Viltus Ziņas
Žurnālistikas krīzes gadi

Žurnālistikas krīzes gadi
© Colourbox

Pārmetumi par viltus ziņām un melu preses piesaukšana – uzticēšanos kvalitatīvai žurnālistikai žurnālistikas asociācija vēlas stiprināt ar pamatīgu izpēti, pievēršanos lasītājam un sadarbību ar bibliotēkām.

Kristians Švēgerls

Brīdinājumi ir pietiekami skaidri. Kongresā “Public!”, ko februārī Minhenes pilsētas bibliotēka rīkoja sadarbībā ar Vācijas bibliotēku savienību (dvb) un Gētes institūtu, politoloģe un agrākā Vācijas UNESCO komisijas prezidente Verēna Mece-Mangolda ieskicēja satraucošus riska scenārijus atvērtajai sabiedrībai. 

Sabiedriskajai telpai, pie kuras pieder arī bibliotēkas, draud briesmas, ka to iekaros neiegrožots datu kapitālisms, kas sabiedrībā veicina polarizēšanos un šķelšanos, pilnīgu “interešu grupu pretimstāvēšanu”. Runātāja brīdināja par “sabiedrības refeodalizāciju” un turpmāku autoritāro spēku pieņemšanos spēkā. Tomēr Mecei-Mangoldai bija arī pozitīva ziņa: Ja tiks stiprināta sabiedriskā telpa – arī publisko bibliotēku formā – tad ir iespējams panākt izmaiņas uz labo pusi.
Ar šo konstruktīvo domu labi saderēja arī iespēja mums, žurnālistikas iniciatīvai RiffReporter, kongresā “Public!” prezentēt bibliotēkām savu sadarbības piedāvājumu. Tas ir piedāvājums, kas vērsts kā uz sabiedriskās telpas nākotni, tā arī uz rūpīgu apiešanos ar faktiem un jaunām saskarsmes formām.
Bibliotēkas un kvalitatīvā žurnālistika līdz šim savstarpēji neatkarīgi katra savā veidā atbild par sabiedrisko telpu un nākotni reflektējošai un kompetentai attieksmei pret zināšanām. Bet ir daudz kopēja. Abi ieinteresētie dalībnieki

  • atspoguļo īstenības un perspektīvu daudzveidību,
  • uzrunā cilvēkus ar dažādu sociālo fonu un galu galā visu sabiedrību,
  • nav saistīti ar svešu interešu apkalpošanu, kaut arī atšķirībā no bibliotēkām žurnālistikā ierobežojoši spēlē ir iesaistītas privātās ekonomiskās intereses,
  • ir izpētes un zināšanu eksperti.
Un ne mazāk nozīmīgs kopīgs aspekts ir tas, ka digitalizācijas procesā no ārpusē stāvošo puses tiek apšaubīta šo abu spēlētāju eksistences tiesības. Priekš kā vēl nepieciešami žurnālisti, ja es pats varu “iegūglēt” informāciju? Priekš kam nepieciešama bibliotēka, ja viss ir internetā? 

Tāpēc abu sfēru atbildība ir sniegt katrai savu īpašo ieguldījumu Meces-Mangoldas piesauktās atvērtās sabiedrības interesēs – un nevis pedagoģiskos piedāvājumos no augšas uz leju, bet gan sadarbības formātos ārpus iestrādātajiem sūtītāja – saņēmēja modeļiem. Mēs, RiffReporter iniciatīvas pārstāvji, te saskatām lielu sadarbības potenciālu. Veidojot alianses, bibliotēkas un žurnālistika šo atbildību var īstenot kopīgi un attīstīt aizraujošus un būtiskus piedāvājumus iedzīvotājiem.

