Virtuālā realitāte un māksla
Es, pasaule un robežu nojaukšana
Virtuālā realitāte iekaro mākslas vidi, un aizvien vairāk vācu mākslinieku pievēršas mākslīgajām pasaulēm. Daži no iespaidīgajiem projektiem var būt īsts pārbaudījums uztveres robežām.
Dr. Olivers Hervigs
2016. gadā Torstens Vīdemanis, uzvilcis rozā kombinezonu, iegāja virtuālajā realitātē (VR) un pameta to tikai pēc 48 stundām. Salīdzinājumam: Nīls Ārmstrongs uz Mēness bija vien 21 stundu un 36 minūtes. Divas dienas var būt diezgan ilgs laiks, tādēļ Vīdemanis to pavadīja spēlējot spēles, runājot un, protams, dodoties pie miera. Berlīnes neatkarīgo spēļu festivāla A Maze dibinātājs virtuāli iepazina jaunu pasauli. Viņam palīdzēja VR dizainere Sāra Līza Fogla, kas intronautam izstrādāja individuālu dienas un nakts ritmu, tostarp pat alu gulēšanai ar mākslīgām zvaigznēm. Nosaukums šai performancei bija Disconnected – atklājumu ceļojums apvienojumā ar mēģinājumu uzstādīt Ginesa rekordu, ieskaitot blaknes. Jau pirmajā dienā Vīdemanis piedzīvojis panikas lēkmi, viņš stāsta intervijā tehnoloģiju žurnālam WIRED, bet nākamajā dienā jau bijis ”tuvu tam, lai noņemtu brilles”. Taču asistente Fogla viņu nomierinājusi, un viņš izturējis. Pēc 48 stundām viņš ar mazliet uzbudinātu skatienu raudzījās kamerā, apskāva Sāru Līzu Foglu un pavērsa īkšķi uz augšu.
Disconnected bija kā mākslīgās pasaules izdzīvošanas tests – cik ilgi cilvēks var atrasties šādā vidē? Cik ilgi var izturēt virmošanu acu priekšā un piesprādzētā monitora salīdzinoši zemo izšķirtspēju – kopā ar balsīm, kas ielaužas no ’pirmās’ realitātes?
Virtuālās realitātes māksla iedragā mūsu priekšstatu par īstenību. Tā burtiski var mums izsist pamatu zem kājām, piemēram, pēkšņi dāvājot mums spēju lidot kā Lorijas Andersones un Čin-Čena Huanga darbā Chalkroom. Viņu VR pasaule līdz 2019. gada janvārim aplūkojama izstādē Lust der Täuschung (Apmāna prieks) Minhenes izstāžu zālē Kunsthalle. Savukārt VR spēlē Richie’s Plank Experience jūs ar liftu vispirms uzbraucat virtuālā debesskrāpī un tad mēģināt pārvietoties pa brīvi stāvošu koka dēli. Apakšā paveras dziļš bezdibenis, kas liek trīcēt ceļiem un izsisties sviedriem apjausmā, ka virtuāli pat varētu mesties nāvē.
Swan Collective veidotā VR instalācija ”Here We Are – A Turing Torture” no 2018. gada septembra skatāma medienkunstverein.com izstādē ”Touching from a distance”.
| Foto © dos artistas
Radīt vēl nebijušas pasaules
Arvien vairāk mākslinieku savā darbā izmanto VR un kardināli maina to, ko uztveram kā pašsaprotamu. Vācu bitu un baitu mākslinieki sevi parādījuši kā līdzvērtīgus spēlētājus jomā, kas tikai tagad attīstās. ”Runa ir ne tikai par to, ka ir iespēja brīvi izpausties, bet arī radīt vēl nebijušas pasaules,” saka Tamiko Tīla. ”Tas pats par sevi ir visaptverošs mākslas darbs!” Lincas mākslas universitātes profesore vēlas ”izveidot virtuālas pasaules, kuras no lietotāja perspektīvas ir piedzīvojamas kā dramaturģiski visaptverošs mākslas darbs.”Ieskatu tajā viņa piedāvāja jau pirms vairākiem gadiem ar interaktīvu instalāciju Transformation, kas pastaigā pa Minheni dienasgaismā izceļ apslēpto, piemēram, zem ielām pazudušos pilsētas strautus. Pareizajā GPS adresē turot planšetdatoru acu priekšā, tajā pēkšņi ieraudzīsiet, kā strautā griežas virtuāli dzirnavu rati. Augmented Reality jeb paplašināto realitāti savā ziņā var uzskatīt par sagatavošanās pakāpi totālai imersijai, ieniršanai jaunās pasaulēs. Robežas tam nepastāv. Vai tomēr pastāv? ”Šobrīd VR sniedz piedzīvojumu acīm un ausīm, bet pārējām maņām īsti ne,” uzskata Tīla. ”Oža un āda kā taustes orgāns netiek iekļauti, kinestētiskā līdzsvara sajūta arī ne.”
Starptautiskas pasaules, vācvalodīga vide
Berlīnes kuratoru Tīnas Zauerlenderes un Pegijas Šēneges tandēms uztur platformu peer to space, kas saved kopā VR mākslu un māksliniekus. Viņas saka: VR medijs mākslā nemaz nav tik jauns. Kā nekā pirmie VR mākslas darbi (ar brillēm) parādījās jau 90. gados un tos radīja tādi mākslinieki kā Šarlote Deivisa, Monika Fleišmane vai Nikole Štengere. No tā esot attīstījusies specifiska vācu vide. Pegija Šēnege min mākslinieku tandēmu Banz & Bowinkel, kas prēmēts ar Štutgartes un Ulmas Komunikācijas un dizaina augstskola digitālās skulptūras balvu, digitālās mākslas pionieri Tamiko Tīlu, kas Hamburgas VR mākslas festivālā VRHAM! saņēmusi publikas balvu, un Manuelu Rosneru, kas radījis virtuālu piebūvi izstādei Unreal izstāžu namā NRW-Forum Diseldorfā. Tam klāt nāk festivāli kā VRHam un A Maze, kā arī Filipa Hausmeiera un Tīnas Zauerlenderes VR mākslas tiešsaistes izpētes platforma RadianceVR.co.Šēnege priecājas, ka arī lielas institūcijas vēlas atklāt virtuālo pasauli un rīko virkni izstāžu. Viņas prognoze: tāpat kā fotogrāfija un kino arī paplašinātā realitāte, virtuālā realitāte vai dažādas jauktās realitātes formas kļūs par ierastu lietu un ar laiku iekaros savu vietu. ”Šie mediji tāpat kā datori ieved mūs digitālās pasaulēs. To mēs darām jau teju 30 gadus, kopš globālā tīmekļa komercializācijas sākuma, – un internets jau ir kļuvis par daļu no ikdienas.” Tādēļ, pēc Šēneges domām, mēs nākotnē virtuālajā realitātē droši vien pavadīsim daudz vairāk laika nekā tikai 48 stundas.
Apmeklētājs iepazīst VR mākslas darbu ”THE UNFRAMED WORLD” mākslas centrā House of Electronic Arts Šveices pilsētā Bāzelē 2017. gadā, kuratore – Tīna Zauerlendere no ”peer to space”.
| Foto: © Franz Wamhof