Pjotrs Gurskis
Emocijas pret autoriem un autoritātēm

Jau vairākus gadus presē un sociālajos tīklos tiek iztirzāts jēdziens “viltus ziņas”. Parādība, kas aiz tā slēpjas, uzjunda spēcīgas emocijas – kad saskaramies ar viltus ziņu, tas aizskar mūsu godīguma un pieklājības izjūtu. Turklāt plašsaziņas līdzekļu kontekstā jāuzsver, ka viltus ziņa ir pretrunā to galvenajam mērķim – uzticamu ziņu izplatīšanai.

Pjotrs Gurskis

Emociju pozitīvie un negatīvie aspekti

Emocijas palīdz mums orientēties šajā sarežģītajā, nedrošajā un aizvien mainīgajā pasaulē. Ikdienā tās palīdz pieņemt lēmumus, tikt galā ar informācijas pārbagātību – mēs nespētu izanalizēt katru stimulu. Tiek lēsts, ka katru dienu mēs saņemam apmēram 35 gigabaitus datu. Cilvēka smadzeņu kapacitāte nav tik liela, lai to visu apdomātu. Tas savukārt liek mums veikt grūtu izvēli – kam pievērst lielāko uzmanību? Smadzeņu dabīgie mehānismi palīdz, aktivizējot emocijas.
 
Lēmumu par to, vai konkrēti vārdi vai attēli mūs interesē tik daudz, lai veltītu tiem savu laiku, mēs pieņemam sekundes pirmajās simtdaļās. Zvana tālrunis – kāds radinieks ir nonācis slimnīcā; sociālajos tīklos draudzene dalās priekā par nokārtotu eksāmenu; avīzes pirmajā lapā raksts par valdības plāniem, televīzijā rāda filmu ar mīļāko aktieri. Šie stimuli mūs neatstās vienaldzīgus. Bet cik bieži mēs paliekam vienaldzīgi, jo stimuls mūsos nav raisījis nedz bailes, prieku, dusmas, raizes vai iekāri, nedz uzjautrinājis vai ieinteresējis?
 
Ar jauniem medijiem vai autoriem mēs lielākoties iepazīstamies tāpēc, ka tos ir ieteikuši cilvēki, kuriem jau uzticamies – viņi mums saistās ar pozitīvām emocijām. Dažreiz saņemam arī negatīvu ieteikumu, proti, kāds ar savu kritiku rosina mūs pievērsties kam tādam, kas ir pretrunā mūsu uzskatiem, un vienlaikus piedāvā interpretācijas variantu. Bieži cilvēks, ar kura starpniecību uzzinām kaut ko jaunu, mums ir sava veida autoritāte. 

Indivīda autoritāte

Kāds, kuru uzskatām par autoritāti, bauda mūsu atzinību tādā nozīmē, ka mēs uzklausām viņa uzskatus un akceptējam viņa skarbos viedokļus pat tad, ja tie nesakrīt ar mūsu pārliecību. Iespējams, tie ne vienmēr gūst mūsu piekrišanu, taču nekad neatstāj mūs vienaldzīgus. Tas ir tāpēc, ka zinām, ka kritikas mērķis ir otra cilvēka vai kopienas interesēs. Šādi izprastu autoritātes lomu var spēlēt viedokļu līderi – politiķi, žurnālisti, zinātnieki vai kultūras darbinieki. Parasti šo cilvēku autoritāte veidojas no funkcijas, ko tie pilda, kombinācijā ar noteiktām individuālām īpašībām, kuru dēļ tie citiem cilvēkiem saistās ar pozitīvām emocijām.

Pievērsīsimies autoritātēm – viedokļu veidotājiem. Lasot viņu rakstus, sagaidām, ka atradīsim labi atlasītu un uzticamu informāciju, un, iespējams, skaidru nostāju. Pozitīva attieksme pret autoru – balstīta iepriekšējās saskarsmes radītajās emocijās – nosaka to, ka no simtiem rakstu izvēlamies tieši šī autora rakstīto. Savukārt tas, kādu reakciju tas izraisīs, ir atkarīgs no emocijām pret rakstā iztirzāto tēmu vai pausto viedokli. Dažreiz teksts var izraisīt mūsos polemisku attieksmi. Lai tā notiktu, izlasītajam tekstam ir jārosina spēcīgas emocijas. 

