Kriminālliteratūra Latvijā No “Mērnieku laikiem” līdz “Meklējiet sievieti”

Kriminālliteratūra Latvijā. No “Mērnieku laikiem” līdz “Meklējiet sievieti”.
Kriminālliteratūra Latvijā. No “Mērnieku laikiem” līdz “Meklējiet sievieti”. | © Goethe-Institut Riga / Z.Murovska

Latviešu literatūras kontekstā diez vai ir iespējams runāt par spēcīgām un individuālām kriminālžanra tradīcijām, ar ko parasti asociējas, piemēram, anglofonā, franču vai zviedru literatūra, tomēr arī latviešu autori pēdējo 150 gadu laikā nav spējuši atturēties no kārdinājuma paspēlēt kriminālas ievirzes literārās rotaļas.

Kriminālintrigas latviešu literatūras klasikā

Neticami, taču jau pirmajā vēsturiski nozīmīgajā latviešu literatūras darbā – romānā „Mērnieku laiki” (1879) – tā autori brāļi Kaudzītes pamanās iekļaut kriminālintrigu, kas saistīta ar viltus mērnieka uzrašanos un romānā izraisa traģisku notikumu ķēdi, ietekmējot galveno varoņu likteņus. Kriminālas norises parādās arī citos latviešu literatūras 19.-20. gs. mijas darbos, īpaši kontekstā ar virzību uz reālismu un cilvēka sociālā un psiholoģiskā stāvokļa izpēti. Šeit vispirms jāpiemin latviešu reālisma klasiķa Rūdolfa Blaumaņa daiļrade, kurš nereti ievij savos darbos noziegumu kā izejas situāciju personāžu iekšējās pasaules atklāšani vai spriedzes kulminācijai Čehova un Dostojevska manierē, piemēram, novelēs „Slepkavas”, „Raudupiete”, lugā „Pazudušais dēls”.
 
Līdzīgiem nolūkiem, kā arī sociālajai kritikai kriminālus sižeta elementus izmanto citi 20. gs. sākuma latviešu autori, īpaši reālisti – Augusts Deglavs, Andrejs Upīts, Andrievs Niedra, Augusts Saulietis u. c. Vienu no pirmajiem samērā veiksmīgajiem detektīvromāna paraugiem rada Andrievs Niedra ar darbu „Sikspārnis” (1905), kurā jūtama vācu literatūras ietekme.
 
Tomēr detektīva tradīcija agrīnajā latviešu literatūrā neattīstās, un situācija neuzlabojas arī Latvijas Republikas laikā (1918-1940). Detektīvu cienītājiem galvenokārt jāiztiek ar zemas kvalitātes lubu burtnīcām, kuras, ja arī pašmāju autoru radītas (piemēram, Žaņa Ginguļa „Noslēpumainais tiesnesis”), ir tikai neveikli pakaļdarinājumi Fantomasa vai Lipa Tuliana sēriju līmenī. 20. gs. 20. gados popularitāti iemanto t.s. blēžu jeb pikareskais romāns, kurā aprakstītas dažādas finanšu afēras, lielāka un mazāka mēroga blēži un kapitālisma ietekme uz sabiedrības morāli un tikumiem, bieži izmantojot arī spēcīgu ironijas un satīras klātbūtni. Starp nozīmīgākajiem šī žanra darbiem jāmin Pāvila Rozīša „Ceplis” (1928), Kārļa Zariņa „Spīganas purvā” (1929), V. J. Gregri „Latvijas karalis” (1928) u. c. Tomēr šos darbus nav iespējams uzskatīt par pilnvērtīgiem kriminālliteratūras paraugiem, un arī to funkcijas ir pavisam citas – autori nevēlas vienkārši izklaidēt (lai gan šie romāni lielākoties ir spraigi un atraktīvi), bet sniegt laikmetīgu skatījumu uz Latvijas sabiedrību.

Atbilstoši padomju dzīves realitātei

Pēckara literatūrā situācija mainās pēc PSRS īstenotās Latvijas okupācijas. Sākotnēji atsevišķi kriminālliteratūras elementi parādās latviešu socreālisma romānos, vēlāk arī piedzīvojumu literatūrā, kas veltīta kara laika, 1905. gada revolūcijas un citu vēsturisku notikumu attēlošanai, piemēram, Gunāra Cīruļa un Anatola Imermaņa kopīgi sarakstītajos romānos. Vēlāk latviešu detektīvs tomēr spēj virzīties vairākos virzienos, neskatoties uz padomju cenzūras uzraudzību un dažādiem ideoloģiskajiem ierobežojumiem, kā arī sabiedrības morālā kompasa funkciju, kas ievērojami samazina izmantojamo sižetu un personāžu kombināciju skaitu.
 
