Ātrā piekļuve:

Pāriet tieši uz saturu (Alt 1) Pāriet tieši uz galveno izvēlni (Alt 2)

Populārais mežzinis
“Es brienu dubļos, cik vien dziļi var iebrist”: intervija ar Pēteru Vollēbenu

Mežzinis Pēters Vollēbens
© Miriam Wohlleben

Pēters Vollēbens (Peter Wohlleben) maina to, kā cilvēki pasaulē domā par kokiem un mežu aizsardzību. 2015. gadā Vollēbens ar savu grāmatu „Das Geheime Leben der Bäume“ („Koku slepenā dzīve“) kļuva par, iespējams, slavenāko Vācijas mežzini. Šajā intervijā viņš stāsta par savām karjeras pārmaiņām un cilvēku attiecībām ar mežu.
 

Andrē Leslijs

Divdesmit gadus Pēters Vollēbens, kurš pēc izglītības ir mežzinis, strādāja valsts mežniecības pārvaldē. Tad viņš nolēma kaut ko mainīt. Viņš pameta darbu valsts mežu pārvaldē, lai sadarbībā ar nomaļo Vershofenas ciematu dabai draudzīgāk apsaimniekotu vietējās mežu platības. Pēc paša teiktā, viņš atbrīvojās „no lielās pārvaldes važām“. Viņa straujā virzība pa karjeras kāpnēm kopš šī drosmīgā soļa, šķiet, pierāda, ka viņam ir taisnība.
 
Das geheime Leben der Bäume - Hauptseite, deutsche Version © Ludwig Verlag Šodien Vollēbens ir pazīstams autors, viņš regulāri piedalās dažādos sarunu šovos un tiekas ar politiķiem visā Eiropā. Viņa mērķis: pārliecināt varas iestādes, ka mežu nākotne neslēpjas komerciālā izmantošanā, bet gan cīņā pret klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības samazināšanos.
 
Pēc Vollēbena populārākās grāmatas “Koku slepenā dzīve” motīviem tapusi 96 minūšu dokumentālā filma. Grāmata Vācijā pārdota vairāk nekā miljons eksemplāros, bet pārdoto eksemplāru skaits visā pasaulē sasniedz aptuveni četrus miljonus. Filmā pievilcīgais vācu mežzinis ieved skatītājus koku pasaulē un skaidro, kā tie sazinās viens ar otru. Turklāt viņš ņem skatītājus līdzi arī savā ikdienas dzīvē kā Vollēbena Meža akadēmijas vadītājs. Tas ir ģimenes uzņēmums, kura mērķis ir mainīt domāšanu mežsaimniecības jautājumos.

 
Savā literatūras podkāstā „Meža gājējs“ mēs iepazīstinām ar grāmatas fragmentu.

Grāmatā „Koku slepenā dzīve” jūs runājat par savu 20 gadus garo ceļu no parasta mežziņa līdz tālredzīga, videi draudzīga mežsaimniecības uzņēmuma vadītājam. Vai šajā procesā bija kāds brīdis, kad Jūs sapratāt: “Es gribu būt citādāks mežzinis?”
 
Bija dažādi brīži: vienmēr, kad man, piemēram, vajadzēja ļaut nocirst skaistus, vecus kokus. Tolaik es arī domāju, ka tā tam jābūt, lai atjaunotu mežu. Bet man bija žēl, un reizēm es nesapratu, kā tieši tas varētu palīdzēt mežam? Mežsaimnieki un mežsaimniecības nozares pārstāvji joprojām mums apgalvo, ka koku izciršana mežam nākot par labu. Bet es to nekad neesmu tā īsti sapratis. Vēl kādā izšķirošā brīdī – kam ir nozīmīga loma arī grāmatā un filmā – bija stāsts par veciem koku stumbriem, kas principā saņem palīdzību no tuvējiem kokiem. Studiju laikā tu iemācies, ka koki konkurē savā starpā. Bet, kāpēc lai viņi palīdzētu vājākajiem, ja tā, tik tiešām, ir konkurence? Un tad es sajutu šaubas un teicu sev: “Kaut kas te neiet kopā.”
Pēters Vollēbens savā mežā Himmelē, Vācijā Pēters Vollēbens savā mežā Himmelē, Vācijā | © Miriam Wohlleben Filmā mēs Jūs redzam protesta demonstrācijā Hambahas mežā Vācijā, kur protestētāji cenšas apturēt šī apvidus izpostīšanu. Jūs stāvat uz skatuves un paužat savu viedokli par klimata pārmaiņām un dabas aizsardzību, esat nedaudz tāds kā aktīvists...
 
