Nozieguma vietas fascinācija Pa pēdām sērijveida noziedzniekiem

Uzticams skatītāju magnēts svētdienu vakaros kopš 1970. gada – seriāls „Tatort“.
Uzticams skatītāju magnēts svētdienu vakaros kopš 1970. gada – seriāls „Tatort“. | Foto (fragments): © picture alliance/dpa-Bildarchiv

Katru svētdienu aptuveni desmit miljoni cilvēku visā Vācijā skatās seriālu “Tatort” (Nozieguma vieta), un arī grāmatnīcās reģionālie kriminālromāni ir tik pieprasīti kā vēl nekad līdz šim. Kas ir tas, kas cilvēkus tik ļoti valdzina kriminālfilmās un kriminālromānos?

Ir nakts, un mēs atrodamies tumšā mežā. Viss, kas ir dzirdams, ir upura krampjainā elpošana, tam skrienot un klūpot pameža brikšņos. Viņš arvien no jauna pagriežas, steidzīgi un baiļpilni lūkojas vajātāja virzienā. Līdz galu galā pēkšņi apstājas, dzīves pēdējā mirklī atpazīstot savu slepkavu…

Kaut arī jau neskaitāmas reizes redzējis šāda veida ainas, kriminālfilmu cienītājs aiztur elpu un, omulīgu baismu pārņemts ērti iekārtojies dīvānā, steidzīgi pārliek prātā aizdomīgos. Seriāls “Tatort” svētdienu vakaros pulksten 20.15 kriminālfilmu draugiem Vācijā ir pienākums. Deviņu Vācijas sabiedriskās raidorganizācijas ARD filiāļu, Šveices televīzijas (SRF) un Austrijas televīzijas un radio (ORF) kopprodukcija jau gadu desmitiem bauda stabilu popularitāti. Kopš 1970. gada seriāls “Tatort” daudziem vāciešiem ir svētdienas vakara rituāls un daudzām raidorganizācijām kvotu garants, kas uzticami nodrošina desmit miljonu skatītāju auditoriju. Tādi publikas mīluļi kā Minsteres galvenais komisārs Tīls un viņa untumainais partneris profesors Bērne un stūrgalvīgā izmeklētāja Lēna Odentāla no Ludvigshāfenes vēl krietni papildina skatītāju skaitu.

Janam-Jozefam Līfersam un Akselam Prālam viegli smieties – Minsteres „Tatort“ skatītāju skaits jau ilgus gadus nemainīgi ir vislielākais. Janam-Jozefam Līfersam un Akselam Prālam viegli smieties – Minsteres „Tatort“ skatītāju skaits jau ilgus gadus nemainīgi ir vislielākais. | Foto (fragments): © picture alliance/Sven Simon Taču populārs ir ne tikai seriāls “Tatort”. Vācieši ir kriminālsižetu cienītāji. Teju katru vakaru kāda televīzijas raidītāja vakara programma piedāvā vismaz vienas noziedznieku medības, un arī grāmatnīcās kriminālliteratūra ir kases grāvējs.

Labsajūtas faktor

Kāpēc kriminālsižeti ir tik iecienīti? Izskaidrojumi ir dažādi. Kriminālliteratūras gadījumā pat tiek runāts par labsajūtas literatūru, jo grāmata, sniedzot iespēju no droša attāluma piedalīties šausmās, ļauj lasītājam izjust drošības sajūtu. Turklāt jāņem vērā arī gandarījums, kad skatītājs vai lasītājs slepkavības mīklu atminējis vēl pirms sižeta atrisinājuma. 

Uzticams skatītāju magnēts svētdienu vakaros kopš 1970. gada – seriāls „Tatort“. Uzticams skatītāju magnēts svētdienu vakaros kopš 1970. gada – seriāls „Tatort“. | Foto (fragments): © picture alliance/dpa-Bildarchiv Kaislīgie kriminālfilmu vērotāji tad lielākoties arī neklīrējas, kad priekšā nāk pārāk brutālas un asiņainas ainas, līķu secēšana, upuru spīdzināšana vai asins šļakatu analīze nozieguma vietā. Citi savukārt īpaši labprāt skatās tādas kriminālfilmas, kurās netiek pārkāpta “omulīgo” šausmu, aprēķināmo šaušalu, robeža. Turklāt daudzi labprāt pievēršas lokalizējamajam un tveramajam – ar to varētu skaidrot arī reģionālās kriminālliteratūras popularitāti.