Uzticība presei

Līdzīgi mehānismi ir attiecināmi uz institucionālajām autoritātēm. Šajā skatījumā tie ir laikraksti, žurnāli, faktu pārbaudes portāli, viedokļu žurnāli un domnīcas. Redakcijas ir informācijas vārtsargi – no tām sagaidām, ka tās sniegs lasītājiem tikai pārbaudītu informāciju. Paļaujoties uz konkrētas institūcijas autoritāti, mums nav jāpārzina atsevišķa autora darbība, jo uzticamies redakcijas komandai, kura ir līdzatbildīga par publicētajiem materiāliem.
 
Diemžēl mūsdienās situācija ar šo uzticību ir ne pārāk laba. Saskaņā ar Reuters Institute izdoto Digital News Report 2017[18], tikai 53 procenti poļu apliecina, ka uzticas plašsaziņas medijiem kopumā – un tas tāpat ir ceturtais augstākais rezultāts no 36 izpētītajām valstīm (visu valstu vidējā atzīme ir 43 procenti). Neskatoties uz to, pat 44 procenti poļu cenšas izvairīties no ziņām, pasaules vidējais rādītājs ir 29 procenti. Šajā respondentu grupā 37 procenti pamato savu izvairīšanos ar sliktāku garastāvokli, kas rodas, saņemot sliktas ziņas (pasaules mērogā tā ir gandrīz puse – 48 procenti). Jāmin, ka galvenais respondentu atsauces objekts bija televīzija un internets, bet retāk laikraksti un žurnāli.
 
Saskaņā ar TNS Political&Social pētījumu drukātajai presei uzticas 55 procenti poļu, bet neuzticas –30 procenti. Nedaudz mazāka uzticība ir laikrakstu digitālajām versijām un interneta ziņu portāliem (attiecīgi 45 un 33 procenti). Salīdzinājumam – drukātajai presei visvairāk uzticas somi (uzticību tai apliecina 90 procenti), bet vismazāk – ungāri (33 procenti).
 
Līdz ar interneta attīstību presei ir radusies spēcīga konkurence – ziņu portāli, kas neuztraucas par tradicionālo ziņu redakciju principu ievērošanu. Tā vietā tie cenšas izraisīt spēcīgas emocijas un reflektorisku darbību. Emocionāli stāsti ļoti labi “pārdodas” un viegli atrod lasītājus. Ja liksim lietā algoritmus, kas piedāvā lietotājiem tādu saturu, kas iepriekš radījis citu lietotāju piesaisti, rodas bīstams sajaukums, ko labprāt izmanto viltus ziņu izplatītāji. Beigu beigās no desmitiem ikdienas stimulu izvēlēsimies to, kas mūs ir saviļņojis visvairāk, un mums vairs nebūs laika pārējiem. Šis mehānisms pārvilina lasītājus prom no tradicionālās preses, bet, samazinoties peļņai no reklāmām, redakcijās paliek aizvien mazāk darbinieku, kuriem jāsagatavo aizvien vairāk materiālu, kas savukārt samazina kvalitāti. Tā rezultātā krītas uzticība medijiem. 

Kāpēc uzticamies informācijai, kas mums patīk?

Pastāvot lielai pieejamo mediju dažādībai, lasītājs nav spiests iziet no savas komforta zonas un saskarties ar ziņām, kas “bojā garastāvokli”. Lasītāji labprāt aprobežojas tikai ar tiem informācijas avotiem, kas apstiprina viņu uzskatus, un tikai negribīgi ņem vērā ieteikumus dažādot informācijas avotus. Šis konfrontācijas mērķis – zināšanu un uzskatu pārbaude, redzesloka paplašināšana – nav pietiekami pievilcīgs, lai izraisītu emocijas, kas veicinātu rīcību.
 
Tādēļ nav pārsteidzoši, ka no viedokļu līderiem sagaidām galvenokārt savu uzskatu apstiprinājumu, jo tādējādi tiek apmierinātas mūsu emocionālās vajadzības. Ceļam savu pašvērtējumu ar to, ka mūsu viedoklim ir citi piekritēji, jo īpaši cilvēki, kurus uzskatām par autoritātēm. Tādēļ, ja vēlamies pārliecināt lasītāju, ka ziņa, kam viņš ticēja, nav patiesa, nevajadzētu nostādīt to sarežģītā emocionālā situācijā. Tikai – kurš gan šodien vēl raksta, lai pārliecinātu oponentu par saviem uzskatiem, nevis sniegtu jau pārliecinātajiem vēl lielāku pārliecību par viņu uzskatu pārākumu?