Kāpēc Tomass Manns vēl šodien ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta vācu prozaiķiem? Kāpēc viņa romāni un stāsti vēl aizvien tiek lasīti, tulkoti, adaptēti skatuvei, literāri iedzīvināti un ekranizēti? Kas liek tiem rezonēt mūsdienu pasaulē? Literatūrzinātnieks un Tomasa Manna eksperts Frīdhelms Markss (Friedhelm Marx) sniedz ieskatu rakstnieka dzīvē un daiļradē.

Ar savu debijas romānu „Budenbroki, kādas ģimenes sairums” (Buddenbrooks. Verfall einer Familie, 1901) Tomass Manns radīja vētrainu vācu dzimtas vēstures aprakstu četrās paaudzēs, par ko 1929. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmiju literatūrā un kas vēl līdz mūsdienām kalpo par dzimtas romānu prototipu.

Dzimtas vēsture

Manna romāns atspoguļo kādas 19. gadsimta ziemeļvācu tirgotāju dzimtas uzplaukumu un norietu, pieaugošo kokurenci un pārgalvību tirdzniecības praksē, ekonomiskos apsvērumos balstīto precību politiku, lielburžuāzijas etiķetes žņaugus un skolas ikdienas teroru, ko piedzīvo ģimenes jaunākie. Pretstāvē tam ir bēgšanas mēģinājumi, pārmērības un dekadences simptomi: brīvdomīga filosofiskā lasāmviela, mūzikas skurbums, ietiepīgi mīlestības meklējumi, pieaugoši nervozs kuņģa vājums un slimīgums.
 
Budenbroku ģimenes četras paaudzes ir cieši savītas ar vēsturiskajām izmaiņām sabiedrības struktūrā, uzskatos un dzīvesveidā. Romāns ir viens no spilgtākajiem literārajiem darbiem, kurā 19. gadsimta prozai raksturīgais reālisms savienots ar moderno psiholoģiju un “nervu mākslu” (Nervenkunst). Nemainīgi aktuāls (un literāri rezonējošs) ir arī stingais darījumu un ģimenes interešu savijums, tātad katrai paaudzei no jauna izcīnāmais konflikts starp buržuāzisko iekārtu un māksliniecisko, anarhistisko jutīgumu, kas atsakās paklausīt tirgus ekonomikas diktātam. To apstiprina romāna daudzās adaptācijas mūsdienu teātrim. 
 
Arī citos savos darbos Tomass Manns ģimeni izmantojis kā karkasu, lai atklātu buržuāziskā dzīvesveida erozijas izpausmes vai atgādinātu par mitoloģiski konfigurētiem ģimenes konfliktiem – piemēram, novelē par lielās inflācijias laiku “Nekārtība un agrās ciešanas” (Unordnung und frühes Leid, 1925) vai episkajā tetraloģijā “Jāzeps un viņa brāļi” (Joseph und seine Brüder, 1933–1943).

Apskurbums, iekāre, Gender trouble

Daudzu Tomasa Manna stāstu un romānu iekšējo dinamiku nodrošina ciešanu motīvs, „apskurbinoši postošu un iznīcinošu spēku ielaušanās mierīgā dzīvē, kura visas savas cerības apvalda cieņas un nosacītas laimes vārdā,“  kā viņš pats to aprakstīja 1940. gadā. Lai apreibinoši postošie spēki nokārtotu dzīvi varētu aizslaucīt ar tik strauju vēzienu, nepieciešama iekšēja nosliece uz ciešanām. To uztur neapzinātas ilgas izbēgt no pliekanā, lielākoties pilsoniskā dzīves modeļa.
 