Reģionālais kriminālromāns – “To nozieguma vietu es zinu!”

Vācija piedzīvo īstu reģionālās kriminālliteratūras bumu. Slepkavas tiek vajāti ne tikai vietējā Algavā, Eifelā un Austrumfrīzlandē – rakstnieki un scenāriju autori neapstājas tikai pie iecienītiem atvaļinājumu galamērķiem Vācijā, kad priekšā nāk kas tāds kā “Nāve Maļorkā”, “Asiņainā Bretaņa” vai “Nozieguma vieta Toskāna”. Šie trīs izdomātie grāmatu nosaukumi ļauj nojaust šo kriminmālromānu bieži vien klišejisko, daļēji lēto saturu. Tā kā sižetam jāpaliek pārskatāmam, par darbības norises vietu lielākoties tiek izvēlēta nevis bezpersoniskā, savstarpēji aizstājamā un pelēkā lielpilsēta, bet gan lauku idille. Neliela ciemata mikrokosmoss ļauj labāk iejusties sabiedrības struktūrās

Arī grāmatnīcās reģionālie kriminālromāni ir kases grāvēji. Arī grāmatnīcās reģionālie kriminālromāni ir kases grāvēji. Arī grāmatnīcās reģionālie kriminālromāni ir kases grāvēji. Arī grāmatnīcās reģionālie kriminālromāni ir kases grāvēji. | Foto (fragments): © picture alliance/Nuri Almak ī seriālā “Tatort” daudzus skatītājus jo īpaši uzrunā tieši vietējo izmeklētāju komandu daudzveidība, jo daudzas filmas notikumu norises vietas ir zināmas no ikdienas dzīves. Turklāt seriāla veidotāji vienmēr uzticami tematizē aktuālas un sabiedrību saviļņojošas tēmas. Vēl viens faktors, kas nodrošina seriāla nerimstošo popularitāti, ir skatītāju aktīvas diskusijas sociālajos medijos aktuālās sērijas laikā un pēc tās par izmeklētāju darbu un tēmas sabiedrisko aktualitāti.

Baidīšanās prieks un realitāte

Turklāt fikcija ievērojami kontrastē ar realitāti – 2017. gadā Vācijas tirgū nonāca nepilni 3500 kriminālromāni drukātā formā, tiem klāt vēl jāpieskaita nepārtraukti veidotās televīzijas produkcijas. Reālu slepkavību upuru skaits Vācijā tajā pašā gadā ir 405. 

Ja uzticamies kanādiešu eksperimentālās psiholoģijas pārstāvja un lingvista Stīvena Pinkera vardarbības analīzei, mūsu ikdienā ir daudz mazāk vardarbības nekā iepriekšējos laikmetos. Kāda te kopsakarība ar lielo interesi par kriminālsižetiem? Pinkers, kurš cita starpā ir arī psiholoģijas pasniedzējs Hārvarda Universitātē, savā 1200 lappušu biezajā darbā "The Better Angels of Our Nature: Why Violence Has Declined" izvirza tēzi, ka vardarbība cilvēces attīstības gaitā ir ievērojami mazinājusies un mēs svinam vardarbību, jo mums tās pietrūkst reālajā dzīvē. Ja viduslaikos publiska nāvessoda izpildīšana vēl norisinājās kā izrāde, tad šodien mēs pievēršamies fiktīvai līķu apskatei.

Starp citu, arī seriālā “Tatort” upuru skaits 2017. gadā samazinājās gandrīz par 50 procentiem – no 162 līdz vairs tikai 85 līķiem.

Daudziem viņš vēl aizvien ir izmeklētājs par excellence: Gecs George gadiem iemiesoja Horstu Šimanski – skarbo un nereti uz robežas balansējošo Dortmundes galveno komisāru. Daudziem viņš vēl aizvien ir izmeklētājs par excellence: Gecs George gadiem iemiesoja Horstu Šimanski – skarbo un nereti uz robežas balansējošo Dortmundes galveno komisāru. | Foto (fragments): © picture alliance/dpa/Istvan Bajzat