Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1) Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Mežs mītos un leģendās
Kur mājo dievi un gari

Mežs, perfekts uzstādījums mītiem un leģendām.
Mežs, perfekts uzstādījums mītiem un leģendām. | Foto (Detail): ©Adobe

Sākumā bija koks: vienalga, vai tā būtu vieta, kur apmaldījusies Sarkangalvīte, vai mežonīgi vīri veic savus neprāta darbus, vācu mīti un teikas bieži vien cieši saistās ar mežu. Pat ģermāņu pasaules simbols ir koks.
 

Krista Ziga

Tas, ka kāds varēja brīvprātīgi pārcelties uz Ģermāniju, bija pilnīgi neiedomājami romiešu vēsturniekam Tacītam, jo šo valsti klāja “briesmīgi meži un derdzīgi purvi”. Lai gan viņš, visticamāk, nekad nav spēris kāju šajā “mežonīgajā dzīvotnē”, viņa etnogrāfiskais darbs „Ģermānija“, kas sarakstīts aptuveni 98. gadā pirms Kristus, joprojām veido priekšstatu par atpalikušām ciltīm uz ziemeļiem no Alpiem, kas godina savus dievus nevis tempļos, bet svētajās birztalās.

Ģermānija? Nē, paldies! Lai gan viņš, iespējams, nekad nav spēris kāju ģermāņu valstībā, Tacīts stingri ieteica saviem laikabiedriem nedoties uz mežonīgajiem apvidiem. Ģermānija? Nē, paldies! Lai gan viņš, iespējams, nekad nav spēris kāju ģermāņu valstībā, Tacīts stingri ieteica saviem laikabiedriem nedoties uz mežonīgajiem apvidiem. | Foto (Detail): ©Adobe Tacīts, iespējams, izmantoja visdažādākos avotus, bet mežu nozīme ģermāņu ciltīs, šķiet, ir bijusi novērojama visur. Vēsturniekam pat nebija sīki jāpārzina kulta koku nozīme, piemēram, ka osis veltīts ģermāņu augstākajai dievībai - Votanam jeb Odinam, bet ozols - pērkondārdus izraisošajam Toram jeb Donāram. Ja tic 8. gadsimta leģendai par Svēto Bonifāciju, tad šis kristiešu misionārs ne jau bez iemesla bija licis nocirst „Donāra ozolu“ Gaizmārē Hesenē. Tas, ka senā dievība neizgāza par to dusmas, atstāja dziļu iespaidu uz klātesošajiem frīziešiem.

Koks kā dzīvības simbols

Senskandināvu mitoloģijas pamatā ir pasaules koks: Igdrasils, kas simbolizē visu kosmosu. Zari vieno deviņas pasaules, savukārt saknes ved uz Asgārdu, kur dzīvo Āsi jeb dievi – bet atkarībā no viņu viedokļa tie var uzturēties arī augstumos. Igdrasils savieno debesis, zemi un pazemi, mūžzaļais pasaules koks simbolizē dzīvību un nemitīgo cikliskumu. Šādi koki dažādos veidos pastāv arī citu kultūru mītos. Persiešu mitoloģijā tas ir Simurga koks, ebrejiem dzīvības koks (Etz Chaim), grieķiem Hesperīdu jeb nimfu koks, bet Indijā runā par svēto vīģes koku jeb Ašvattu.

Senskandināvu sāgu un varoņteiku krājumā Eddā Igdrasilu ataino kā dievu saieta vietu, kur dievi aprunājas un spriež taisnu tiesu. Pavisam attālināti tas var atgādināt to, kā viduslaikos zem ozoliem vai liepām noturēja tiesas prāvas. Sazarojies vecs koks būtībā simbolizē kaut ko iespaidīgu, diez vai kāds var izvairīties no tā ietekmes, īpaši, ja paveras vesels mežs – mulsinošs, tumšs un noslēpumains. Jo kurš gan zina, kas slēpjas aiz nākamā koka vai no kurienes nāk pēkšņās skaņas koka iekšienē.

