Ātrā piekļuve:
Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Populisms
Vārtsargi pazūd

Ilustrācija: Vārtsargi pazūd
© Polityka Insight

Rakstnieki ir nobažījušies par to, ka sociālajos tīklos daudz lielāku popularitāti izpelnās viņu kaķu fotoattēli nekā esejas par pasauli.

1897. gadā uz pirmās New York Times lapas parādījās moto “All The News That’s Fit To Print” jeb brīvā tulkojumā “Visas ziņas, kas ir drukāšanas vērtas”. Šis moto vēl arvien rotā, šķiet, pasaulē populārākā laikraksta titullapu. Neskaitāmas reizes tas ir bijis slavēts, kritizēts vai parodēts.

Lukašs Lipiņskis, Polityka.pl

Redaktori stāv vārtos

 
Būtiskākais jautājums vienmēr ir bijis – “kurš lemj par to, vai ziņu ir vērts drukāt vai ne?”. Daudzus gadus atbilde bija vienkārša. Par sabiedrībai paredzēto saturu lēma ietekmīgāko mediju, proti, preses, bet vēlāk arī radio un televīzijas, redaktori. Metaforiski tos mēdza dēvēt par gatekeepers jeb vārtsargiem.
 
Svarīgāko laikrakstu vai televīzijas un radio staciju redaktori gadu desmitiem ilgi bija informācijas publiskās aprites sargi. To uzdevums bija nodrošināt izplatītās informācijas un publicistikas kvalitāti, uzticamību, aktualitāti un svarīgumu. Šīs funkcijas pildīja pieredzes bagātākie žurnālisti, kuri tam gatavojās visas savas profesionālās karjeras laikā. Viņu darbs ir attēlots pat kino – piemēram, filmā “Visi prezidenta vīri” par Votergeitu, kā arī nesenajā filmā “Uzmanības centrā” par pedofilijas skandālu Bostonas baznīcā.
 
Šādai sistēmai bija gan priekšrocības, gan trūkumi. No vienas puses, vārtsargi atlasīja publicējamo informāciju un kontrolēja to; no otras puses, bija skaidrs, kurš ir atbildīgs par to publiskošanu, arī juridiskajā ziņā. 

Čārlijs iekoda man pirkstā

Šobrīd dzīvojam digitālā realitātē, ko veido internets, viedtālruņi, planšetdatori, sociālie tīkli. Tā ir realitāte, kurā jebkurš var kļūt par žurnālistu, kas publicē ziņas un komentārus. Un daudzos gadījumos mēs nezinām, kas ir cilvēks, kurš dalās ar informāciju, jo tas var slēpties zem viltus identitātes.
 
Anonimitāte, ko de facto nodrošina jaunie mediji, nozīmē, ka par publicēto saturu neviens neatbild. Mēs dzīvojam laikā, kad dominē clickbait jeb klikšķēsma – kliedzoši virsraksti, kas cenšas pievērst mūsu uzmanību, jo klikšķi nozīmē naudu – un viltus ziņas – viltota, nepatiesa informācija, kuras mērķis ir ietekmēt mūsu pilsonisko un patērētāju uzvedību.
 

Iepriekšējā desmitgadē modē bija termins “pilsoniskā žurnālistika”, kas uzsvēra priekšrocības, kas piemīt laikam, kad mēs visi esam žurnālisti. Tomēr ātri vien izrādījās, ka jaunajos laikos nav neviena, kas gādā par šīs informācijas kvalitāti.

Sākotnēji daudzi nozares pārstāvji un eksperti bija sajūsmā par jauno tehnoloģiju sniegtajām iespējām. Iepriekšējā desmitgadē modē bija termins “pilsoniskā žurnālistika”, kas uzsvēra priekšrocības, kas piemīt laikam, kad mēs visi esam žurnālisti. Tomēr ātri vien izrādījās, ka jaunajos laikos nav neviena, kas gādā par šīs informācijas kvalitāti.

