No cilvēka cilvēkam
Dalīšanās un globālā ekonomika Veimārā

Daudziem no mums reizēm ievajagās elektrisko urbi – teiksim, lai piekārtu pie sienas gleznu vai nomainītu durvju atslēgu. Tomēr katram pirkt pašam savu urbi ir ne tikai dārgi, bet arī nepraktiski. Pētnieki ir izrēķinājuši, ka šāds daikts savā darba mūžā vidēji tiek nodarbināts ne ilgāk par 15 minūtēm. Ja, lasot šīs rindas, jūs sākat aizdomāties par iespējām urbjus pirkt un lietot uz maiņām, jūs esat nonākuši tās tēmas laukā, kurai šā gada jūnija sākumā Veimārā tika veltīts plašs simpozijs. Tā ir tā sauktā dalīšanās ekonomika, kuras pamatā ir cilvēku brīvprātīga dalīšanās resursos nolūkā panākt to racionālāku izmantojumu.
 

Veimāras simpozijs “Teilen und Tauschen”, kuru Gētes Institūts rīkoja kopā ar tādiem vācu industrijas flagmaņiem kā Merck, Volkswagen un Siemens, centās aplūkot šo tēmu no dažādiem aspektiem. Starptautiskajā diskusijā sharing economy lielākoties tiek saistīta ar labi pazīstamām interneta platformām, dažas no kurām tiek lietotas arī Latvijā – kā Airbnb, Rideshare un Uber. Šīs platformas kalpo par vietni, kur cilvēki, kas vēlas dalīties savā apdzīvojamajā platībā, automašīnās vai biroja telpās, sastop ļaudis, kas vēlētos tās izmantot. Protams, par šiem pakalpojumiem gan tiek prasīta samaksa, tomēr tā ir krietni zemāka par “oficiālajiem” viesnīcu vai taksometru pakalpojumiem. Minētās vietnes šodien jau ir izaugušas par lieliem uzņēmumiem, kuru kapitalizācija sniedzas miljardos. Šajā ziņā mainīšanās ekonomika nav stingri nodalāma no pelnīšanas un tirgus – tāpat, kā tā nav nodalāma arī no labdarības un brīvprātīgā darba.
 

Viens pret vienu – bez uzņēmumu un valsts starpniecības

 
Pēdējais gadu desmits iezīmē kādu vispārēju ekonomisku tendenci: arvien vairāk cilvēku ir gatavi dalīties savā īpašumā. Liela nozīme šeit ir internetam, kas ļauj piedāvātājiem un piegādātājiem sastapties viens pret vienu, bez uzņēmumu un valsts starpniecības. Turklāt mainīšanās ekonomika neattiecas tikai uz taustāmiem, materiāliem resursiem kā automašīnas un dzīvokļi. Tā ietver arī zināšanas un kompetences (teiksim, kad es savas svešvalodu zināšanas iemainu pret zāles nopļaušanu manā dārzā), kā arī investīcijas – runa ir par t.s. pūļa finansēšanas platformām.
 
Katra mainīšanās vienlaikus ir arī noteiktas kopienas veidošana. Kad es uzņemu sava dzīvokļa brīvajā istabā cilvēkus no citas valsts vai reģiona, tā ir lieliska iespēja paplašināt savu starpkultūru kompetenci un vienkārši paziņu loku. Tomēr, no otras puses, dalīšanās ekonomika prasa no cilvēkiem arī augstāku uzticēšanās līmeni. Uzticot savu automašīnu nepazīstamam cilvēkam, man ir jābūt drošam, ka viņš to nesasitīs, nepiemēslos salonu un atdos atpakaļ ar pilnu degvielas tvertni. Šo iemeslu dēļ dalīšanās ekonomika ir saistīta ar noteiktu kultūras kontekstu, ar cilvēku vērtībām un tolerances līmeni sabiedrībā. Ne visur ļaudis ir vienlīdz gatavi dalīties tajā, kas līdz šim ir ticis uzskatīts par privātu un neaizskaramu – jo īpaši tādās sabiedrībās kā Latvija, kur privātīpašuma tiesības vēl nesen tika noliegtas un apkarotas.
 