Galu galā tas ir par mums, tātad, par mums cilvēkiem, jo daba bez mums var izdzīvot vislabākajā veidā. Mēs izskaudīsim dažas sugas, bet dabu iznīcināt mēs nespējam. Tas mums nekādi neizdosies. Tātad runa ir par klimata aizsardzību. Taču klimata aizsardzība ir tikai viena no vides aizsardzības sastāvdaļām. Vides aizsardzība patiesībā ir daudz plašāks jautājums. Piemēram, mēs iznīcinām lielu daļu vides klimata aizsardzībai.
 
Un termins “aktīvists” nav pilnīgi nepamatots. Nesen mēs bijām Dannenrēderes mežā, kur cauri mežam tiek būvēta ātrgaitas šoseja. Mēs tur bijām kopā ar daudzām nevalstiskajām organizācijām un stāvējām priekšā kokiem. Iesaistījās policija, ar stekiem un visu, kas piederas pie lietas, un pavērās tiešām slikta aina. Arī to es daru. Tā sacīt – es brienu dubļos, cik vien dziļi var iebrist.
 
Piemēram, Eiropā, tostarp Vācijā, šobrīd bieži redzam, ka ogļu elektrostacijas tiek pārveidotas, lai dedzinātu koksni. Visi zinātnieki ir vienisprātis, ka malkas dedzināšana kaitē klimatam vairāk nekā ogļu dedzināšana – izņemot zinātniekus no mežsaimniecības nozares. Tomēr Vācijas mežsaimniecības nozarei ir tik spēcīgs lobijs, tostarp arī ES, ka koksne tiek uzskatīta par CO2 neitrālu, un tāpēc daudzas ogļu spēkstacijas ES momentā tiek pielāgotas koksnes dedzināšanai. Un tas noved pie tā, ka, piemēram, Igaunijā, Vācijā un ASV dienvidaustrumos lieli meži tiek pilnībā izcirsti enerģijas ražošanai. Un tas tiešām ir traki.
Policija aizved demonstrantu no Dannenrēderes meža Policija aizved demonstrantu no Dannenrēderes meža | Foto: Nadine Weigel/dpa/Alamy Live News Filmā jūs vienā brīdī sakāt, ka mums cilvēkiem ir izveidojusies saikne ar dzīvniekiem, bet tajā pašā laikā mēs, šķiet, esam zaudējuši saikni ar augiem un kokiem. Tomēr jūsu grāmatas par kokiem tiek pārdotas visā pasaulē, un cilvēki acīmredzot ir sajūsmā par galveno vēstījumu. Kāpēc jūs pēkšņi kļuvāt tik populārs, runājot par šo tēmu?
 
Nedomāju, ka šī ir jauna tendence, bet ka lielākā daļa cilvēku jau apzinās, ka daba nav mašīna. Šis ir tradicionāls domāšanas veids pēdējo 100 līdz 200 gadu laikā, kad cilvēki ir teikuši, ka cilvēks ir īpašs un daba ir mašīna. Attiecībā uz dzīvniekiem, bet arī tikai uz gudrākajiem dzīvniekiem, esam no tā jau atteikušies, un lēnām cilvēki sāk pamanīt - arī koki šeit ne tikai tā vienkārši stāv.

Kopumā visiem cilvēkiem simpatizē koki. Starp citu, man tas šķiet interesanti. Grāmatu pārdod arī Izraēlā, Islandē vai Mongolijā – un tur taču nav daudz mežu. Tātad pastāv ilgas pēc kokiem, un es nepazīstu tikpat kā nevienu cilvēku, kuram nepatīk skaisti, lieli, veci koki. Ir daudz fascinējošu atklājumu. Piemēram, kā koki mācās. Koki pielāgojas klimata pārmaiņām un mācās daudz ātrāk, nekā mēs domājam. Un, ja zini tādas lietas, tad koki kļūst vēl simpātiskāki.
Vācu mežzinis Pēters Vollēbens apmeklē Veco Tjikko Zviedrijā. Pēters Vollēbens apciemo par pasaulē vecāko koku uzskatīto egli Zviedrijā filmas “Koku slepenā dzīve” filmēšanas laikā | © Jörg Adolph Es domāju, ka zinātne tik un tā arvien vairāk virzās uz to, lai zināšanas atspoguļotu citādi – tagad to dara mazliet izklaidējošākā veidā un izmanto vienkāršāku valodu. Grāmatas un filmas panākumi, iespējams, izriet no šīs kombinācijas. Beigu beigās - es, protams, nevaru par to spriest simtprocentīgi, bet es domāju, ka tā bija viegli saprotama kombinācija, un, ka daudzi cilvēki nezināja, ka koki ir ne tikai skaisti, bet spēj arī mazliet vairāk.