Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1) Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Pavasaris Vācijas mežos
Uz Koku ceļa

Pat Covid-19 laikos mežs tevi aicina pastaigāties. Bet kā klājas Vācijas mežiem pēc karstuma, sausuma un vētrām?
 

Haike Holdinghauzene

Šos abus vīrus var labi iztēloties kā pretiniekus sarunu šovā: divi draudzīgi, stiegraini kungi olīvzaļās jakās un praktiskos apavos strīdas par meža nākotni. Jērgs fon Beime (Jörg von Beyme), ir mežu īpašnieks Harcas kalnu dienvidos Saksijas-Anhaltes federālajā zemē, bet Aksels Henke (Axel Henke) ir Bopardes mežsaimniecības pārvaldes vadītājs Reinzemes-Pfalcas federālajā zemē. Sagadījies tā, ka abi ir no Lejassaksijas, abiem ir 52 gadi, abi vada mežsaimniecības uzņēmumus, un abi ir vienisprātis: tā kā agrāk vairs nevar turpināties.

Jau divus gadus pēc kārtas ir aizvadītas vasaras ar rekordlielu sausumu un rekordlielu karstumu, un pagājušajā rudenī Vācijā atkal atgriezās vārds “mežu izmiršana”. Mežsaimniecības ministre organizēja mežu samitu, valsts un federālo zemju valdības lēma par ārkārtas palīdzību. Ceļinieki satriekti noraudzījās uz brūnajām nogāzēm, mežsaimniecības uzņēmumi - uz koksnes cenām, kas dažkārt bija zemākas nekā mežistrādes izmaksas. Un tagad, pēc tam, kad lielākajā daļā Vācijas reģionu ziema bijusi sevišķi lietaina - kā tagad izskatās vācu mežā?

Pēc pamatīga lietus dižskābaržu stumbri Bopardes pilsētas mežā saulē mirdz sudrabaini pelēki, kalnu kļavas un ozola galotnēs kā dimanti mirdz ūdens lāses. Ideāla vieta, kur rast mieru un spēku laikā, kad valda bailes no koronavīrusa, saka mežniecības pārvaldes vadītājs Henke, un aicina iedzīvotājus doties uz UNESCO Pasaules mantojuma vietu - Vidusreinas ielejas augšdaļu. Tur Reinas līkloči vijas gar vīna dārziem un pilīm, atsedzot gaiši brūnas, pelēkbrūnas un sarkanīgi brūnas nogāzes.

Aprīļa beigās koki izplauks, un mežs pārklāsies ar gaiši zaļām lapām. Un, kas notiks, ja tad būs silts un sauss? “Man nav ne jausmas,” saka mežniecības pārvaldes vadītājs Aksels Henke, “tad mēs lūgsimies.”

Pirmajā gadā padevās egles, otrajā - dižskābarži

Jērgs fon Beime ir pārtraucis lūgšanas - vismaz par savu mežu, kas atrodas vairāku simtu kilometru tālāk uz austrumiem. Tā vietā viņš ir atlaidis savus četrus darbiniekus, nodevis mežniecības uzņēmuma “Beyme GbR” vadības grožus savai 49 gadus vecajai sievai Frīderikei un tagad atkal strādā par uzņēmējdarbības konsultantu. Viņa mežā, kas plešas 500 hektāru platībā Dienvidharcā, 43 procenti augošo koku ir dižskābarži, 31 procents – egles, lapegles, priedes un oši. Pirmajā sausajā vasarā 2018. gadā padevās egles, otrajā – dižskābarži. Cietuši arī pārējie lapukoki, piemēram, ozoli.

2020. gada martā fon Beime skatās lejup uz nogāzi, ievēro tumši zaļās egles ar silti brūnu nokrāsu un novaidas: “Ak nē, tur ir arī vabole.” Tad viņš pagriežas un norāda uz citu nogāzi, uz augšu. “Un ko jūs tur redzat?” viņš jautā. Izstīdzējuši gari bērzi sasvērušies līdz zemei un veido viļņojošas arkas. Blīvā priežu meža vidū tie bija ātri stiepušies pretī gaismai, tiem bija pietiekami labs atbalsts, kur pieturēties. Tagad atbalsts ir zudis. Krēmīgi baltajiem dižskābaržiem pleķiem vien nogājusi pelēkā miza, pavisam pazudis sudraba spīdums. Mežzinis to sauc par sarežģītu dižskābaržu slimību.