Daudzi no šiem tēliem kā atklātu noslēpumu iznes to, kas visa mūža garumā nodarbināja arī pašu autoru: spriedzi starp homoseksuālu tieksmi un paša izvēlēto pilsonisko dzīves modeli kā sešu bērnu tēvam. Viņa proza vairākkārt demonstrē neveiksmīgus vīrišķības konceptus, kā arī androgīnas, biseksuālas un dzimumplūstošas identitātes konstrukcijas, kā to iemieso, piemēram, avantūrists Fēlikss Kruls (Hochstapler Felix Krull). Manna daiļrades aptvertais skurbuma, iekāres un dzimumu robežsituāciju spektrs atklāj viņu kā lielāko seksualitātes psihologu vācu literatūrā, rezumē ģermānists un Tomasa Manna darbu izdevējs Hanss Rūdolfs Fagets (Hans Rudolf Vaget).

Mākslinieku tēli, refleksija par mākslu

Tikai daži modernisma autori tik neatlaidīgi pievērsušies radošas personības dzīves veida un attieksmes jautājumiem. Jau Manna agrīnajos darbos vēstījuma interese bija pievērsta tam, kā pasauli uztver stigmatizēti savrupnieki, kuri jūtas nošķirti no “noteikumiem pakļāvīgās”, sakārtotās un parastās pasaules.
 
Pie tiem pieder rakstnieki, mūziķi, mākslinieki, starp kuriem ir no realitātes atsvešināti dekadenti un diletanti, dedzīgi vardarbības sludinātāji („Pie pravieša“/Beim Propheten), kā arī neceļos nokļuvuši pilsoņi kā Tonio Krēgers (Tonio Kröger) vai slavenais grāmatu autors Gustavs fon Ašenbahs (“Nāve Venēcijā“/Tod in Venedig), un galu galā avantūristi („Avantūrista Fēliksa Krula atzīšanās”/Bekenntnisse des Hochstaplers Felix Krull) un hipnotizētāji (“Mario un burvis”/Mario und der Zauberer).
 
Viņi visi ir apveltīti ar ārkārtēju jutekliskumu un jūtīgumu, kas viņus padara par smalkiem un nesaudzīgiem vērotājiem. Šīs īpašības kalpo gan pašrefleksijai par viņu kā mākslinieku dzīves modeli, gan literārai diskusijai ar modernajām tendencēm sabiedrībā, kas mākslai kā medijam pārmet arī slimīgu apmātību, pavedināšanu un demagoģiju.

Modernais vēstījums

Tomass Manns savā daiļradē jau no paša sākuma vadās pēc tendencēm Eiropas modernisma prozā un Riharda Vāgnera izmantotajiem kompozīcijas paņēmieniem. To atspoguļo galvenie vadmotīvi, kas caurvij un strukturē jau viņa agrīno darbu “Mazais Frīdemaņa kungs” (Der kleine Herr Friedemann, 1897).
 
Viņa prozas lielās pievilcības spēks slēpjas arī īpašā citātu iesaistīšanas formā. Pirmais spilgtais piemērs ir teju vai burtiskais Meijera konversācijas leksikona (Meyers Konversationslexikon) tīfa šķirkļa pārņēmums jaunā Hanno Budenbroka nāvējošās slimības aprakstā. Šis un citi citāti no pilnīgi heterogēniem avotiem ikreiz tik cieši savijas ar stāstījuma kontekstu, ka salaiduma vietas lasītājam paliek tikpat kā nepamanāmas. Manns šo metodi vēlāk nosauca par “augstāko kopēšanu” (höheres Abschreiben) – tehniku, pie kuras no jauna atgriezās tā dēvētais postmodernisms. Uz modernismam raksturīgo pārliecības zudumu par tradicionālo noteiktību Tomass Manns reaģēja ar prozaisku ironiju. Tas ļāva viņam noturēt līdzsvarā pretunīgus viedokļus un rotaļīgi atmaskot iesīkstējušu vai stūrgalvīgu pārliecību.
 
Uz modernismam raksturīgo (vēl šodien piedzīvojamo) vispārējo paātrinājumu Tomass Manns romānā „Burvju kalns“ (Zauberberg, 1924) atbildēja ar radikālu vēstījuma laika izjūtas palēninājumu. Tas ietver septiņus gadus, ko studiju nogurdinātais Hanss Kastorps pavada kalnu sanatorijā “Berghof” Davosā, atspoguļojot tos kā dažas dienas, un reizē izstaro šo laika izjūtu arī uz romāna lasītāju. Ar atbrīvošanos no fabulas, palēninājumu un enciklopēdisku iztirzājumu “Burvju kalns” samaļ miltos tradicionālos uzskatus par sižetu un darbību: piedāvā riskantu un inovatīvu risinājumu 1920. gados valdošajai vēstījuma formas krīzei.