Jo Verēnai Mecei-Mangoldai diemžēl ir taisnība. Atvērta, demokrātiska sabiedrība, kurā pilsoņi savu no daudzveidīgiem avotiem veidoto viedokli liek lietā privātu, sociālu un politisku lēmumu pieņemšanas procesos, ir ideāls, uz ko kopā tiecas bibliotēkas un kvalitatīvā žurnālistika. Taču šī atvērtā sabiedrība ir arī globālā mērogā apdraudēta. Vēsturiski skatoties, tā ir relatīvi jauna, rezultāts gadsimtu ilgiem centieniem, par ko savu dzīvību atdevuši daudzi demokrāti. Pirms dažiem gadiem gan šķita, ka sasniegtais ir nodrošināts. Tomēr tie izrādījās maldi.

Visā pasaulē spēkā atkal pieņemas autoritatīvi politiskie strāvojumi. Īpaši tie vēršas arī pret brīvu, neatkarīgu un pārbaudāmos faktos balstītu presi. Ķīnas prezidents liek sevi ievēlēt uz mūžu un kritiķus ieslodzīt, ASV prezidents neslēpti uzbrūk brīvajai presei kā “tautas ienaidniekam”, Turcijā tiek slēgti opozicionāri mediji. Par savu dzīvību žurnālistam jābaidās ne tikai Krievijā.

Vienlaikus ar to informācijas procesi visā pasaulē nonāk lielo spēlētāju kontrolē – kā WeChat Ķīnā un Google un Facebook rietumnieciski orientētajās valstīs. Ķīnā platformas kļūst par valsts cenzūras mašinērijas sastāvdaļu. Ar “Social Scoring” jeb sociālā reitinga sistēmu, kas izvērtē pilsoņu uzvedību atbilstoši spēkā esošajām normām, kontrole ir apņēmusi visas dzīves sfēras. Oficiālajai varai netīkama viedokļa izpausme var novest pie tā, ka kādam pilsonim tiek liegta iespēja pasūtīt biļetes uz ātrvilcienu.

Rietumu platformām pilsoņi un lietotāji nav klienti, gluži otrādi – viņu dati ir produkts. Klienti ir reklamētāji, kas maksā par to, lai viņu saturs tiktu izspēlēts specifiskajām mērķgrupām. Šo platformu dziļākā interese nav atvērtas, demokrātiskas sabiedrības spēcināšana ar diskursu, kas orientēts uz faktiem. Te ir runa par to, lai ar emociju palīdzību noturētu platformu lietotājus, lai varētu viņiem rādīt reklāmu. Tas ir šis banālais un reizē bīstamais iemesls, kāpēc Facebook un YouTube ar automatizētiem ieteikumiem sniedz lietotājiem apstiprinājumu viņu pastāvošajiem uzskatiem, nevis ar lietišķiem informācijas avotiem atbalsta lietotāju racionālu uzskatu veidošanās procesu. Tā tiek radīta ideāla augsne viltus ziņām, propagandai, pārspīlējumiem un sazvērestības teorijām. 

Līdzīgā veidā šīs globālās pasaules tendences skar arī bibliotēkas un kvalitatīvo žurnālistiku – tātad žurnālistiku, kas apzinās pienākumu kalpot faktiem un racionalitātei, nevis svešām interesēm. Žurnālistikai šie apvērsumi ir saistīti ar eksistenci apdraudošām pārmaiņām. Šīs pārmaiņas ļoti spēcīgi ietekmē to, cik labi un intensīvi žurnālisti spēj pētīt, apstiprināt un savos produktos izplatīt faktus. Pat tādā pēc brīvības principiem organizētā valstī kā Vācija kvalitatīvā žurnālistika ir ierauta “perfektā vētrā”, kas plosās jo niknāk, jo augstākas ir prasības un kvalitātes kritēriji.

Kodolu visam veido tas, kā žurnālisti nonāk līdz saviem faktiem. Viņu pienākums ir no daudzslāņainajām pasaules norisēm ekstrahēt apstākļus un, tajos balstoties, sniegt uzticamu informāciju saviem lietotājiem un konstruktīvi atbalstīt lietotājus to uzskatu veidošanā. Ir neskaitāmi žurnālistikas izstrādājumu piemēri, kas ne mazākajā mērā neatbilst šai prasībai – taču šajā apskatā ir jāpievēršas tam, ko žurnālistika spēj sniegt tad, ja seko saviem ideāliem.