Iespēja samazināt atkarību no fosilajiem kurināmajiem

 
Veimāras simpozijs aplūkoja minētos jautājumus gan no ekonomikas zinātnes viedokļa, gan no plašākas kultūrvēsturiskas perspektīvas. Ekonomikas teorijas aspektā simpozija galvenais viesis bija amerikāņu ekonomists (un Eiropas Komisijas konsultants) Džeremijs Rifkins (Rifkin). Viņa pieeja mainīšanās ekonomikai bija piesaistīta zaļās enerģētikas tēmai. Proti, tehnoloģiskās inovācijas jau tuvākajā laikā varētu ļaut Rietumvalstīm būtiski samazināt savu atkarību no fosilajiem kurināmajiem. To varētu nodrošināt vēja un saules enerģijas efektīvāka izmantošana. Taču, atšķirībā no klasiskajiem enerģētikas avotiem, lielajām elektrostacijām, jaunā, zaļā enerģētika ir principiāli decentralizēta – saules bateriju ierīkošana uz mājas jumta ir katra namīpašnieka jautājums. Ņemot vērā, ka visiem enerģijas patērētājiem tā nav vajadzīga vienādos apjomos un laikos, rodas nepieciešamība pēc brīvo enerģijas apjomu novirzīšanas turp, kur tā ir visvairāk vajadzīga. Tieši šeit izšķiroša nozīme ir dalīšanās procesam, kurā piedalītos “mazie” enerģijas ražotāji.
 

Mīlestība – egoisms divatā?

 
Līdzās Rifkinam Veimāras simpozijā piedalījās vēl virkne prominentu zinātnieku, kuru uzstāšanās bija veltītas dažādiem apmaiņas un dalīšanās aspektiem pasaules kultūrās – bieži ar visai filozofisku ievirzi. Pazīstamā Izraēlas socioloģe Eva Ilouza (Illouz), piemēram, runāja par dalīšanās nozīmi mīlestības un intimitātes jomā. Vai mīlestība padara mūs atvērtākus otram cilvēkam un liek nesavtīgi dalīties ar viņu savās pozitīvajās emocijās, vai arī tā, gluži pretēji, liek mums noslēgties saskaņā ar pazīstamo sakāmvārdu, ka mīlestība ir egoisms divatā? Kā jau socioloģe, Ilouza apgalvo, ka tas lielā mērā ir atkarīgs no konkrētās sabiedrības. Romantiskās attiecības attīstītajās valstīs šodien ir ļoti augstā vērtē; tomēr tās ļoti bieži iesaistītajiem nesniedz emocionālu piepildījumu. Reizēm tajā tiek vainots feminisms, kurš, aicinot sievietes atbrīvoties no vīriešu aizbildniecības, neļauj veidot harmoniskas, savstarpēji papildinošas attiecības abu dzimumu starpā.
 
Ilouza turpretī sniedz atšķirīgu skaidrojumu. Disharmoniskajās attiecībās drīzāk ir vainojams patērētāju kapitālisms, kurš ir apsēsts ar “izvēli”, ar tirgus piedāvājuma un pieprasījuma mehānismu ienākšanu intimitātes jomā. Pārmaiņas ir redzamas arī profesionālajā dzīvē: sievietes atliek bērnu radīšanu gan profesionālās pašrealizācijas vārdā, gan arī tādēļ, ka ģimene ir finansiāli atkarīga no abu partneru regulāriem ienākumiem. Tas viss ietekmē intimitātes sfēru: mīlestība kā divu cilvēku dziļas un autentiskas attiecības tiek ieliktas ekonomiskās apmaiņas rāmī. Ilouzas pētījumi paver jaunu skatu perspektīvu uz dažādām romantisko attiecību problēmām – greizsirdību, nelaimīgu mīlestību, attiecību krīzēm. Tradicionāli, sekojot Freida aizsāktajai tradīcijai, mēs šīs nebūšanas skaidrojam ar psiholoģiskiem argumentiem, piemirstot, ka mīlestība ir arī sociāls fenomens, kuru ietekmē apkārtējā sabiedrība.
 

