Ātrā piekļuve:
Pāriet tieši uz saturu (Alt 1)Pāriet tieši uz apakšizvēlni (Alt 3)Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Patiesība un meli
Viltus atmiņas

Ilustrācija: Viltus atmiņas
© Polityka Insight

Salvadors Dalī ir teicis, ka “atšķirība starp īstām un neīstām atmiņām ir tāda pati kā dārgakmeņiem: neīstie vienmēr izskatās īstāki un spožāki”. Pēdējo gadu laikā viltus apgalvojumi un tajos balstītās politiskās iniciatīvas ir guvušas plašu rezonansi vēlētāju vidū, kas, šķiet, apstiprina spāņu sirreālista teikto. Kur slēpjas pēcpatiesības politikas veiksmes noslēpums? Vai pastāv saikne starp mūsu noslieci uz sociālajā un politiskajā dzīvē esošo melu pieņemšanu un to, ka viltus atmiņas mums bieži liekas īstas?

Milošs Vjatrovskis, Jeila Universitāte

Atmiņa mēdz mūs pievilt ne tikai attiecībā uz to, ko esam aizmirsuši, bet arī uz to, ko uzskatām, ka atceramies. Viens no populārākajiem kognitīvās psiholoģijas eksperimentiem par atmiņu balstās savstarpēji asociatīvi vai semantiski saistītu vārdu sarakstu paradigmā, kas par godu psihologiem, kuri to izstrādāja (Dīzs) un popularizēja (Rēdigers un Makdermota), tiek dēvēta par Dīza/Rēdigera-Makdermotas paradigmu. Dalībnieki klausās savstarpēji saistītu vārdu sarakstu, piemēram, gulta, atpūta, snauda un krākšana. Pēc tam viņiem lūdz atkārtot visus vārdus, kurus viņi ir iegaumējuši. Šajā eksperimenta posmā lielākā daļa no dalībniekiem atceras ne vien iepriekš nosauktos vārdus, bet arī jēdzienus, kas ir saistīti ar tematu, kaut arī starp nosaukto vārdu sarakstā to nebija. Kad eksperimenta vadītāji jautā par papildu vārdiem, daudzi no dalībniekiem ir pārliecināti, ka tie tika viņiem iepriekš nolasīti. Šo fenomenu sauc par viltus atmiņu esamību. 

Turpmākie eksperimenti atmiņas un kognitīvās zinātnes jomā liecina, ka viltus atmiņas ne tikai pastāv, bet tās iespējams arī suģestēt. Pagājušā gadsimta 90. gados psiholoģe Elizabete Loftusa veica virkni eksperimentu, kuros dalībniekiem tika izstāstīti patiesi un – it kā tuvu radinieku atstāstīti – nepatiesi piedzīvojumi no viņu bērnības. 20-30 procenti dalībnieku viltus atmiņas ne tikai akceptēja, bet pat papildināja tās ar savām detaļām. Kad eksperimenta dalībnieki tika informēti, ka viens no radinieku atstāstītā notikuma bijis nepatiess, tie dalībnieki, kuri iepriekš ar detaļām bija papildinājuši viltus atmiņas, par nepatiesu atzinu kādu no faktiskajiem savas bērnības notikumiem. 

Suģestīvais spēks ir tik liels, ka pat tad, kad uzzinām, ka notikumi bija nepatiesi, paliekam pie suģestētajām atmiņām. 2011. gadā Veicmana Zinātņu institūta (Rehovota, Izraēla) veiktā eksperimenta ietvaros dalībnieku grupa piecu cilvēku sastāvā kopīgi skatījās filmu. Pēc tam dažu viņus ar dažu dienu intervālu lūdza atbildēt uz jautājumiem par filmas sižetu un to, cik lielā mērā viņi ir pārliecināti par savu atmiņu īstumu. Pirmajā reizē dalībnieki atbildēja tikai pēc savas atmiņas, bet otrajā aptaujas reizē viņi pirms atbildes sniegšanas tika iepazīstināti ar it kā pārējo dalībnieku atbildēm. Grupas spiediena ietekmē 70 procentu dalībnieku pārņēma šķietamo eksperimenta dalībnieku viltus atmiņas. Trešajā aptaujā, kad dalībnieki uzzināja, ka viņiem iepriekš parādītās “atbildes” īstenībā bija viltotas, tikai 60 procenti no viņiem atgriezās pie savām sākotnējām, īstajām atmiņām par filmu. Tātad mūsu prāti ir ne tikai gatavi atzīt viltus atmiņas par īstām, bet arī izdzēst savas atmiņas un aizstāt tās ar viltus atmiņām.

Būtisks priekšnosacījums veiksmīgai suģestijai ir sajūta, ka suģestētājs pieder pie tās pašas sociālās grupas. Atmiņu rašanās dabīgā sastāvdaļa ir atcerēšanās ierosinātā aizmiršana – process, kurā, atceroties pagātnes notikuma elementus, aizmirstam tās pašas pieredzes apziņā neatveidotos elementus. 2015. gadā eksperiments ar Prinstonas Universitātes studentiem pierādīja, ka veidojot grupas kopējās atmiņas, kas balstītas uz citas personas stāstījumu, kopējās atcerēšanās ierosinātās aizmiršanas process notiek tad, kad uzskatām runātāju par piederošu mūsu grupai. Pārējos gadījumos paliekam pie savām atmiņām. 

No minētajiem eksperimentiem izriet, ka daudzi no mums pieņem viltus stāstus par patiesām atmiņām, kā arī grupas ietekmē ir gatavi noliegt savas atmiņas par notikumiem, kuros paši esam piedalījušies, un attēliem, kurus esam redzējuši paši savām acīm. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka noticam arī viltus stāstiem par politiskiem un vēsturiskiem notikumiem, kas lielākoties atrodas vien mūsu kognitīvās uzmanības perifērijā. Ja jau mūsu gatavība noticēt nepatiesībai rodas cilvēka atmiņā notiekošo dabīgo procesu rezultātā, tad kā var izskaidrot šīs problēmas saasinājumu pēdējo gadu laikā? 

Tehnoloģiskā revolūcija un sociālo mediju lomas straujais pieaugums ir novedis pie informācijas avotu daudzuma pieauguma un sabiedrības sadalīšanas informācijas burbuļos. Šis sadalījums ir arī loģisks rezultāts procesam, ko kognitīvisti dēvē par apstiprinājuma aizspriedumu – mēs drīzāk ticam tam, kam piekrītam, bet vispārliecinošākie mums liekas mūsu pašu argumenti. Lielas kopienas publiskajā telpā konfrontējas dažādi uzskati un argumenti un veidojas kolektīvā atmiņa, tostarp arī par sāpīgām patiesībām. Izolēto informācijas burbuļu pasaulē, kurā mēs savu informāciju gūstam no sociālajiem tīkliem un grupām ar arvien polarizētāku ideoloģisko profilu, ir tik viegli kā vēl nekad līdz šim atrast līdzīgi domājošus cilvēkus un uzskatīt tos par mūsu mazās sociālās grupas vienīgajiem pārstāvjiem. Tas palīdz noliegt visu informāciju no ārpuses un vienlaikus padara mūs uzņēmīgus pret pašu šaurās kopienas dalībnieku viltus atmiņām.