Bopardes pilsētas mežā Aksels Henke rāda lielu, sarkanbrūnu egles mizu, ko iezīmē filigrāni raksti. Egļu mizgrauzi vācieši tautā pelnīti iesaukuši par “drukātāju” - tik glītas un regulāras ir tā izgrauztās ejas mizā. Ja šajās marta dienās kļūs 20 grādus silts, mazais dzīvnieciņš dosies izlūkgājienā. Bet, ja aprīļa vidū kļūs pavisam silts un sauss, tad vabole ķersies pie darba ar pilnu jaudu. Sausajās, karstajās 2018. un 2019. gada vasarās izšķīlās trīs paaudzes; viens pārītis radīja līdz pat 300 000 pēcnācēju.

Mežinieki mizgrauzi pazīst jau sen, taču par postošu kaitēkli tas kļūst tikai tad, kad viņu vairs nenotur vēsums un mitrums un vētras to no nedzīviem kokiem izplata tālāk. Koki, kurus apsēduši mizgrauži, jāizved no komerciāla meža, jo nokaltušie koki kļūst par inkubatoru jaunām vabolēm. Bet kurp lai tos ved?

Ideja: maksāt par mežu kā par ekoloģisku pakalpojumu

Tirgus Eiropā praktiski sabruka pagājušajā rudenī, kad savus milzīgos apjomus piedāvāja meži no Čehijas un Polijas, Vācijas un Austrijas. “Man ir kauns,” saka Aksels Henke, “bet daļu koksnes mēs bijām spiesti pārdot Ķīnai.” Apkaunojoši, jo garie pārvadājumi nesaskan ar to, ka koksne ir ekoloģisks izejmateriāls. Taču pat šis tirgus tagad atkrīt – koronavīruss bremzē pieprasījumu, un tikai reti ienāk tādi konteineri, kas varētu vest koksni līdzi uz Āziju.

Privātā meža īpašnieks Saksijā-Anhaltē fon Beime un valsts amatpersona Henke Reinzemē-Pfalcā savu uzņēmumu pašreizējo stāvokli vērtē ļoti līdzīgi: kā katastrofālu. Arī viņu atbilde sakrīt - viņi aicina veidot jaunu uzturēšanas modeli saviem mežiem. Atslēgvārds ir “ekosistēmas pakalpojums”. Meži attīra gaisu, uzglabā ūdeni un piesaista oglekļa dioksīdu – un līdz šim par brīvu. Henke un fon Beime uzskata, ka sabiedrībai būtu lietderīgi nākotnē maksāt par šiem pakalpojumiem, un uzskata, ka 125 līdz 200 eiro no nodokļu maksātāju naudas par hektāru būtu piemērota cena.

Ja jūs ar fon Beimi un Henki dažas stundas pastaigātos kopā pa viņu mežiem, jūs būtu pārsteigti, ka abi bieži saka vienu un to pašu, bet ar to domā ļoti atšķirīgas lietas. Viens šāds teikums ir: “Mums tagad jāstrādā ar dabu“.

Strādāt ar dabu fon Beimes ģimenei nozīmē paļauties uz to, ko daba viņiem piedāvā, un gaidīt, lai redzētu, kā mežs reaģē. Ar 500 hektāriem viņu ģimenes bizness ir salīdzinoši liels. Pirms 17 gadiem viņi to nopirka, viņiem piedzima trīs bērni, un viņi ilgi dzīvoja labi “no meža, mežā un kopā ar mežu”, stāsta fon Beime. Ar to viņš domā ieņēmumus no mežistrādes.

„Tas līdz šim izskatījās diezgan labi, līdz sākās vētras, sausums un ieradās vaboles.“

Jērgs fon Beime, mežu īpašnieks Harcas kalnos

“Tas līdz šim izskatījās diezgan labi, līdz sākās vētras, sausums un ieradās vaboles,” saka fon Beime, kurš ir apguvis mežsaimniecību un studējis biznesa vadību. Fon Beimes mežs ir izpostīts, viņu darbības finansēšana vairs nav veiksmīga. Tīro skaitļu izteiksmē tas izskatās šādi: parasti gadā cirsmas apjoms bija 3000 metru koksnes gadā, kas ir aptuveni 3000 kubikmetru. Taču pēdējo divu gadu laikā viņiem piepeši bija 25,000 kubikmetri bojātas koksnes. Patiesībā šie koki būtu gatavi ciršanai tikai pēc 20 gadiem.

“Mūsu pensija tagad ir mežā,” saka fon Beime. Viņš nespēj pilnībā apmežot kailcirtes, kas tagad izveidojušās 150 hektāru platībā. Tas izmaksātu 5000 līdz 15 000 eiro uz hektāru. Taču, lai meži attīstītos, tiem tomēr nepieciešami koki mežaudzēs, kas notur augsni un ūdeni, nodrošina ēnu un atdzesē gaisu. Kailcirtēs draud izplatīties kazeņu dzīvžogi un erozija.

