Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1) Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Mākslīgais intelekts
Māksla un mākslīgais intelekts - māksliniece par savām darba attiecībām ar mākslīgo intelektu

Ieskats topošajā projektā The Martian Word for World is Mother, HD video, darba versija. Attēls  izmantots ar mākslinieces laipnu atļauju.
© Alise Baknela

2021. gada septembrī Alise Baknela  vairākas nedēļas pavadīja Rīgā un sāka darbu pie sava projekta The Martian Word for World is Mother. Īpašais viņas rezidencē: viņa strādāja kopā ar mākslīgo intelektu.

Paulīne Lantermane

Pie kāda projekta tu strādāji rezidencē Rīgā?

Šobrīd es strādāju pie kinoprojekta “The Martian Word for World is Mother”, kas Marsa apdzīvošanai sasaista zinātniskās fantastikas, spekulatīvās bioloģijas, 3D pasaules konstruēšanas, teksta ģenerēšanas, mākslīgā intelekta metodes un laikmetīgas arhitektoniskās vīzijas.
 

Vai tas ir pirmais projekts, kurā tu izmanto tekstrades mākslīgo intelektu? Kā radās lēmums par šīs tehnoloģijas izmēģināšanu?

Faktiski es saņēmu piekļuvi GPT-3 beta versijai – kompānijas OpenAI izstrādātā iepriekš apmācītās ģeneratīvās gramatikas pārveidotāja trešās paaudzes modelim. Mākslīgais intelekts tika trenēts ar visām digitalizētajām grāmatām un tekstiem, kas līdz 2017. gadam bija pieejami internetā, un tādā veidā šis modelis ir ar vislielāko veiktspēju, kāda līdz šim izstrādāta – ar to es strādāju arī savā šī brīža projektā “New Mystics”.
Projekts “New Mystics” ir eksperiments – rakstīšana kopā ar mākslīgo intelektu, kas balstās 12 mākslinieku sadarbībā, savās darbībās savstarpēji sasaistot maģiju un tehnoloģijas.
Projektā mākslīgais intelekts tiek izmantots kā sava veida orākuls, un tā iedvesmas avots ir arī autopoēzijas sirreālā loģika.
Tas tiešām bija ļoti nozīmīgi, tik cieši sadarboties ar GPT-3 un mākslīgo intelektu uztvert kā radošu līdzautoru, nevis vienkārši darbarīku. Es sadarbojos ar Python guru, lai paplašinātu mākslīgā intelekta radošumu, turklāt lauzu arī pāris likumus attiecībā uz atbildes teksta garumu – šad un tad pārsniedzu ieteikto 200 vārdu limitu līdz pat vairāk nekā 2000 vārdiem – un tad tas kļuva maģiski.

Mana interese par darbu ar tekstu ģenerējošu mākslīgo intelektu sākās, lasot lielisko K Allado-McDowell tekstu “Pharmako-AI”, ko 2021. gada sākumā klajā laida Ignota Books. Tajā ir runa par pirmo eksperimentu, kurā GPT-3 piedalījās kā līdzautors. Mani fascinēja saikne starp autoriem un tehnoloģiju, kā arī mākslīgā intelekta ietekme uz Allado-McDowell domāšanu un tehnikas izmantošanas veidu. Šī simbiotiskā saikne bija izšķirošā ierosme pašai mazliet izmēģināt un papētīt.
GPT-3 es izmantoju arī projektā “The Martian Word for World is Mother”, taču es iešu vēl vienu soli tālāk un, programmējot dabiskās valodas procesoru, attīstīšu speciālu Marsa valodu. Tās pamatā ir skotu gēlu valoda, kāda franču mistiķa 19. gadsimtā izstrādāts marsiešu alfabēts, un skaņas, ko ģenerē GPT-3, lai gūtu priekšstatu, kā varētu skanēt marsiešu valoda. Cita starpā projektam ir jāatklāj negaidītā (bet gadsimtiem senā) saikne starp Skotiju un Marsu.
 

