Vācu literatūras latviešu lasītāji
Lasītāja astoņas lomas

Tulkojumi no vācu valodas latviešu valodā: Katarīna Hāgena „Ābolu sēkliņu garša”, Herta Millere „Elpas šūpoles”, Ginters Grass „Lobot sīpolu”
Tulkojumi no vācu valodas latviešu valodā: Katarīna Hāgena „Ābolu sēkliņu garša”, Herta Millere „Elpas šūpoles”, Ginters Grass „Lobot sīpolu” | Grāmatu vāciņu fragmenti, pulksteņa radītāja virzienā: © Kiepenheuer und Witsch, Jumava, Atena, dtv, Zvaigzne ABC, Hanser

Katru gadu tiek tulkotas neskaitāmas grāmatas. Regulāri iznāk arī vācu publikāciju tulkojumi latviešu valodā. Bet kurš izlemj, kādas vācu valodā sarakstītas grāmatas nonāk Latvijas grāmatu tirgū? Kādu lomu tur spēlē lasītājs? Un kāpēc lasīt tulkoto literatūru patiesībā ir tik aizraujoši? Par to savā esejā stāsta Ilva Skulte.

Lai atbildētu uz jautājumu „Kādēļ grāmatas ceļo?”, jādomā par cilvēkiem, kas grāmatas lasa, – gan tajā valstī, kurā tās top, gan arī tajā, kurā tās nonāk. Ir grūti definēt, kas tad īsti raksturo lasītāju. Vai tas, kurš lasa, automātiski ir lasītājs, jo viņš dekodē tekstu? Vai ‘īstais’ lasītājs ir tas, kurš uz visiem jautājumiem par tekstu zina atbildes, turklāt vēl attīsta kritisku skatu? Vai varbūt lasītājs ir sapņotājs, kam grāmata rokā kalpo kā topogrāfija; kurš ar grāmatu palīdzību tiecas īstenot savas idejas, sapņus un alkas; kurš kaut ko, kas atrodas ārpus viņa iespēju robežām, vēlas sajust kā īstu – citu lomu, jaunu Es, nozīmes pilnu pasauli, atbildi uz vēl nenoformulētiem jautājumiem.

Lasītājs kā ceļotājs

Atšķirībā no vērošanas vai apceres lasīšana nozīmē kustību. Soli pa solim rinda kā taka lasītāju ved tālāk, līdz fantāzijas spēks viņa acu priekšā uzbur pavisam jaunu pasauli. Vai tas nav brīnišķīgi? Gūtenberga cilvēka telpa ir paplašinājusies. Piepeši viņš ir atbrīvots un mobils, viņš ir ieguvis iztēles spēju un spēju plānot, projektēt un sapņot. Grāmata ceļo līdz ar lasītāju un arī viņa vietā – tādējādi tipogrāfija pārtop par topogrāfiju un apraksts – par karti.

Lasītājs kā (ap)meklētājs

Kad pirmo reizi mūžā devos uz ārzemēm, es apmeklēju Ķelni, jo biju lasījusi Heines dzejoli par Ķelnes domu, kas no tā laika bija cieši ierakstījies manā apziņā. Tādējādi pilsētas un ainavas jau kļūst par personisko pieredzi vēl ilgi pirms šīs vietas patiesā apmeklējuma. Galu galā jūs patiešām atrodat Dikensa Londonu, Rušdi Mumbaju, Džoisa Dublinu, Zolā Parīzi, jūs mērķtiecīgi apmeklējat Bulgakova Maskavu, Selindžera Ņujorku un ieraugāt Berlīni Dēblīna acīm. Sekojot Heinriha Šlīmaņa idejai, jūs izlasīto atkal atklājat kā kopīgas koordināšu sistēmas zīmi, kas ļauj orientēties ne tikai telpā un laikā, bet arī vērtībās un pieredzē, tādējādi vedot pie jauniem atklājumiem. Tad V.G. Zēbalda Austerlics ar detalizētiem vecās Eiropas vietu aprakstiem arī latviešu lasītāju vilina aizvien dziļāk iekšienē savas identitātes un vispārpieņemtas morāles meklējumos – līdzko grāmatas varonis apmeklē kādu jaunu pilsētu, Eiropas karte zem visiem vēsturiskajiem slāņiem iegūst pulsējošu sirdi.