Mežā stāv vīrietis un sieviete Mežu īpašnieki ar lielām problēmām: Frīderike un Jērgs fon Beimes | © Heike Holdinghausen, taz Uzņēmums atrodas Saksijas-Anhaltes dienvidu daļā - vienā no Vācijas reģioniem, kur pēdējo mēnešu laikā gandrīz nav lijis, un kas ir viens no visvairāk bojātajiem mežiem. Helmholcas Vides pētījumu centra sausuma monitoringa kartēs liela daļa Dienvidharcas ir tumši sarkanā krāsā, un šī krāsa nozīmē “ārkārtēju sausumu”. Fon Beimes var pieteikties finansējumam no valsts federālā atbalsta (skatīt attēlu), bet tā ir liela birokrātija, “neprātīgs administratīvais slogs,” viņi sūdzas. Neesot arī skaidrs, vai pietiks visiem.

Nedaudzie stādi, ko fon Beime šobrīd dēsta savā mežā, ir duglāzijas. “Tās aug pat ātrāk par eglēm,” saka ekonomists, “pēc 30 gadiem vismaz mans dēls varēs atkal iegūt pirmo ražu.” 17 gadus vecais dēls vēlas pārņemt savu vecāku biznesu. Fon Beimem ir skaidrs, ka duglāzijām savā dzimtajā Ziemeļamerikā ir neganti jācīnās ar kaitēkļiem. “Galvenais, lai mēs mežu kaut kā saglabātu savam dēlam,” saka fon Beime.

Savukārt Akselam Henkem Reinzemē-Pfalcā “galvenais ir meža kā ekosistēmas saglabāšana šajā reģionā”. Viņam tas nozīmē uztvert mežu ne tikai kā koku kolekciju. Pēc viņa teiktā, lielāko daļu oglekļa mežs uzglabā veselīgu jaukto mežu augsnēs. Tas nozīmē, ka ne katrs egļu meža uzņēmums var pieteikties atbalstam ekosistēmu pakalpojumu sniegšanai, šādā gadījumā tomēr ir jānodrošina kaut kas īpašs. Bet vai tie uzņēmumi, kuriem steidzami ir vajadzīgs valsts atbalsts mežu pārveidei, nepaliks tukšām rokām? “Šī ir problēma, taču to varētu atrisināt ar papildu stimulu sistēmām,” uzskata Henke.

Kāds mežs izaugs 80 gados?

Viņš apsaimnieko mežu Reinzemes-Pfalcas federālajā zemē un pašvaldībās, kurām tas pieder. Dažkārt viņam nākas nostāties pret mazpilsētiņām, kas vēlas būvēt ugunsdzēsēju posteņus vai sporta laukumus no kokmateriālu pārdošanas peļņas. Henkem darbs ar dabu nozīmē domāt par to, kas dabā notiks nākamajās desmitgadēs. “Vai būs par 1,5 grādiem siltāks vai par 4 grādiem?” viņš jautā, “tā ir milzīga atšķirība.” Ja gadsimta beigās kļūs par četriem grādiem siltāks, neviens Viduseiropas mežs neizturēs, secina mežsaimnieks. Pie sasilšanas par 2,5 grādiem izdzīvot varētu Vidusjūras ozolu mežs ar miecvielu pīlādžiem un lazdu kokiem Reinas nogāzēs vai klinšu ozolu un ēdamo kastaņu mežs augstienēs.

Tāpēc tagad Bopardē viņi izmēģina koku sugas, kas siltajos periodos kopš pēdējā ledus laikmeta kopā ar ozoliem jau reiz izveidoja mežus Centrāleiropā. Tiem viņi pievieno siltumu mīlošus augļkokus: savvaļas bumbieres, ābeles, ķiršu plūmes.

Viņš ņem to, ko var dabūt, saka Henke, stādaudzētavas pašlaik esot izpirktas pilnīgi tukšas. Uz gigantiskajiem 20 000 hektāriem meža, ko apsaimnieko no Bopardes, šodien ap 80 procentu ir lapu koki un 20 procenti - egļes, un tas tādam vācu mežam ir pavisam maz. 300 hektāri vairs netiek izmantoti saimnieciskajā darbībā, kā noteikts FSC zīmogā (sk. attēlā). Tas ir noticis, pateicoties Henkes priekšgājējam Gerdam Loskantam.