Literatūra un politika

„To, ka demokrātija nav pašsaprotama, ka tai ir ienaidnieki, kas to smagi apdraud no iekšpuses un ārpuses, ka tā atkal kļuvusi par problēmu, to jūt arī Amerika. Tā jūt, ka ir pienācis laiks atgūt demokrātijas pašapziņu, no jauna atsaukt to atmiņā, iztirzāt un apzināties, īsi sakot – atjaunot demokrātiju domās un jūtās,” Tomass Manns teica savās vieslekcijās ASV 1938. gadā. Satraucoši aktuāls atzinums.
 
Šajā laikā Manns jau sen bija atteicies no Pirmā pasaules kara provocētajiem (visnotaļ reakcionārajiem) uzskatiem, kurus skaidroja esejā „Apolitiskā piezīmes“ (Betrachtungen eines Unpolitischen, 1918). Kopš 1922. gadā publicētā atbalsta parlamentārajai iekārtai Vācijā Manns arvien no jauna skaļi brīdināja no nacionālsociālistiskās kustības un 1933. gadā nekavējoties devās trimdā ar visu ģimeni. Šajos gados arī viņa literārā daiļrade ieguva politisku nokrāsu.
 
Pirmā pasaules kara, 1918. gada revolūcijas, Bavārijas padomju republikas un Veimāras republikas pirmo krīzes gadu ietekmē jau romānā „Burvju kalns“ debates grozās ap teroru, revolūciju, valsts iekārtu un anarhiju, ap darba vērtību un progresa problēmām, tātad ap nemainīgi aktuāliem politiskiem jautājumiem. „Thomas Mann does not, as some believe, live in the seclusion of the Zauberberg of his dreams. On the contrary, he reveals here an intense, but not strident, absorption in the immediate fate of humanity,” 1932. gada septembrī rakstīja “American Hebrew and Jewish Tribune”. 
 
To ilustrē noveles „Mario un burvis“ (Mario und der Zauberer, 1930) un „Likums“ (Das Gesetz, 1943), tetraloģija „Jāzeps un viņa brāļi“ (1933–1943) un Gētes iedvesmotais romāns „Lote Veimārā” (Lotte in Weimar, 1939), kas nepārprotami norāda uz fašisma politiskajām briesmām. Manna literārā polemika ar nacionālsociālismu kulminē 1947. gadā publicētajā romānā “Doktors Fausts” – īpašā agrīnās pēckara literatūras darbā, kas bija pārāk liels izaicinājums lielākajai daļai tā laika vācu lasītāju.

Tomass Manns Daily

Vēlākais 1920. gados bija stabili nostiprinājusies Tomasa Manna buržuāziskā, attieksmē distancētā lielā rakstnieka reputācija, kuru daļēji uzturēja arī konkurējošie kolēģi. Bertolds Brehts, piemēram, izsmējīgi runāja par “stāvapkakli“, bet Alfrēds Dēblins par „iegludinātu bikšu vīli kā mākslas principu“. Taču 1975. gadā uzsāktā saglabāto dienasgrāmatu publicēšana atklāja pavisam citu Tomasu Mannu: atklāti aprakstīto homoseksuālo tieksmi un fizisko stāvokli, medikamentu lietošanu, īgnumu un šaubas pašam par sevi, aizkaitinājumu pret ģimenes locekļiem, draugiem, svešiniekiem, viņa pūdeļa eskapādes – tas viss vienlaidu savijumā ar starptautiskās politikas aktuālo notikumu un nospiedošās trimdas situācijas novērtējumu.
 