Lasītājs kā atradējs

Protams, būtu pārāk vienkāršoti teikts, ka lasītājs lasa tikai vietu apraksta un kultūras īpatnību dēļ. Autora pieredze un pārdomas, īpaši jau tad, ja teksta pamatā ir dokumentāla vai autobiogrāfiska pieeja – reālistiska vai poētiska savā stilā –, lasītāju mudina uz līdzīgu pētošu rīcību attiecībā uz savu pieredzi. Tieši Latvijas vēsture, mūsu pretrunīgā vēsturiskā pieredze un kolektīvās brūces iegūst nozīmi, kad lasām grāmatas, ko sarakstījuši ievērojamākie vācu autori tādi kā Valters Kempovskis, Herta Millere un jo īpaši Ginters Grass. Tēlojums grāmatās Lobot sīpolu vai Elpas šūpoles tieši uzrunā daudzus Latvijas cilvēkus. Tas aizpilda tukšumu, jo šie teksti brīvā un iejūtīgā veidā kartē to pieredzi, kas Latvijas sabiedrībā joprojām netiek pietiekoši un neatkarīgi apspriesta, kas ir stipri politizēta un tādēļ nereti tiek noklusēta.

Lasītājs kā domātājs

Tas pats attiecas arī uz deviņdesmito gadu sākumā notikušo sabiedriski politisko pārmaiņu literāro izvērtējumu. Laiks, kas manai paaudzei vēl palicis spilgtā atmiņā un kas atspoguļojas vācu literatūrā, latviešu literatūrā aplūkots salīdzinoši maz un visai izvairīgi. Diemžēl tādi vācu bestselleri kā Uves Tellkampa Turm (Tornis) līdz šim nav atraduši ceļu uz Latvijas literāro telpu. Arī tādēļ jutos personiski aizkustināta, kad Gregora Zandera stāstos atpazinu “manu” Berlīni deviņdesmito gadu sākumā. „Mana dzīve” Rīgā vai Jelgavā kā materiāls ir ne mazāk piemērota – to pierāda dažas teju autoetnogrāfijas (piemēram, Kristīnes Želves un Jāņa Joņeva darbi), taču beletristiku, fikciju, izdomātas pasaules lasītājam-domātājam tās nepiedāvā. Vai mūsu pašu piedzīvotie notikumi latviešiem ir pārāk skumīgi? Pārāk tieši? Vai pārāk vienkārši? Kad 2011. gadā latviešu valodā iznāca Katarīnas Hāgenas Ābolu sēkliņu garša, daudzi literatūras blogeri vilka paralēles ar sevi un savām ģimenēm. Tas, ko mums aizvien piedāvā vācu literatūra, ir šis potenciāls modināt atmiņā apglabātus jautājumus; apceri, pārdomas un runāšanu par tiem.

Lasītājs kā vērtētājs

Labas grāmatas vienmēr atrod lasītāju. Šī aksioma balstās pieņēmumā, ka lasītājs zina, kura grāmata ir laba, un visupirms jau to, kas ir laba grāmata. Mūsdienu lasītājs pret augstvērtīgiem tekstiem varbūt nav neatvērts, taču viņam nav laika, un, iedziļinoties grāmatā, viņš parasti ir noguris. Tādēļ viņš meklē pēc diviem kritērijiem – elpu aizraujoša stāsta un pārliecinošām citu lasītāju rekomendācijām. Vai latviešu valodā ir pieejami labi kvalitatīvas vācu literatūras izdevumi? Jā, joprojām ir. (Lai gan gados jaunāki autori pārstāvēti maz, gandrīz nemaz nav sastopami eksperimentāli teksti un dzeja.) Bet vai ar to pārdošanu veicas labi? Latviešu izdevēju reakcija liek noprast, ka patiesībā nē.