Mežsaimnieki no pārējiem cilvēkiem pamatīgi atšķiras ar to, ka viņi tik ļoti nedzīvo šodienā. Viņi dzīvo no pagātnē veiktā ieguldījuma un strādā nākotnes labā. Viņi novāc ražu no tā, ko viņu priekšgājēji zināja, plānoja, domāja un stādīja pirms 70 līdz 300 gadiem, un viņi mēģina uzminēt, kas viņu pēctečiem būs vajadzīgs pēc 70 līdz 300 gadiem.

Tālredzīgie mežziņi

Drīz pēc tam, kad šobrīd 67 gadus vecais Loskants 1988. gadā sāka strādāt par mežniecības pārvaldes vadītāju Bopardē, vairākas vētras nolīdzināja viņa priekšgājēju pirms 70 gadiem izstrādātos plānus 20. gadsimta beigās nodrošināt Bopardes iedzīvotājus ar labiem, lētiem kokmateriāliem. Tieši ar šādu nolūku viņi bija sastādījuši egles Hunsrikas kalnu grēdas nogāzēs, kur tās dabiski neiederas. Skābā lietus novājinātas, tās lūza kā sērkociņi.

Gerds Loskants saprata, ka šajā vietā ne tikai eglēm nav nākotnes, bet arī to, ka paļauties tikai uz dažām koku sugām, ir pilnīgi nepareiza pieeja. Darbs ar dabu gan Loskantam viņa laikā un Henkem šodien, nozīmē neatstāt mežu savā vaļā. “Ja mēs neko nedarīsim,” saka Henke, “tad šeit izaugs dižskābaržu mežs.” Šobrīd jaunie dižskābarži vēl spēj tikt galā ar klimatu, un tie nomāc visu pārējo. Savukārt vecie dižskābarži cieš no sausuma un karstuma tāpat kā egles. Mežs virzās uz strupceļu – šī greizā bilde esot atļauta.

Dabiska atjaunošanās – koku izsēja mežā – darbojas tikai tad, ja koki, kuriem vēl būs iespēja pastāvēt pēc 100 gadiem, tur aug jau tagad – par to ir vienisprātis abi mežinieki. Loskants un Henke sūdzas, ka Vācijas mežos tas nav iespējams. Lai to pierādītu, viņi aizveda apmeklētājus uz ozolu mežu netālu no 61. šosejas.

Zemē guļ gaiši brūnu lapu kārta, apmēram desmit metru attālumā aug tievi un resni ozoli, kas stiepjas pretī gaismai. Pa vidu atrodas dīvains laukums: seši reiz seši metri norobežoti ar augstu koka žogu. Tajā aug kupli lekni ozoli augumā līdz viduklim. Tie ir desmit gadus veci, tie pilnībā nosedz meža augsni. Kā tad tā?

„Ha,“ - saka Henke, - “tā, kā tur iekšā, būtu normāli”. Koki dažādos izmēros, tieši tā varētu izskatīties mežs, ja vien pārāk daudzās stirnas uzreiz nenograuztu katru smalko, mazo ozolu. Viņš pabaksta ar kāju kritušajās lapās un izrauj no zemes mezglainu kociņu pirksta garumā. „Bonsai,“ - viņš noteic. „Tas ir tikpat vecs kā viņa kolēģis nožogojumā“. Bet to atkal un atkal apgrauž. Dabiska atjaunošanās var nozīmēt, ka koki iesējas, vai, citiem vārdiem sakot, tie dāsni dalās ar ģenētisko daudzveidību. Izturīgākie, kas vislabāk spēj tikt galā ar sausumu un karstumu, izdzīvo. Taču stirnas šo atlasi nepieļauj. Vēl pastāvot arī citi apstākļi, kas ar to ir saistīti.

Par tiem var pārliecināties mežniecības pārvaldes koku placī. Uz asfalta celiņa pie šosejas vēja barjeras pa labi un pa kreisi atdusas vareni stumbri. Sevišķi vērtīgs ir ozola stumbrs - 12 metrus garš, 82 centimetru diametrā, bez zariem, lielisks masīvkoks mēbelēm vai grīdas dēļiem. “Tas ir 250 gadu ilgs mežsaimniecības mākslas rezultāts,” saka Henke. Tas nozīmē, ka šis koks vienmēr bija tik blīvi ieskauts, ka nevarēja izveidot platu, sazarotu vainagu, taču tam bija tik daudz vietas, ka tas varēja izaugt augstumā stalts. Cena par 250 augšanas gadiem: 4000 eiro. Par tādu cenu šo stumbru ziemā pārdeva izsolē.