Vladimirs Kaijaks 60. gadu beigās attīsta psiholoģiskā detektīva novirzienu, kurā pievēršas galvenokārt no sadzīves situācijām izrietošiem noziegumiem un personāžu iekšējās pasaules izpētei. Arī citi detektīvu autori savos darbos vairāk pievēršas nozieguma cēloņu izpētei un noziedznieku personībām, nevis aizraujošiem sižeta pavērsieniem vai neparastām izmeklētāju personībām, jo rakstniekiem noziegumi un to izmeklēšanas process ir jāatspoguļo maksimāli atbilstoši padomju dzīves realitātei.

Padomju sistēmas ekonomiskajās problēmās

Šajā laikā par labāko latviešu detektīvu autoru jāuzskata Andris Kolbergs, kura pirmais kriminālstāsts publicēts 1969. gadā. Sākumā Kolbergs savos stāstos apspēlē tradicionālās amerikāņu skarbā detektīva („hard-boiled”) un angļu detektīva shēmas, iekļaujot tās padomju realitātē, bet vēlāk sāk radoši pielāgot žanru savam redzējumam par detektīvliteratūru. Kolberga romāniem („Krimināllieta trijām dienām” (1977), „Cilvēks, kas skrēja pāri ielai” (1978) u. c.) ir raksturīga sižeta fragmentaritāte, dažādu žanra klišeju apspēlēšana (piemēram, slepkavības izmantošana lasītāja piesaistīšanai, lai atklātu pavisam citus noziegumus), biogrāfiskas un vēsturiskas atkāpes, plašs informatīvais materiāls par visdažādākajiem padomju saimnieciskās un sociālās dzīves aspektiem, tostarp iespēja ielūkoties cietuma dzīvē un profesionālu noziedznieku pasaulē.
 
Kolbergs izmanto sociālpsiholoģiskā detektīva modeli, lai rūpīgi iedziļinātos padomju sistēmas ekonomiskajās problēmās un atklātu noziegumus, ko pastrādā arī augstu sociālo slāņu pārstāvji – inženieri, rūpnīcu direktori, ārsti utt. Kolbergs kļūst par vienu no vispopulārākajiem latviešu rakstniekiem visā Padomju Savienībā, viņa darbi tiek plaši tulkoti, ekranizēti. Unikāla parādība irAnatola Imermaņa kriminālromāni, kuros darbība norisinās kapitālistiskajos Rietumos – ASV, Singapūrā, Spānijā, VFR („Pavadonis met ēnu” (1964), “Lidmašīnas krīt okeānā” (1968) u. c.).
 
Imermaņa darbi ir ārzemju literatūras imitācija (lielākoties amerikāņu detektīva un politiskā trillera tradīcijā), kas piedāvā padomju lasītājam surogātliteratūru, kurā autora rokraksts faktiski pazūd aiz plašā klišeju klāsta.

Kvalitātes kritums

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas detektīvliteratūra paradoksāli piedzīvo nevis uzplaukumu, bet strauju kvalitātes kritumu, ko papildina arī liels skaits mākslinieciski nevērtīgu tulkojumu. Rietumu un krievu literatūras ietekmē daudzi padomju periodā rakstījušie autori (Gunārs Cīrulis, Miermīlis Steiga, Andris Puriņš, Anatols Imermanis u. c.) savos darbos galvenokārt reproducē žanra klišejas, turklāt dara to literāri nekvalitatīvā un ideoloģiski pretrunīgā veidā. Populārais humorists Andrejs Skailis saraksta vairākus ironiskus kriminālromānus, atklājot latviešu detektīva humoristisko šķautni. 90. gadu spožākais detektīvu autors joprojām ir Andris Kolbergs, kura romāni „Civilizēto krokodilu sindroms” (1993) un „Meklējiet sievieti” (1996) precīzi attēlo vēsturiskās pārmaiņas un izaicinājumus, ar ko saskaras Latvija šajā skarbajā desmitgadē.
 
Attēls tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur ir pieejamas visas tajā redzamās grāmatas.
www.lnb.lv