Emociju lamatas žurnālistikā
Izjustā realitāte

Žurnālistikas ziņas vēlas uzrunāt emocijas un līdz ar to bieži sagroza skatījumu uz faktiem. Taču žurnālistiem ir arī iespējas atklāt savas refleksijas par pētījumu un tādā veidā mudināt uz pārdomām.
 

Vēlēšanu dienu noslēguma stundas atklāj saredzamās emocijas politikā: vieniem prieks un gaviles, citiem pārakmeņojušās sejas, vilšanās un dažreiz pat asaras. Televīzijas ziņās šajos vakaros daudz laika velta šo sajūtu raksturošanai. Tiek uzdoti jautājumi, kas vairāk atgādina sporta reportieru intervēšanas stilu: „Cik liels ir jūsu šoks?“, „No kā tas bija atkarīgs?“, „Vai tas ir samērā labi, šausmīgi, katastrofāli?“. Televīzijas žurnālistika, žurnālistika vispār, politikas ziņās meklē sajūtas, noskaņojumu, un tas vērojams ne tikai šādos vēlēšanu vakaros.
 
Arvien sastopam centienus šādā veidā vienkāršot daudzslāņainību un komplicētus politiskos procesus pārvērst emocijās. Man radies iespaids, jo vairāk informācijas mediji sniedz, jo dziļāk iekrīt šajās emociju lamatās. Jo vieglāk un galvenokārt arī ātrāk ir ziņot par sajūtām, atmodināt asas emocijas, nekā izpētīt cēloņus. Kādreizējais žurnāla Spiegel galvenais redaktors Georgs Maskolo reiz ir sacījis: „Kurš maz zina, tam daudz jāspriež.“ Es to papildinātu – jo mazāk žurnālisti zina, jo mazāk spēj novērtēt situāciju, jo vairāk viņi cenšas nodot emocijas.

Faktu nozīme samazinās

Mūsu laikam piederas ātrs emocionāls reflekss. Mēs spiežam patīk tam, ko draugi ir ievietojuši Facebook. Mēs publicējam priecīgas vai bēdīgas emocijzīmes. Mums ļoti patīk piemīlīgi kaķu attēli. Informācija mūs pārpludina visos iespējamos veidos – un mēs reaģējam ar ātru afektu: man patīk, man nepatīk. Īkšķis uz augšu vai nost ar to.

Mazās pārnēsājamās ierīces, kuras mēs izmantojam informācijas apstrādei, to pastiprina. Šīs ierīces mēs izmantojam gan privātai saziņai, gan informācijas uzņemšanai. Mēs tās izmantojam, gaidot metro vai vilcienu. Mēs sērfojam, tinam uz priekšu, skenējam. Mēs meklējam ātru emocionālo uzbudinājumu. Vajadzīgs laiks, lai izlasītu garu, pārdomātu rakstu. Tik daudz laika mums lielākoties nav tajos īsajos starplaikos, ko pavadām, meklējot ātru laika kavēkli viedtālruņos.

Mēs dzīvojam laikā, kurā pieaug sajūtu nozīme un sarūk faktu nozīme. Vācu valodas biedrība par 2016. gada vārdu izvēlējās vārdu “postfaktisch” (“pēcpatiesība” vai “postpatiesība”). Tas ir angļu valodas jēdziena post-truth atbilstīgs tulkojums vācu valodā. Anglosakšu valodas reģionā šis jēdziens tiek izmantots jau kādu laiku, 2004. gadā klajā nāca amerikāņu autora Ralfa Keisa grāmata “The Post-Truth Era”.

Viens no šī jēdziena ieviesējiem un nostiprinātājiem vācu valodā runājošā reģiona publiskajās debatēs bija fiziķis un filozofs Eduards Kēzers. 2016. gada augustā viņš laikrakstā “Neue Züricher Zeitung“ rakstīja par “pēcpatiesības laikmetu”, ko raksturoja šādi: „Fakta vietā stājas faktoīds – garastāvokļu apstrādātājs“.

Kas ar to ir domāts, labi ilustrē Berlīnes partijas “Alternatīva Vācijai” kandidāts Georgs Pazderskis, kurš sacīja: „Nav runa par tīro statistiku, bet gan par to, kā pilsonis to sajūt. Tas, ko viņš jūt, tā arī ir realitāte. Tā viņš reaģēja uz pārmetumu par to, ka – pretēji viņa paustajam – noziedzības statistika neuzrāda ievērojamu ārzemnieku noziedzības līmeņa pieaugumu.

Emocijas iedarbojas uzreiz

Ne tikai partija “Alternatīva Vācijai” cenšas ar šo izjusto realitāti veidot politiku. Izjustā realitāte ir barotne sazvērestību teorētiķiem un dažāda veida tautas musinātājiem. Ar sajūtām bieži vien ir vieglāk nekā ar faktiem, jo tām nevajag pierādījumus, jo tās simulē nepastarpinātību un šķiet patiesas. Tam, kurš argumentē pret izjusto realitāti, klājas grūti, jo argumentiem jābūt taustāmiem un tie jāaplūko kopsakarībās, kamēr emocijas iedarbojas uzreiz.