Vispārējā piekļuve dažādas pakāpes nozīmīguma ziņām ir novedusi pie plašsaziņas līdzekļu tradicionālo darījumdarbības modeļu – informācijas izplatīšana un reklāmas pārdošana – sabrukuma. Izdevniecību un ziņu veidotāju peļņa saruka, tā rezultātā redakcijās ieviesa taupības pasākumus, kas savukārt pasliktināja tekstu, ziņu izlaidumu un raidījumu satura kvalitāti. Mediji sāka pielāgoties ziņu lasītāju un reklāmdevēju jaunajām prasībām.
 
Kā piemērs šīm mediju tirgus pārmaiņām kalpo video ar diviem bērniem “Čārlijs iekoda man pirkstā”, kas 2007. gadā kļuva par visskatītāko sižetu pasaulē (860 milj. skatījumu). 

Tehnoloģijas, globalizācija, izklaide

Kā radās šīs pārmaiņas? Galvenais impulss bija tehnoloģiju progress: integrālo shēmu skaitļošanas jaudas nepārtrauktā pieauguma (Mūra likums) rezultātā mums vienmēr līdzi ir superdatori, kuru nodrošinātās iespējas mums vēl pirms desmit gadiem būtu šķitušas neiedomājamas. Turklāt tie ir savstarpēji saistīti aspekti – interneta attīstība veicināja informācijas apriti. Paralēli tam uz priekšu virzās globalizācija un rada attālinātu pasaules reģionu savstarpēju atkarību. Abi procesi ir noveduši pie tā, ka lokāla informācija reālā laikā var nokļūt visos pasaules nostūros.
 
Vienlaikus Rietumu pasaulē – politisko un ekonomisko faktoru, tostarp 2008. gada finanšu krīzes, kopuma iespaidā – sagrīļojās uz ekspertiem un autoritātēm balstītā uzticēšanās kultūra. Un sociālo mediju attīstība novedusi pie tā, ka šodien mēs aizvien vairāk uzticamies domubiedriem (vai cilvēkiem, kuri izliekas par mūsu domubiedriem) – labi zināma uzticēšanās mehānisma, ko pastiprinājuši un vairojuši mediji. 

Globālajā virpulī

Moderno tehnoloģiju dēļ informācijas izplatīšanās ir kļuvusi ātrāka, taču tās kvalitāte ir pazeminājusies – daudzi ziņu saņēmēji drīzāk izvēlas izklaidi, nevis nopietnu saturu. Rakstnieki ir nobažījušies, ka sociālajos tīklos lielāku popularitāti izpelnās viņu kaķu bildes nekā viņu publicētās esejas par situāciju pasaulē.
 
Dezinformācijas pieaugošā izplatīšanās ir teju neierobežota – nav neviena, kas pārbauda viltus ziņas, baumas vai sazvērestības teorijas. Zinātniski pētījumi liecina, ka viltus ziņas sociālajos tīklos izplatās ātrāk nekā patiesas ziņas un ar tām ātrāk dalās vairāk iedzīvotāju.
 
37 procenti eiropiešu katru dienu saskaras ar viltus informāciju, 85 procenti uzskata to par problēmu savā valstī un 83 procenti saskata tajā apdraudējumu demokrātijai vispār – liecina 2018. gada Eirobarometra dati. Nepārbaudītās informācijas aprite – globālais ziņu virpulis – kļūst aizvien lielāks un nozīmīgāks. Tajā vairojas nepatiesas teorijas, piemēram, par vakcinēšanas kaitīgumu.
 
Viltus ziņu aprite ietekmē publiskās debates, popularizējot populistus un antisistēmiskus politiķus. ASV veic izmeklēšanu par Krievijas radītās dezinformācijas ietekmi uz 2016. gada prezidenta vēlēšanām, savukārt Lielbritānijā tika publicēta dokumentēta informācija par viltus ziņu ietekmi uz “Brexit” referendumu. 

