Vojsehs Pšibilskis
Kā izvairīties no uztveres kļūdām?

Vojsehs Pšibilskis, Res Publica Nowa

Uztveres kļūdas ir mūsu ikdienas neatņemama sastāvdaļa. Kad ziemā izejam ārā no siltas telpas un kāds mums pajautā, kāda ir temperatūra, ar lielu varbūtību atbildēsim, ka ar mīnusa zīmi. Vismaz līdz brīdim, kad ieraudzīsim nesasalušu peļķi – pierādījumu, ka temperatūra ir virs nulles atzīmes. Zobu klabēšanas un uzmetušās zosādas dēļ mums prātā iešausies kļūdains pieņēmums, ko automātiski uzskatīsim par patiesību.

Izvērtējot notikumus un pieņemot lēmumus, nereti paļaujamies uz pirmo iespaidu. Šādus cilvēka apziņas slazdus, kas vienkāršo – bet citreiz izkropļo – realitātes uztveri, dēvē par uztveres kļūdām. Tās arī ir atbildīgas par to, ka sociālie tīkli laiku pa laikam mūsu domu gājienu izkropļo tikpat spēcīgi kā ķermeņa sniegtie signāli.

Ir identificētas tik daudzas uztveres kļūdas, ka visas nav iespējams atcerēties. Dažas no tām mēs izmantojam apzināti, lai mūsu teiktais būtu labāk saprotams – noteikti smadzeņu darbības mehānismi ļauj mums piesaistīt sarunas biedra uzmanību, sniegt viņam priekšstatu par abstraktām problēmām un raisīt viņa empātiju. Arī šajā tekstā ir atrodamas metaforas un citi stilistiski paņēmieni, kuru uzdevums ir atvieglot teksta uztveri un sniegt dažus noderīgus padomus.

Žurnālisti izmanto uztveres kļūdas

Kad izgaismojam lielas sociālas problēmas, piemēram, nabadzību, atstumtību, vardarbību vai slimības, bieži vien rakstām konkrēta cilvēka stāstu, kas mūs uzrunā spēcīgāk nekā abstrakti skaitļi. Mēs sliecamies pievērst uzmanību runātājam un reaģēt atbilstoši viņa iecerei drīzāk tad, kad sociāla problēma iegūst seju un vārdu, kad to cilvēcisko. Tomēr mēdz būt arī otrādi – metafora par bēgļu plūdiem, kas pārplūdina Eiropu, kļuva tik spēcīga, ka ir ietekmējusi sabiedrības viedokļus un politiskās izvēles.

Abos gadījumos svarīgu lomu spēlē uztveres kļūdas. Pirmajā gadījumā tieša identificēšanās ar upuri raisa daudz spēcīgākas emocionālās reakcijas nekā objektīvs, statistikā balstīts situācijas apraksts. Otrajā gadījumā sastopamies uzreiz ar divām parādībām. Pirmkārt, svešas grupas viendabīguma efekts – tendence atsevišķu grupas pārstāvju negatīvās vai pozitīvās īpašības attiecināt uz visu grupu. Otrkārt, grupēšanas ilūzija, kas meklē cēloņsakarības tur, kur to nav, piemēram, starp bēgļu ieplūdumu un uzbrukumu skaita pieaugumu.

Pie žurnālistikas aroda pieder arī prasmīga uztveres kļūdu izmantošana, lai pasniegtu faktus pēc iespējas interesantākā un izteiksmīgākā veidā. Žurnālisti bieži izmanto to autoritāšu un ekspertu viedokļus, kuru apgalvojumi tikai reti tiek apstrīdēti (autoritātes kļūda). Cita mediju stratēģija ir modināt lasītāju interesi par kādu problēmu un tās cēloņiem, attēlojot to ar neparastiem faktiem un notikumiem. Pateicoties “primārajam efektam” (atmiņas fenomenam, ka pirmo ienākošo informāciju mēs atceramies labāk nekā vēlāk ienākušo), pirmais, pārsteidzošais piemērs palīdz mums labāk iegaumēt un vēlāk atstāstīt informāciju, kas mums ir nozīmīga.

Maldāmies emociju dēļ

Problēmas sākas tad, kad (vairs) neapzināmies šīs mūsu uztveres kļūdas. Jo īpaši tad, kad esam laika trūkumā un izjūtam spēcīgas emocijas. Piemēram, tā tas notiek, kad iesaistāmies, karstās diskusijās sociālajos tīklos. Šādos gadījumos pietiek vien ar dažām uztveres kļūdām, lai neatpazītu viltus informāciju, paļautos uz to un nodotu to tālāk. Tur arī slēpjas viltus ziņu postošais spēks – tiek izmantoti dabīgie mehānismi, kas panāk, ka mēs paši pamatojam un atkārtojam nepatiesu informāciju.