Lasītājs kā pircējs

Lasītāju intereses un pārdošanas iespēju esamība vai trūkums tik mazā tirgū kā Latvija ir būt vai nebūt jautājums. Aptauja par Latvijas iedzīvotāju lasīšanas paradumiem (SKDS pētījums 2013. gada jūlijā) liecina, ka tikai katrs trešais Latvijas iedzīvotājs 2013. gada pirmajā pusē iegādājies vienu grāmatu. Tikai puse (50,4%) no visiem iedzīvotājiem līdz galam izlasījuši vienu grāmatu; vidēji viens iedzīvotājs izlasījis nepilnas četras grāmatas. Latvijā dzīvo nepilni divi miljoni cilvēku, no kuriem tikai 62,1% dzimtā valoda ir latviešu (krieviski runājošie iedzīvotāji visbiežāk lasa krievu valodā un vidēji nedaudz vairāk nekā latviski lasošie). Bestselleru sarakstu augšgalā kvalitatīva tulkotā literatūra sastopama reti; tur pirmās vietas aizņem uzziņu literatūra, dokumentālā proza, fotoalbumi un jubilejas izdevumi, kā arī tādas populāras grāmatu sērijas kā Krēsla vai Bada spēles.

Lasītājs kā tūrists

Mēdz teikt, ka latvieši esot žurnālu lasītāju nācija. Latvijā tiešām regulāri tiek lasīti un pārdoti pārsteidzoši daudzi ilustrētie žurnāli. Tas atspoguļo moderno latviešu lasīšanas paradumu īpatnību – lasāmvielas izvēlē aizvien lielāku lomu spēlē sērijveidīgums un formas nemainība. Industrializācija un komercializācija arī pie lasīšanas cilvēku mudina ķerties ātrāk, kolīdz pieejams standartizēts produkts par saprātīgu cenu. Iecienītas ir grāmatu sērijas; pastāv uzskats, ka autora panākumus iespējams kaldināt ar virkni grāmatu turpinājumu. Nebūtu godīgi runāt par vācu grāmatām Latvijā, nepieminot interesi, kāda pastāv par tādu vācu autoru kā Lauras Valdenas vai Šarlotes Linkas darbiem.

Bērnu literatūras nišā lielus panākumus guvusi Dagmāra Geislere ar savām grāmatām par Vandu. Varbūt mūsdienu bērni ir pilnīgi jaunas publikas pionieri. (Ceļojošā) grāmata ir tikai daļa no viņu mediju veidotās vides un ir pakļauta globalizācijai – pat tulkojums nav nepieciešams, par svešvalodu zināšanām nemaz nerunājot, – (ne)kustīgas bildes, skaņa, virtuālās un ‘paplašinātās realitātes’ grāmatas atvieglo lasīšanu divās un vairākās valodās.

Lasītājs kā latvietis

Kā gan šajā globalizētajā pasaulē būtu jāiztēlojas mūsu lasītājs specifiski kā latvietis? Kā uzzīmēt (vācu literatūras) latviešu lasītāja portretu? Pirmās grāmatas latviešu valodā sarakstīja vācieši. Jaunlatvieši 19. gs. vidū pielika lielas pūles, tulkojot klasiskos autorus, lai visus pārliecinātu par latviešu valodas izteiksmes spēju, skaistumu un diskursīvo potenciālu. Pirmais latviešu lasītājs bija pārliecināts latvietis – šis patoss latviešu lasītājam ļāvis izdzīvot arī gadsimtu vēlāk, PSRS laikos, un vēl vēlāk – mežonīgā tirgus laikos.

Varbūt tādēļ latviešiem tikpat kā nezināma palikusi vācbaltu literatūra, kaut arī daudzi latviešu lasīšanas kultūras elementi ir tieši saistīti ar vācu saknēm. Piemēram, joprojām plašāka sabiedrība Latvijā vēl tikai gaida savu iepazīšanos ar tādām personībām kā Verners Bergengrīns vai Ģertrūde fon den Brinkena.

Lasītājs kā lasītājs

Taču ikdienā lasītājs ir vienkārši lasītājs. Tekstam viņš stāv pretī tāpat kā dzīvei, neapbruņots un pārsteigts. Ir būtiski, lai mūsu grāmatnīcās un bibliotēkās atrastos vācu grāmatas latviešu valodā, jo pretēji visiem skaitļiem un likumsakarībām negaidītā sastapšanās ar grāmatu sevī vienmēr slēpj arī pasaules pieredzes atklāšanu.

Top