Šī izjustā realitāte pārvalda sociālos tīklus. Tādās platformās kā Facebook lietotāji un grupas ar saviem stāstiem stājas pretī tradicionālajai žurnālistikai. Tenkas rindojas cita aiz citas, aizspriedumi pāraug sazvērestības teorijās, kas tur atrod savus atbalstītājus: „Beidzot kāds pasaka, ko es jūtu, domāju, no kā baidos“. Empīrija šajos forumos netiek ņemta vērā, tās vietā stājas izjustā realitāte.

Žurnālistiem šie sociālie tīkli ir vilinošs informācijas avots. Viņiem šķiet, ka tur var noklausīties tautas sacīto un uzzināt, ko tā jūt un domā. Raksti „tā reaģē internets“ ir kļuvuši par tiešsaistes žurnālistikas standartu. Taču to vērtība nav lielāka kā uz ielas veiktas aptaujas pārraidīšanai televīzijā. Tie ir kā interesanta piedeva, izklaidējoša informācija.

Mediju pētnieks Bernhards Perksens 2016. gadā laikrakstā “Zeit” rakstīja, ka interneta “digitālā universa platformās atklātā tiešumā” konkurē maznozīmīgas, izklaidējošas un nopietnas ziņas. Valda „popularitātes princips. Mēs nodrošinām to, kas patīk.“

„Tev nebūs garlaikoties“

Lietojuma analīzes iespējas, ko internets piedāvā, ļauj redakcijām zināmā mērā reāllaikā sekot līdzi, kā viņu raksti tiek uztverti. Tāpēc tiešsaistes redaktori veido tik daudz rakstu par vienām un tām pašām tēmām. Uzbudinājums ir jāapkalpo, tāpēc viena un tā pati informācija atkārtoti tiek izplatīta mazliet pārstrādātā veidā. Un ja kāds raksts internetā „neaiziet“, tad tas tiek pārrakstīts vēlreiz.

Žurnālisti agri iemācās, ka ir svarīgi modināt publikā emocijas. Lasītājus aizgrābt, ievilkt stāstā, lai viņi izlasītu rakstu vai noskatītos sēriju līdz beigām. Tev nebūs garlaikoties – tā skan augstākais bauslis. Bīstami ir tad, ja emocijas kļūst par pašmērķi, ja tās aizstāj informāciju un izpēti. Internets ir pārpilns ar stāstiem, kas tēmē uz ātrām emocijām, jūtīgumu, taču nemaz neliek aizdomāties.

Ja mēs, žurnālisti, vēlamies sērfot uz sajūtu viļņa, nedrīkstam brīnīties, ja tas mums kaut kad pārskalojas pāri. Mums nav ko brīnīties, ja visi šie emocionālie uzbudinājumi, ko nepārtraukti cenšamies radīt, kaut kad pavēršas pret mums. Tās ir sekas, ko paši izraisām.

Sarežģīto padarīt pievilcīgu

“Melu prese” arī ir tāds emocionāls “pēcpatiesības” jēdziens, kas līdz ar daudz ko citu pauž aizkaitinājumu. Par to, ka pasaule nav tik vienkārša, kā daudziem labpatiktu. Par melīgiem solījumiem, par radītām ilūzijām. Par to, ka rakstā atkal nebija tas, ko solīja virsraksts? Jo esam radījuši emocijas, taču lasītāju atstājam ar tām vienu pašu, jo nerosinām viņu turpināt domāt? Jo varbūt paši nemaz nebijām domājuši tālāk?

Pārāk bieži pētīšana un refleksija žurnālistu ikdienas nodarbēs atrodas pašās beigās. Redakcijās ar ne visai augstas kvalifikācijas darbiniekiem bieži vien runa ir tikai par masveida produkciju. Ne velti biedrība “Tīkls – pētīšana” pieprasa, lai pētīšana redakcijās un mediju uzņēmumos atkal kļūtu pašsaprotama un „jēgpilni integrēta ikdienas darbā“. Pētīšana ir arods, tā raksta biedrība: „Tāpat kā flīzētājs liek flīzes, žurnālistam ir jāpēta.“

Kā jauna žurnāliste es studiju laikā iemācījos, ka mans uzdevums ir vienkāršot sarežģīto. Taču, ja cilvēkiem arvien stāsta, ka viss ir pavisam vienkārši, kaut kad viņi tam arī notic. Tad viņi vairs nevēlas pievērsties sarežģītām tēmām. Mūsdienās žurnālistikas uzdevums drīzāk ir sarežģīto padarīt atraktīvu. Parādīt, ka sarežģītais nav nekas tāds, no kā būtu jābaidās, ka tas pieder pie dzīves.

Kad es veicu izpēti, gūtās atziņas izmaina manu situācijas vērtējumu un emocionālo attieksmi. Mums vajadzētu ļaut lasītājiem piedalīties šajos refleksijas procesos un aicināt viņus pašus uz pārdomām. Uztvert lasītājus nopietni nenozīmē viņus maldināt, ka pastāv absolūta drošība vai vienkārši risinājumi. Uztvert nopietni nozīmē – izskaidrot, ka mums ir jāsadzīvo ar bailēm, ja vēlamies saglabāt brīvību. Uztvert nopietni nozīmē – nevis vienkārši apkalpot refleksus, bet gan aicināt uz refleksiju.