Kā tu raksturotu darba attiecības, kas pastāv starp tevi un algoritmu, ko tu izmanto? Vai algoritms ir darbarīks, ko tu liec lietā, jeb līdztiesīgs partneris, kurš tev liek pārdomāt savu pieeju un ienes jaunas ietekmes?

Pilnīgi noteikti sadarbība – nostājā pret mākslīgā intelekta tēmu mani galvenokārt interesē horizontāla līmeņa skatījums uz mākslīgo intelektu un darbu ar tehnoloģiju. Ko mēs varam radīt plecu pie pleca, ja mākslīgo intelektu izmantojam, nevis lai izpildītu uz cilvēku vērstu uzdevumu, bet gan lai izkoptu alternatīvu veidu, kā apzināties šo pasauli un nākamās pasaules?

Arvien no jauna rodas diskusijas par mākslīgā intelekta lomu mākslā, jo īpaši abu šo jomu arvien ciešākas sasaistes dēļ. Ir cilvēki, kuri saka, ka mākslīgā intelekta radīti darbi nekad netiks uzskatīti par mākslu, jo tā ir radīšana bez dvēseles un apziņas. Kā tu to redzi? Vai te ir runa par cilvēcisko iedomību, kas saistīta ar bailēm no iespējas tikt aizstātam ar mašīnu?

Esmu stingri pārliecināta, ka mākslīgajam intelektam jāieņem centrālā loma mākslas praksēs, kas ieviešas; tomēr es nepieņemu antagonistisku jeb polarizētu izpratni par to, kas ir un ko spēj mākslīgais intelekts. Man visauglīgākie ir tieši tie projekti, kuros mākslīgais intelekts tiek izmantots kā līdzstrādnieks un nevis vienīgais radītājs. Personīgi es uzskatu, piemēram, ka glezna, ko radījis mākslīgais intelekts, ir ideoloģiski mazāk vērtīga nekā pasaule, kas radusies mākslīgā intelekta un cilvēka iztēles spēju saplūšanas rezultātā. Uzskatu, ka tādi mākslinieki kā Jenna Sutela, Zach Blas, Ian Cheng un Rashaad Newsome, kuri līdzīgā veidā līdztiesīgi sadarbojas ar mākslīgo intelektu, jau ir daudz izdarījuši šādu darba attiecību iedibināšanai; radījuši praksi, kas nevis balstās mentalitātē “Mēs pret tiem”, bet gan cilvēka un mašīnas mijiedarbes telpu uztver kā iespēju sadarbībai pilnīgi jaunās formās.
 

Agrākajos projektos, piemēram, “Swamp City”, tu cilvēcisko dekadenci kontrastēji ar klimata pārmaiņu apokaliptiskajām sekām – vai tā vēl ir spekulatīva fikcija jeb iedvesmu tu smēlies jau no tagadnes?

Es nāku no Floridas, kur jau skaidri jūtamas dažas smagas klimata krīzes sekas – astoņi miljoni iedzīvotāju, aptuveni trešdaļa federālās valsts iedzīvotāju, jau tagad cieš no kompleksās krastu erozijas, piesārņota dzeramā ūdens, ekstremālu viesuļvētru, plūdu un sugu daudzveidības izzušanas radītās ietekmes. Vienlaikus Floridā ir lielākais tūrisma un nekustamo īpašumu tirgus valstī.

Maiami ir īpaši apokaliptiska – tur katru gadu miljardi tiek ieguldīti spekulatīvās augstceltnēs un luksusa klases nekustamo īpašumu projektos, kaut arī paredzams, ka klimata krīzes ietekmē piektā daļa iedzīvotāju zaudēs savas mājas un dzīvokļus – jau līdz 2050. gadam.
Kā redzējām relatīvi īsajā pandēmijas laikā, un kā līdz ar globālās sasilšanas pieaugumu piedzīvosim tuvākajās desmitgadēs, krīzes pastiprina netaisnīgumu un vissmagāk skar tos, kas jau tā atrodas visneaizsargātākajā situācijā.

