai veicu darbu…  
zini, viņsaules sargātāji tevi 
norīkojuši manā vietā 
apsēt laukus, 
piepildīt kanālus ar ūdeni, 
atnest šurp smiltis…  

Noslēgums skan:  

Te es esmu un klausos tavas pavēles. 

Antīkās pasaules atbildētāji: ēģiptiešu ušebti, kas, iedoti līdzi kapā, izpilda darbus viņsaulē. | Foto (fragments): © picture alliance / akg / Bildarchiv Steffens

Mūsdienās mēs to sauktu par „dialogā balstītu lietotāja vadību“, bet ticību tam, ka buramvārdi var atdzīvināt māla figūriņu – par māņticību. Šī māņticība ir atradusi savu ceļu līdz pat mūsdienām. Cietā MI pārstāvji ir pārliecināti, ka datorā kaut kad un kaut kādā veidā izveidosies dzīvas radības apziņa. Viņi vadās pēc hipotēzes, ka domāšanu var reducēt līdz informācijas apstrādei, kas ir neatkarīga no noteikta datu nesēja materiāla. Tātad, ka smadzenes nav obligāti vajadzīgas un cilvēka dvēseli tikpat labi var ielādēt datorā. Mārvinam Minskim, kurš mira 2016. gada janvārī, MI bija mēģinājums apvest ap stūri nāvi. 

Ilūzija par mašīnas „es” 

1965. gadā informātiķis Jozefs Veicenbaums Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā izstrādāja programmu vārdā „ELIZA”, ar kuru varēja – rakstveidā – sarunāties. Viņš piešķīra programmai „ELIZA” psihoterapeita lomu, kas sarunājas ar klientu. „Mana māte ir savāda,” ieraksta cilvēks. „Cik ilgi jūsu māte ir savāda?” atjautā dators. Vai mašīnas tagad ir atmodušās? Kas tur tā runā ar mums, ka rodas sajūta, it kā datoru iekšienē spētu attīstīties patības, kas ir viegli sajaucamas ar cilvēcisko būtību?  

Agrāk iekārtas izpaudās tikai bezpersonisku signālu formā: „krītas eļļas spiediens”, „sistēmas darbības traucējumi”. Veicenbaums bija pārsteigts, cik ātri cilvēki, kas sarunājās ar programmu „ELIZA”, izveidoja emocionālas attiecības ar algoritmos tērptu mašīnu. Kad programmu izmēģināja viņa sekretāre, sieviete jau pēc neilga laika palūdza Veicenbaumu iziet no telpas, jo sarunā atklāja intīmas detaļas. Bet tāpēc, ka programmētājs mašīnai liek teikt „es”, tai taču vēl ne tuvu nepiemīt patiess „es”. 

Smadzeņu pielīdzināšanai datoram nav nekāda sakara ar faktiskajām zināšanām par smadzenēm, cilvēka intelektu vai individuālo patību. Tā ir moderna metafora. Reiz uzskatīja, ka cilvēks ir veidots no māla un Dievs viņā iedveš dzīvību. Vēlāk populārs kļuva hidrauliskais modelis – priekšstats par to, ka „sulu” plūsma ķermenī ir atbildīga par ķermeņa fizisko un garīgo darbību. Kad 16. gadsimtā sāka būvēt automātus no atsperēm un mehānismiem, vadošie domātāji kā franču filozofs Renē Dekarts nonāca līdz idejai, ka cilvēki ir kompleksas mašīnas. 19. gadsimta vidū vācu fiziķis Hermanis fon Helmholcs cilvēka smadzenes salīdzināja ar telegrāfu. Matemātiķis Džons fon Neimans konstatēja, ka cilvēka nervu sistēmas darbība esot digitāla, un vilka arvien jaunas paralēles starp toreizējo skaitļošanas mašīnu un cilvēku smadzeņu komponentēm. Taču vēl neviens smadzenēs nav atradis atmiņas banku, kas kaut aptuveni darbotos kā datu glabāšanas ierīce datorā. 

Mākslīgā intelekta pētnieku aprindās vien nedaudzi jūt nemieru par varaskāru superintelektu. „Visa kopiena ir tālu no tā, lai attīstītu kaut ko, kas varētu satraukt sabiedrību,” mierina Dilīps Džordžs, MI uzņēmuma Vicaious līdzdibinātājs. „Kā zinātniekiem mums ir pienākums sabiedrībai izskaidrot atšķirību starp Holivudu un realitāti.” 

Mašīna ar pilsoņa tiesībām. Humanoīds Sofija sarunājas un izrāda emocijas – un ir pirmais robots ar pilsonību. 2017. gada beigās tas Saūda Arābijā tika atzīts par tiesībsubjektu. | Foto (fragments): © picture alliance / Niu Bo / Imaginechina / dpa

Uzņēmums „Vicarious“, kas 50 miljonus dolāru iekasējis cita starpā no Marka Zakerberga un Džefa Bezosa, strādā pie algoritma, kam jāspēj darboties kā cilvēka smadzeņu uztveres sistēmai – visnotaļ godkārīgs mērķis. Lielākajos mākslīgajos neirālajos tīklos, kas šodien tiek izmantoti datoros, ir aptuveni miljards šķērssavienojumu, tas ir tūkstoškārt vairāk nekā tas, kas bija iespējams vēl pirms dažiem gadiem. Taču salīdzinājumā ar smadzenēm tas vēl aizvien ir mikroskopiski maz: tas atbilst apmēram vienam kubikmilimetram smadzeņu audu. Tomogrāfijā tas būtu mazāk nekā viens vokselis, viena pikseļa trīsdimensionālā atbilstība. 

Galvenā MI problēma ir pasaules kompleksums. Lai tiktu ar to galā, jaundzimis cilvēks jau ir aprīkots ar evolucionāri atvasinātu paša potenciālu – ar savām maņām, saujiņu refleksu, kas svarīgi viņa izdzīvošanai, un, iespējams, ar vissvarīgāko: produktīviem mācīšanās mehānismiem, kas viņam dod iespēju ātri mainīties, lai spētu arvien labāk mijiedarboties ar apkārtējo pasauli, kaut arī šī pasaule ir pavisam citāda nekā viņa tālajiem priekštečiem. 

Turpretī dators neprot pat izskaitīt līdz divi, tas pazīst tikai ‘nulle’ un ‘viens’, un mēģina to darīt, izmantojot dumjības un ātruma sajaukumu, varbūt vēl arī primitīvus likumus, tā saukto heiristiku, un lielu apjomu sarežģītas matemātikas (atslēgvārds: neirālie tīkli). Taču lai tikai pašos pamatos saprastu, kā smadzenes darbina cilvēka intelektu, mums, iespējams, jāzina ne tikai visu 86 miljardu neironu aktuālais stāvoklis un to 100 triljonos mērāmie savienojumi, ne tikai dažādās intensitātes, kā tie ir savstarpēji savienoti, un ne tikai stāvokļi vairāk nekā 1000 proteīniem, kas eksistē katrā savienojuma punktā, bet arī tas, kā konkrētā mirkļa smadzeņu darbība ietekmē kopējās sistēmas nedalāmību. Tam klāt nāk smadzeņu unikālums, kas izskaidrojams ar katra cilvēka dzīvesstāsta vienreizīgumu.