Vai mediji atdzims?

Mēs neesam nolemti sliktākas kvalitātes informācijai un publiskajām debatēm. Pēdējo gadu laikā atsevišķās jomās mediji sāk atlabt. Labs piemērs ir iepriekš minētais žurnāls New York Times, kas sasniedzis teju 2,5 miljonus digitālo klientu.
 
Augšupejošā tendence attiecas uz digitālo abonēšanu. Polijā šajā tirgū laikrakstu līderis ir Gazeta Wyborcza, bet žurnālu vidū – Polityka. Tas nozīmē, ka pieaug to lasītāju skaits, kuri ir gatavi maksāt par pieeju augstākas kvalitātes žurnālistikai gluži tāpat, kā viņi maksā par piekļuvi filmām vai mūzikai.
 
Sava loma standartu atjaunošanas procesā ir arī jaunajiem medijiem un tehnoloģiju uzņēmumiem. Pasaulē parādās aizvien vairāk faktu pārbaudes rīku, kuri mēģina pārbaudīt tīmeklī izplatītas ziņas. Tāpat tehnoloģiju milži, piemēram, Facebook vai Google, sāk ieguldīt vairāk līdzekļu tādos pasākumos, kuru mērķis ir celt žurnālistikas standartus un mazināt dezinformācijas mērogu.
 

Medijiem, uzņēmumiem vai valdībām vajadzētu ieguldīt līdzekļus medijpratības attīstībā, lai sagatavotu ziņu saņēmējus dzīvei informācijas sabiedrībā, kas kļūst aizvien sarežģītāka. Šādā nozīmē ikviens no mums var kļūt par vārtsargu.


Tāpat aktuālāki ir kļuvuši mēģinājumi ieviest valsts vai sabiedrisko regulējumu. Eiropas Savienība ir nodibinājusi ekspertu darba grupu, kas 2018. gada aprīlī ierosināja ieviest Eiropas kodeksu attiecībā uz dezinformāciju internetā, izveidot neatkarīgu ekspertu tīklu faktu pārbaudīšanai, kā arī pasākumus, kas kvalitatīvas žurnālistikas un medijpratības veicināšanai.
 
Bargākos pasākumus cīņā pret dezinformāciju internetā ir ierosinājis Francijas prezidents Emanuels Makrons. Tie paredz pienākumu norādīt informāciju par sponsorētu saturu, kā arī nodrošina tiesnešiem iespēju to bloķēt. Eksperti uzskata, ka līdzīgi instrumenti jauno mediju nozarē var būt nepietiekami. 

Ko mēs varam darīt?

Mediju atdzimšanas pazīmes ļauj cerēt, ka publiskajās debatēs vismaz daļēji ir iespējams atjaunot profesionālus vārtsargus. Tas varētu palīdzēt atlasīt informāciju, hierarhizēt to un nodrošināt publicētā satura kvalitāti.
 
Runājot par publisko debašu atdzimšanu, svarīgu lomu var spēlēt vietējie mediji, kuri mazākā mērā ir pakļauti politiskajai polarizēšanai, un to patērētāji var vieglāk pārbaudīt izplatīto saturu. Tradicionālie mediji var stiprināt savu lomu, ieguldot jaunajās tehnoloģijās un uzsākot sadarbību ar tehnoloģiju uzņēmumiem. Savukārt tiem būtu ievērojami jāpalielina savi ieguldījumi standartu nodrošināšanā.
 
Gan tradicionālajiem medijiem, tehnoloģiju uzņēmumiem, valdībām, gan pašvaldībām vajadzētu ieguldīt līdzekļus medijpratības attīstībā, lai sagatavotu ziņu saņēmējus dzīvei informācijas sabiedrībā, kas kļūst aizvien sarežģītāka. Šādā nozīmē ikviens no mums var kļūt par vārtsargu, kaut arī nespējam aizvietot profesionālus žurnālistus un redaktorus.