Ideāla skatuve mītiem un teikām

Ikviens, kurš reiz apmaldījies mežā, sevišķi mijkrēslī, zina, ka nav jāpiedzīvo nekas krimināls, lai sajustos neomulīgi. Kur nu vēl atrast labāku vietu mītiem un leģendām? Un kādas būtu brāļu Grimmu pasakas bez meža? Tur mazā Sarkangalvīte satiek vilku, tur, apmaldījušies Ansītis un Grietiņa, egļu biezoknī uzduras piparkūku namiņam dīķu biezoknī, un zem vecas liepas slēpjas apburtā varžu karaļa aka. Apmēram pusē no brāļu Grimmu bērnu un ģimenes pasakām mežam ir svarīga loma. Te dzīvo nezvēri un nelabie, raganas un Rumpelrūķis - ar burvju spējām apveltīts maza auguma vīrelis, kurš grib dabūt par ķēniņieni kļuvušas dzirnavnieka meitas bērnu.

Vienalga - augumā mazītiņi, vai milzīgi, “mežonīgie vīri” pieder pie klasiskajiem teiksmu tēliem. No civilizācijas izvairīgie meža cilvēki vai mežaiņi drīzāk tiek raksturoti kā raupji tēsti, viņiem piemīt varens spēks, bet ķermeni klāj apspalvojums. Tie vicinās ar bozi vai rīksti un galvenokārt ir sastopami Alpu reģionā. Savukārt Adventes laikā no tiem var sanākt arī Krampuss – velnam līdzīga radība ar ilkņiem, kažoku un ragiem, kas pavada Svēto Nikolaju ne tikai Bavārijā un Austrijā, bet arī Čehijā vai Horvātijā.

Izņēmums tomēr ir iespaidīgais Rībecāls, kas nemierīgi klīst pa Silēzijas kalniem un savas nepatstāvīgās dabas dēļ tiek vainots reģiona mainīgajos laikapstākļos. Par šo kalnu garu vien ir sacerēti neskaitāmi stāsti, kuriem diez vai var atrast kādu kopsaucēju. Bet tā ir arī šo primitīvo puišu pievilcība, kurus nevar tā vienkārši ielikt rāmītī. Un, ja tomēr izdodas, tad viņi mirst tā kā tas mežonīgais vīrs no Harca kalniem, kura alā tika atrasta rūdas ādere. Šādi tiek skaidroti kalnrūpniecības pirmsākumi šajā reģionā.

Spalvaini meža tēli un paražas ar bērzu stumbriem

Šo nevaldāmo meža tēlu atveidojumi atgriežas Dienvidvācijas karnevālā un, jo īpaši, 12 naktīs starp Ziemassvētkiem un Zvaigznes dienu (vāciski - Raunächten), proti, no 25. decembra līdz 6. janvārim. Kā pinkaini mošķi viņi klaiņo apkārt, saceldami lielu troksni, lai aizbiedētu ļaunos garus. Ar līdzīgu cīnās pret līdzīgu – un, starp citu, tas paver iespējas pāršaut pār strīpu.
Līdz pat šai dienai meža gariem un radījumiem ir aktīva loma tradicionālajos festivālos dažos reģionos, piemēram, kā šeit Krampuss Svētā Nikolaja dienā vai pinkaini meža mošķi Dienvidvācijas karnevālā. Līdz pat šai dienai meža gariem un radījumiem ir aktīva loma tradicionālajos festivālos dažos reģionos, piemēram, kā šeit Krampuss Svētā Nikolaja dienā vai pinkaini meža mošķi Dienvidvācijas karnevālā. | Foto (Detail): ©Adobe Tas pats attiecas uz paražām saistībā ar maija koku: sākot no krāsaini izrotātā bērza vai egļu stumbra uzstādīšanas līdz tā apsargāšanai grādīgo dzērienu pavadībā vai koka nozagšanai, ko parasti pastrādā puiši no kaimiņu ciema. Šis rituāls, kas pirmo reizi tika dokumentēts Āhenē 13. gadsimtā, un mūsdienās ir pazīstams no Austrumfrīzijas līdz Šveicei un no Oberlauzicas līdz Zārlandei, bieži vien tiek izspēlēts ģermāņu kultūras pasākumos. Runājot par kokiem, šādas atsauces ir acīmredzamas. Tomēr tām ne vienmēr ir jābūt patiesām. Jo tur, kur mežu ir daudz, mežiem arī daudz ko piedēvē.