Projektā “Swamp City” es gribēju pievērst uzmanību metodēm, ar kādām luksusa klases nekustamo īpašumu tirgus un tūrisma nozare cenšas notušēt klimata krīzi, un gribēju iztēloties tuvu nākotni, kurā lielākā daļa ASV tiek izdzēsta – Losandželosa deg, Ņujorka ir applūdusi, un Evergleidas nacionālais parks Floridā ir kļuvis par negaidītu pārdošanas argumentu tirgū, jo te ir iespēja atgriezties pie “tīrās” dabas. Projektam bija jādzēš robežas starp spekulatīvo un realitāti; sava stāsta uzbūvē tas atsaucas uz virkni atpazīstamu laikmetīgu celtņu, firmām, arhitektiem un vides zinātņu teorijām – no Disnejlendas līdz izbraucienam ar hidroplānu kā Evergleidas parkā. Radot ticamu un labi pazīstamu nākotnes stāstu projekts uzsver mūsu tūlītējas rīcības nepieciešamību.
 

Tava projekta premisa balstās mūsu tagadnes notikumos – privatizētā sacensība par Visumu, miljardieru uzturētais kosmosa tūrisms un vīzija par dzīvi uz Marsa. Sapņi par Visuma kolonizāciju pastāv jau gadu desmitiem – kas, pēc tavām domām, ir lielākais šo ambīciju dzinulis? Un vai tas gadu laikā ir mainījies?

Ambīcijas vienmēr ir bijušas divpusējas: saistītas ar eksistenci un ar ieguvi. Visuma izlūkošana ir zināšanu paplašināšanas un zinātniskās izpētes projekts, bet tika izmantots arī kā ģeopolitisks instruments, lai izceltu savu pārākumu uz Zemes.
Tikai 70. gados bailes no eksponenciāla iedzīvotāju skaita pieauguma un resursu izzušanas iedarbināja koloniju izpēti un plānošanu – līdz tam galvenokārt tika iztēloti apdzīvoti satelīti, kas riņķo ap Zemi vai Mēnesi, vai arī dzīve uz Mēness. Sapnis par cilvēku izmitināšanu uz Marsa, kuru spārno miljardieris Īlons Masks un arhitektūras zvaigzne Bjarke Ingelss, noteikti ir reakcija uz klimata krīzi un antropocēna laikmetu, ko ar savu darbību esam aizsākuši uz Zemes – īsi sakot, runa ir par medībām uz “planētas B”, par rezerves teritoriju, uz kurieni varam bēgt, kad uz Zemes viss ir sagājis galīgi šķērsām un dzīvot uz mūsu planētas vairs nav iespējams.

Tiek izstrādāti plānojumi megametropolēm uz Sarkanās planētas, kas jāatver pārceļotājiem no Zemes no 2100. gada, ar biļetēm, kuru cena ir 300 000 $ no cilvēka. Tas, protams, iekļauj vēstījumu, ka tikai izredzēto saujiņa, 1%, varēs ielēkt Īlona Maska raķetē un drīkstēs sākt savu jauno “pēc Zemes” dzīvi uz Marsa, kas iekārtota pēc Zemes “ģīmja un līdzības”.
Tā kā aizvien vairāk uzņēmumu un pat politiķi cenšas pretendēt uz Marsa apdzīvošanu nākotnē, trauslā ideālistiskā zināšanu paplašināšanas tendence pārtop postapokaliptiskā zelta drudzī par “jauno pasauli” uz Marsa.
Mans projekts kritizēs šīs fantāzijas arhitektonisko dimensiju, taču vienlaikus izstrādās alternatīvus nākotnes modeļus Sarkanajai planētai – jaunas ekoloģijas iespējas gadījumam, ja kā dotumu nepieņemam Marsa kolonizāciju miljardieru – Visuma mačo stilā.
Projekts balstās uz zinātniskās fantastikas fikcijām par Marsam piemītošo maģiju un misticismu, piemēram, Kima Stenlija Robinsona triloģijā “Marss”; un tas cenšas konstruēt arī nevis cilvēku, bet citas civilizācijas ekoloģiju, kas komunicē ar sēņotņu palīdzību; tā savukārt ir atsauce uz ekofeminisma teorētiķi Donnu Haraveju un viņas idejām, kā arī antropoloģes Annas Tsingas izpratne par piesārņojumu un starpsugu sadarbību.
 