“Briežu medību atļauja maksā 5000 eiro,” stāsta Henke. Šim nolūkam mednieks no meža pārvaldes var iegādāties tiesības nošaut briedi ar iespaidīgu ragu trofeju. “Šī ir sarežģīta situācija dažiem pašvaldību un privāto mežu īpašniekiem, kuri ir atkarīgi no ieņēmumiem no meža. Var gadīties, ka meža stāvoklis paliek otrā plānā aiz briežiem“.

„Man ir kauns, bet daļu koksnes mēs bijām spiesti pārdot Ķīnai.“

Aksels Henke, Bopardes mežsaimniecības pārvaldes vadītājs

Kokmateriālu tirgus pērn sabruka tikai vētru un karstuma dēļ. Taču arī agrāk tas īsti labi nefunkcionēja. Gadiem ilgi visi eksperti sludina jaukta meža priekšrocības, bet kokzāģētavas uzstāj uz egļu koksni. Stabilo, robusto kokmateriālu nav tik viegli aizvietot ar citām šķirnēm, bet tas darbotos. “Ir daudz par maz pētījumu, attīstības un gribas to īstenot šajā jomā, koksnes un ķīmiskajā rūpniecībā,” saka Henke. Kas zina, varbūt nākotnē detaļas vairs netiks zāģētas, bet gan izlietas no tādām ķīmiskām koksnes sastāvdaļām kā lignīns. Tad varētu izmantot arī citas koku sugas, nevis tikai egles.

“No kokiem mēs šeit iegūstam vietējo izejvielu, ar kuru mēs varam aizvietot jēlnaftu un būvmateriālus,” saka fon Beime, “ja mēs vairs nevēlamies izmantot plastmasu un betonu, tad mēs nevaram to atstāt novārtā.” Viņš iztēlojas, kā 3D printeri drukā produktus, kas izgatavoti no koksnes bāzes kompozītmateriāliem; Henke stāsta par akumulatoru uzglabāšanas sistēmām uz lignīna bāzes. Lai gan Henkem Reinzemē-Pfalcā un fon Beimem Harcā ir atšķirīgi uzskati par mežu kā kopīgu labumu, kā par biotopu un kā par oglekļa uztvērēju, abi brīdina – ar komerciālajiem mežiem mūsu acu priekšā tiek iznīcināts viens no valsts svarīgākajiem resursiem.

 

Zaudējumi un atbalsts
Skaitļi
Saskaņā ar Vācijas Federālās Lauksaimniecības ministrijas datiem 2018. un 2019. gadā Vācijā tika iegūti aptuveni 160 miljoni kubikmetru bojātas koksnes. Ir jāapmežo 245 000 hektāru liela platība.
Reģioni No sausuma, karstuma un vētrām visvairāk cietuši meži Ziemeļreinā-Vestfālenē, Saksijā-Anhaltē, Hesenē un Tīringenē.
Pabalsti Nākamajos četros gados valsts un federālo zemes kopīgi nodrošinās 800 miljonu eiro lielu atbalstu skartajiem uzņēmumiem. 480 miljonus atvēlējusi valdība, bet pārējo piešķir federālās zemes.
Nosacījumi Prasības paredz, ka apmežošanas laikā jāstāda pret sausumu izturīgākas koku sugas, kas uzlabo meža augšņu ūdens uzglabāšanas spējas, un ātri jānovāc koki, kurus apsēduši meža kaitēkļi. (taz)

 
Ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas zīmogs FSC
Mežu uzraudzības padome (Forest Stewardship Council; FSC) piešķir ilgtspējīgas mežsaimniecības zīmogu. Var sertificēt ne tikai koksni, bet arī citus meža izstrādājumus, piemēram, ogas vai sēnes. “Ilgtspējīgas mežsaimniecības padome” tika dibināta 1993. gadā pēc Zemes samita Rio.
Sertificētā platība Saskaņā ar FSC datiem sertificēti ir aptuveni 200 miljoni hektāru meža visā pasaulē, Vācijā šī platība ir ap 1,36 miljoniem hektāru.
Nosacījumi Lai iegūtu FSC sertifikātu Vācijā, ir prasība, lai mežs netiek apstrādāts ar pesticīdiem, jāizvairās veikt kailcirti un izmantot gēnu tehnoloģijas, kā arī jāveicina jaukta tipa mežu attīstība.
Pabalstu sniedēji Bezpeļņas asociāciju „FSC-Deutschland“ atbalsta tādas vides organizācijas kā WWF un „Nabu“, arī arodbiedrības, kokrūpniecības uzņēmumi un pašvaldības. Starptautiskā līmenī FSC bieži tiek kritizēta par plantāciju koksnes sertificēšanu un par pielaidīgu attieksmi pret kailcirtēm. (taz)