Afrikāņu ieceļotājs, kas tiek vajāts par slepkavību, ko nav pastrādājis. Labējo ekstrēmistu kolonistu kliķe, kas okupē ciematu. Šie aktuālie piemēri no vācu spriedzes literatūras rāda, ka sižetos bieži tiek iekļauti reāli atgadījumi. Kriminālliteratūras žanrā gan aktuālās sabiedriski politiskās realitātes apspēlēšana nav nekas jauns, taču šobrīd tas kalpo kā panākumu faktors.
Makss Annass, kurš 2017. gadā saņēma Vācu Kriminālliteratūras balvu par romānu “Die Mauer” (Mūris), savā jaunajā romānā “Illegal” (Nelegāli) dokumentē bēgļu gaitas. Afrikānis Kadjo Berlīnē novēro slepkavību un neilgi pēc notikušā viņu sāk vajāt kā vainīgo – sižets balstās izplatītajā naidīgajā neuzticībā ārzemniekiem. Marka Olivera Bišofa trillera “Die Sippe” (Kliķe) sižets, tur atspoguļotās “tautisko kolonistu” grupas uzvedība, atsauc atmiņā reālos “reiha pilsoņus”. Un Āhima Consa Afganistānas scenārijs romānā “Wer die Hunde weckt” (Kurš modina suņus) atklāj paralēles ar gaisa uzbrukumu Kundūzai, kur 2009. gadā patiesi gāja bojā civiliedzīvotāji.
Publikāciju piedzīvojis Petras Reski lakoniski izstāstītais kriminālromāns “Bei aller Liebe” (Neskatoties uz visu mīlestību). Tajā atjautīgā sicīliešu prokurore Serena Vitale izmeklē itāļu mafijas Cosa Nostra ietekmi Vācijā. Kristiana fon Ditfurta romāns “Giftflut” (Indes straume) ir izrādījies gada visstraujākais trilleris. Izmeklētāja Eigena de Boda trešā lieta saistīta ar teroristisku uzbrukumu sērijas atklāšanu. Politikai uzticīgs paliek arī Volfgangs Šorlaus savā romānā “Der große Plan” (Lielais plāns). 2015. gadā izdotajā romānā “Die schützende Hand” (Sargājošā roka) viņš pievērsās ekstrēmistu grupas “Nacionālsociālistiskā pagrīde” procesam, un jaunajā romānā viņa fiktīvais privātdetektīvs Georgs Denglers iedziļinās strīdīgajos jautājumos saistībā ar Grieķijai piešķirto miljardu kredītu.
Savukārt Marinas Heibas un Bernharda Aihnera trilleros politikas nav. Tajos notikumi vērpjas ap slepkavojošām sievietēm. Heibas romānā “Drei Meter unter Null” (Trīs metri zem nulles) pretsitienu dod izvarošanas upuris, Aihnera trillerī “Totenrausch” (Mirušo skurbums) apbedītāja nogalina, lai pasargātu savus bērnus. Tātad sieviete kā aktīva, vīrietim līdzvērtīga noziedzniece saglabā savas tiesības žanrā. To, kā savus kolēģus vīriešus pārspēj akla noklausīšanās speciāliste un izmeklēšanas analītiķe, aizraujoši lasāmajā kriminālromānā “Niemals” (Nekad) atklāj Andreass Pflīgers.
Kaut arī jau gadiem pasludināts par mirušu, reģionālais kriminālromāns turpina savu milzīgo veiksmes stāstu. Klausa-Pētera Volfa “Ostfriesentod” (Austrumfrīza nāve) un Jērga Maurera “Im Grab schaust du nach oben” (Kapā tu skatīsies uz augšu) lieliski ilustrē šī subžanra komerciālo jaudu. Nepilns ducis pārējo veiksmīgo reģionālo kriminālromānu piedāvā amatnieciski solīdu meinstrīma lasāmvielu Volfa un Maurera līmenī, bet tas arī viss. To, ka pietiek pat ar virspusīgi iezīmētiem tēliem un vienkāršiem valodas līdzekļiem, no jauna apliecina Sebastians Ficeks. Bestselleru sarakstos bija Vācijas veiksmīgākā trilleru autora romāni “Das Paket” (Sainis) un “AchtNacht” (AstoņNakts).
iterārajā aspektā 2017. gada kriminālliteratūras centrālie notikumi risinājās vien rudenī. Trīs labākie vācu spriedzes literatūras autori savus jaunākos darbus publicēja vēlu. Olivera Botini stilistiski meistarīgais romāns “Der Tod in den stillen Winkeln des Lebens” (Nāve klusajos dzīves nostūros) aizved savus lasītājus uz Rumāniju. Botini meistarība ir prasme individuālos likteņos izstāstīt globalizētās pasaules problēmas. Ar romānu “Sakari lernt, durch Wände zu gehen” (Sakari mācās iet cauri sienām) sēriju par somu izcelsmes vācu policistu Kimmo Joentā turpina Jans Kostins Vāgners. Savukārt Frīdrihs Ani romānā “Die Ermordung des Glücks” (Laimes nogalināšana) gādā par darbības palēnināšanu: viņa galvenais varonis, pensionēts policists, ir visapdomīgākais izmeklētājs laikmetīgajā vācu kriminālliteratūrā. Taču spriedzi tas nekādā mērā nemazina, turklāt paplašina žanra daudzveidību.