Kādu lomu diskursā par klimata krīzi var ieņemt māksla? Vai māksla var būt cerību un mierinājuma avots, vai tai būtu jākļūst par didaktisku autoritāti jeb vienkārši jāpastāv pašai par sevi?

Māksla noteikti var būt vieta, kur raisās reāls klimata krīzes kritisks iztirzājums, kas nekļūst uzreiz didaktisks vai pat apokaliptisks. Mākslā mēs varam attīstīt spekulatīvus tuvās nākotnes scenārijus un savstarpēji sapludināt tehnoloģijas un ekoloģijas motīvus, varam izgaismot aktuālās situācijas nopietnību un, cerams, iedvesmot cilvēkus tādā veidā kopīgi rīkoties, lai novērstu mūsu iztēloto scenāriju piepildīšanos. Domāju, ka tieši tikpat svarīgi ir šīs nākotnes vīzijas cauraust ar iespēju un cerību aspektiem. Tāpēc daudzos manos projektos parādās citu sugu aktieri – gari, jūtīgi koki, inteliģenta sēne no citas planētas – kas mums dažādās valodās stāsta par apokalipsi, uz kuru mēs tik un tā virzāmies. Ieklausīšanās šo citu sugu padomos mums nāktu par labu.
 

Kā savas radošās darbības kontekstā tu uztvēri Rīgu?

Rīgas pilsētas izmērs bija brīnišķīga priekšrocība, salīdzinot ar manas dzīvesvietas, Londonas,  plašumiem. Ir interesanti, kā Rīga savstarpēji savieno dažādas disciplīnas – piemēram, kultūru, mākslīgā intelekta izpēti, mazas alus darītavas un vēstniecības – zināmās pilsētas daļās tās visas savstarpēji pārklājas. Un patika, cik labi es visur varēju nokļūt ar riteni.
Turklāt tas man vienmēr palīdz iejusties jaunā vidē un tajā pašā laikā izkļūt no sava projekta, lai paskatītos plašākā kontekstā uz to, kas saistīts ar manu darbu.

Man ļoti palaimējās savas rezidences laikā piedzīvot pāris interesantus mākslas pasākumus – Survival Kit 12 atklāšanu, Homo Novus un Force[d] Majeure – kas visi sniedza lielisku iespēju iegūt saikni ar vietējo mākslas vidi un iepazīt dažādas pilsētas jomas.
 

MI rezidence


Alise Baknela piedalījās Gētes institūta projekta „Generation A=Algorithmus“ starpdisciplinārajā Mākslīgā intelekta rezidencē.

MI rezidences programmas mērķis ir nodrošināt savstarpēju apmaiņu un jaunu zināšanu iegūšanu. Ieguvums ir abpusējs – atverot durvis jaunajiem māksliniekiem, kas gūst dziļāku ieskatu tehnoloģijā, bagātinās arī MI jomas institūcijas un uzņēmumi visā Eiropā. Mākslīgajam intelektam būs savs pienesums jaunā revolūcijā cilvēces vēsturē. Mums ir jāizlemj, kā šī revolūcija var kalpot cilvēkam, nevis otrādi. Rezidences kontekstā tapušie mākslas darbi vai nu prezentē inovatīvus risinājumus pārmaiņu procesā esošai sabiedrībai, vai arī portretē tehnoloģiju ietekmi uz cilvēku.