Lai izvairītos no uztveres kļūdām, ir jāzina, kā tās identificēt, kā arī ir jāmāk kritiski izvērtēt savu domāšanu. Galvenokārt atcerēsimies par “aklās zonas efektu” – atpazīstot uztveres kļūdas citu cilvēku rīcībā, paši neesam brīvi no tām. Mēs koncentrējamies uz to, lai atrastu kļūdas citu argumentācijā, tajā pašā laikā aizmirstot objektīvi izvērtēt savus izteikumus un viedokļus. “Trešās personas efekts” šo pārliecību pastiprina. Mēs esam pārliecināti, ka masveida saziņas blakusparādības ietekmē visus tās dalībniekus, izņemot mani – vērotāju.

Dažkārt mums ir tieksme arī uz fatālismu, turklāt neatkarīgi no mūsu politiskajiem uzskatiem. Uzskats, ka kādreiz viss bija labāk un mūsdienu pasaule virzās uz neizbēgamu katastrofu, sašaurina kognitīvo perspektīvu. Iespējams, dažreiz mēs tieši gaidām apstiprinājumu savām ļaunākajām nojautām un tāpēc uz noteiktām tēmām vai personām vairāmies palūkoties no cita, labvēlīgāka skata punkta? Tas ir īpašs apstiprinošās stratēģijas piemērs. Tas ir visizplatītākais kognitīvais izkropļojums, kura dēļ labprāt pieņemam informāciju, kas apstiprina mūsu uzskatus, bet paliekam kurli pret informāciju, kas tos noliedz. Tas ir saistīts ar “naidīgo mediju efektu” – attēlojumi, kas ir pretrunā mūsu pārliecībai, tiek noraidīti kā “melu preses” produkts. Šādu nicinošu attieksmi pret medijiem jo vairāk atvieglo tas, ka izdevējiem un žurnālistiem objektivitāte patiesi rūp aizvien mazāk.

Uztveres kļūdas - viltus ziņu pamats

Sociālo tīklu laikmetā ir izveidojies īpašs domāšanas veids – grupas domāšana. Mums patīk justies kā daļai no pulka, lielākas grupas. Bieži mēs pieņemam medijos izplatītus viedokļus tikai tāpēc, jo tie atspoguļo “mūsu” grupas viedokli. Šāda konformistiska uzvedība plešas plašumā un raisa tā saukto “līdzskrējēju efektu”. Par šo izplešanos ir atbildīgs informācijas pieejamības kaskādes fenomens – jo biežāk un intensīvāk dalāmies ar kādu ziņu, jo pārliecinošāka tā kļūst. Šo triku bieži izmanto dezinformācijas pasākumos – pretrunīgas ziņas tiek intensīvi izplatītas ar robotprogrammatūras palīdzību, un ja uz tām uzķeras kāds lietotājs vai lielāki mediji, sākotnējie viltus ziņu avoti tiek dzēsti, lai iznīcinātu pēdas.

Šādu pasākumu rezultātā izveidotie aizspriedumi, kas bieži vien tiek vērsti pret politiķiem vai konkurējošiem produktiem, nepazūd pat tad, kad cilvēks ir apzinājies, ka šī informācija bija nepatiesa. Par to ir atbildīgas divas jau iepriekš minētās uztveres kļūdas. Mūsu prāti dod priekšroku informācijai, kas tika sniegta kā pirmā (primārais efekts) un meklē apstiprinājumu jau esošajiem uzskatiem (apstiprinājuma stratēģija).

Tam klāt vēl nāk arī salīdzinoši nesen atklātā uztveres kļūda – “pretējā pierādījuma efekts” (ang. backfire effect). Jauni fakti, kas ir pretrunā ar mūsu pašu (politiskajiem) uzskatiem, var mūsu pārliecību darīt vēl stiprāku – jo īpaši tad, ja gribam uzskatīt sevi par nekļūdīgu. Tas droši vien izskaidro to politisko partiju panākumus vēlēšanās, kas atkārtoti pieķertas nepatiesības izplatīšanā un tomēr nav zaudējušas savu vēlētāju atbalstu.

Tiesa, vispārējā zināšanu līmeņa pieaugums vien neizskaudīs viltus ziņas, kas balstās uz uztveres kļūdām. Neraugoties uz to, svarīgi ir ievērot “intelektuālo higiēnu” un vismaz reizi dienā censties apzināties kādu savu uztveres kļūdu, lai varbūt nākamajā reizē to jau vairs nepieļautu.