To, ka Tomasa Manna uztvere sabiedrībā ir būtiski mainījusies, rāda reakcija uz tvitera kontu @DailyMann. No 2022. gada aprīļa Fēlikss Lindners (Felix Lindner) katru dienu vesela gada garumā publicēja vienu īsu citātu no Tomasa Manna dienasgrāmatām. Tādi ieraksti kā “Atkal atsāku no rītiem kails nedaudz pavingrot” (20.7.1934) vai “Liela nepatika pēcpusdienā vēl kaut ko darīt” (10.8.1948) palīdzēja demontēt neatdarināmā rakstnieka imidžu. Šim kontam bija veirāk nekā 30 000 sekotāju.
 
Pēdējos gados pētniecība īpaši pievērsusies Mannu publiskajam dzīvesstilam un kolektīvās (vai arī konkurējošās) autorības pazīmēm. Pirmais nozīmīgais atskaites punkts Tomasam Mannam bija saspīlētās attiecības ar vecāko brāli Heinrihu. 1920. gados literatūras pasaulei diezgan dramatiski pievienojās Klauss un Ērika Manni, trimdā visa ģimene kļuva par sava veida politisko domnīcu. Klauss Manns jau 1936. gadā savā dienasgrāmatā rakstīja: „Mēs nu gan esam dīvaina ģimene! Vēlāk par mums – un ne tikai par dažiem no – visiem rakstīs grāmatas.“ Iespējams, arī tāpēc, ka Manni kā publiski intelektuāļi aktīvi pauda savu nostāju par Vācijas vētrainajām politiskajām norisēm, sākot no Vācu Impērijas un Veimāras republikas līdz trimdai un laiku pēc Otrā pasaules kara. 

Mediju vēsture, mediju stāsti

Tomass Manns bija viens no retajiem savas paaudzes autoriem, kas aktīvi izmēģināja un izmantoja modernos medijus un reflektēja par to iespējām. 1920. gadu sākumā tapa pirmā “Budenbroku” ekranizācija, nedaudz vēlāk radio tika ierakstīti Manna teksti. 1929. gada janvārī viņš kļuva par pirmo vācu rakstnieku, kas piedalījās audiovizuālajā ierakstā, 1929. gada decembrī notika leģendārā tiešraide no Nobela prēmijas piešķiršanas ceremonijas.
 
Tomasa Manna publiskā klātbūtne atspoguļo Veimāras republikas vētraino mediju vēsturi. Un tā tas turpinās visu viņa dzīvi. Trimdas laikā Amerikā Tomass Manns skaitījās „Hitler’s Most Intimate Enemy“. No 1940. līdz 1945. gadam viņš Ņujorkā un Losandželosā ierakstīja 55 radiouzrunas, ko BBC pārraidīja vācu pretošanās kustības atbalstītājiem.
 
Līdzās Zāmuela Fišera izdevniecībā (S. Fischer Verlag) izdotajiem darbiem un neskaitāmajiem tulkojumiem Tomasa Manna literārā daiļrade ir pārstāvēta visdažādākajos formātos, adaptācijās un medijos. Romāni (pat vairāk nekā 1800 lappušu biezā tetraloģija “Jāzeps un viņa brāļi”) ir vairākkārt iestudēti teātros, ir tapušas adaptācijas operai un baletam, komiksi, atsevišķi teksti tvitera ierakstu formā, grafiskās noveles, daudzas ekranizācijas. Daudzi viņa romāni un stāsti ir pamatoti nostiprinājuši savu vietu modernisma literatūras kanonā un turpina iedvesmot un virzīt plašu interesentu loku.
 
Poļu rakstniece, Nobela prēmijas literatūrā laureāte Olga Tokarčuka iedvesmu savam 2022. gadā iznākušajam romānam “Empuzjon” smēlās Tomasa Manna “Burvju kalnā”, Heincs Štrunks (Heinz Strunk) 2024. gada novembrī, tieši 100 gadus pēc oriģināla iznākšanas, publicēja romānu ar nosaukumu “Burvju kalns 2.0” (Zauberberg 2.0). Izskatās, ka Tomasa Manna stāsti vēl ne tuvu nav izstāstīti.