Dalīšanās bēgļu krīzes kontekstā

Par dalīšanos simpozijā tika runāts arī pašreizējās bēgļu krīzes kontekstā: ciktāl eiropieši ir gatavi dalīties savā labklājībā ar Tuvo Austrumu bēgļiem, un cik lielā mērā prasības uz dalīšanos ir morāli pamatotas. Jebkuras civilizētas valsts pienākums ir palīdzēt un uzņemt tos, kam viņu dzimtenē draud nāve, slimības, karš. Vienlaikus diez vai kāds atļausies apgalvot, ka katram cilvēkam ir neierobežotas tiesības pārvākties uz dzīvi citā valstī tikai tādēļ, ka tur valda augstāki labklājības standarti. Šeit diskusijas reizēm nonāca līdz diezgan asai vārdu pārmaiņai – piemēram, debatēs ar pazīstamo vācu juristu un kādreizējo Die Zeit redaktoru Reinhardu Merkelu (Merkel) par tēmu “Ar ko mēs esam gatavi dalīties?”. Šis domātājs norādīja, ka Vācija, tāpat kā citas demokrātiskās valstis, ir uzņēmusies virkni starptautisku saistību dalīties patvērumā un aizgādnībā ar ļaudīm, kas cieš no kara, vardarbības un dabas katastrofām it visur pasaulē. Vienlaikus nav pārspīlēti prasīt no iebraucējiem zināmu gatavību integrēties vācu sabiedrībā, nevis vienkārši izmantot tās pretimnākšanu. Jo īpaši tas attiecas uz islāmticīgajiem, kuru vērtības pat pēc ilgstošas dzīves Vācijā ir ļoti atšķirīgas no pamatiedzīvotājiem – piemēram, attiecībā uz sieviešu lomu sabiedrībā, kā arī antisemītismu. Šīs Merkela tēzes izraisīja diezgan neviennozīmīgu auditorijas reakciju, kura lieku reizi apstiprināja šī jautājuma augsto jūtīgumu mūsdienu Vācijā un Eiropā kopumā. 
 
Arī šo rindu autors dalījās pārdomās par dalīšanās nozīmi Centrāleiropā un Austrumeiropā – valstīs, kuras vēl nesen dzīvoja piespiedu kopīpašuma situācijā. Līdzās šādām refleksijām Veimāras festivālā bija arīdzan daudz ļoti praktiskas ievirzes pasākumu, kurā tika prezentētas dažādas mainīšanās ekonomikas platformas un idejas. Latviju šeit godam pārstāvēja Mārcis Rubenis no iniciatīvas “Free Riga”, kura jau ilgāku laiku veicina pilsētas tukšo ēku kopīgu izmantošanu. Dalīšanās ekonomika ir cieši saistīta ar vēl kādu citu Latvijai nozīmīgu jomu – proti, sociālo uzņēmējdarbību. Arī šeit mums ir pamats lepoties ar virkni ideju un organizāciju, kuru darbība rosina interesi citviet – piemēram, Samariešu kustība, kas nodrošina cilvēkiem pamata higiēnas pakalpojumus dzīvesvietās ārpus Rīgas, vai populārā iniciatīva “Otrā elpa”, kas ziedo labdarībai no dažādu saziedotu mantu pārdošanas iegūtos līdzekļus. Veimāras simpozijs, kurā piedalījās pārstāvji no vairākiem desmitiem valstu, bija laba platforma kopīgām pārdomām par šādu iniciatīvu lomu nākotnes globālajā ekonomikā. Turklāt Veimāra veidoja lielisku fonu šādām diskusijām. Kas gan būtu vēl labāks paraugs dalīšanās produktīvajai nozīmei: šī Gētes un Šillera pilsēta, kas līdzās vāciskajai kultūrai šodien ir kļuvusi par simbolu arī universālām, kosmopolītiskām vērtībām.