Pie šiem ideāliem pieder “starpnieka” funkcijas uzņemšanās sabiedrībā – saistīt dažādas iedzīvotāju grupas, darīt sabiedrību spējīgu dialogam un dot ieguldījumu savstarpējā izpratnē. Pie kvalitatīvas žurnālistikas ētosa pieder arī trūkumu atklāšana un valsts institūciju, kā arī ietekmīgu saimniecisko un sabiedrisko spēlētāju vērošana un kritizēšana. Šādā nozīmē žurnālistikai ir svarīga korektīva nozīme. Pēdējā laikā pieaug apziņa, ka pie žurnālistikas uzdevumiem pieder arī konstruktīvi vēstīt par risinājumiem, nevis tikai vienpusīgi pienaglot pie kauna staba. Šie ideāli balstās divos pamatelementos: žurnālisti pelna sabiedrības uzticēšanos, jo strādā neatkarīgi no svešām interesēm, un žurnālistu darbā augstākais bauslis ir fakti, tātad viņi publicē tikai patiesu informāciju.
Kā mēs redzēsim, tad visas šīs žurnālistikas īpašības ir apdraudētas.

Priekšnoteikums, lai varētu publicēt patiesu informāciju, pirmajā etapā ir izpēte. Žurnālistam jābūt iespējai nonākt notikuma vietā, tur brīvi pārvietoties un aptaujāt visdažādākos iesaistītos. Izpēte var nozīmēt arī uzticamu zināšanu krātuvju izmantošanu, piemēram, bibliotēku zinātnisko publikāciju datu bankas. 

Izpēte žurnālistikas darba procesā ir visdārgākā, visvairāk ieguldāmo līdzekļu prasošā – un bieži arī visbīstamākā. Vien 2018. gadā, kā liecina organizācijas ”Žurnālisti bez robežām” dati, profesionālo pienākumu pildīšanas laikā nogalināti 64 žurnālisti. Ārpus krīžu reģioniem runa ir banālākiem jautājumiem nekā drošība. Vai redakcijai ir nauda, ar ko samaksāt par automašīnas īri, vilciena biļeti un viesnīcu žurnālistam, lai viņš uz vietas var iegūt skaidru priekšstatu par notiekošo? Vai redakcijā ir pietiekami daudz darbinieku, lai viens no līdzstrādniekiem divas dienas varētu strādāt bibliotēkā, lai meklētu informācijas avotus un pētītu skaitļus? Kā alternatīva tam pastāv situācija, ka redakcijas izmanto sekundāros vai terciāros avotus, vai žurnālisti aprobežojas ar to, ka izvērtē paziņojumus presei un iesaistīto spēlētāju tvitera kontus – kas ir pret kļūdām uzņēmīgs process ar ierobežotu perspektīvu. 

Otrs svarīgais etaps žurnālistu rīcībā ar faktiem ir publicēšanas process. Te žurnālista pirmais uzdevums redakcijā ir panākt, lai viņa “stāsts” tiek ievērots sacensībā ar pārējiem projektiem. Turklāt viņam jāpretojas kārdinājumam, likt notikumam izskatīties saistošākam, nekā tas ir, vai apzināti izlaist nozīmīgus faktus “stāsta labskanības” vārdā. Rakstīšanas un producēšanas uzdevums ir radīt priekšzināšanās un izpētē balstītu realitātes attēlojumu, kas nesatur nepatiesus datus, izkropļojumus, pārspīlējumus un respektē katra notikuma aspektu daudzveidību.

Trešais etaps ir pārbaude – pirms kaut kas tiek publicēts, tas ir jāpārbauda. Tas primāri ir redaktoru pienākums. Dažas lielākās redakcijas (vēl) spēj atļauties arī nākamo etapu – dokumentētāju, jeb “Factchecker” jaunvācu valodā. Redaktori pārbauda reportāžu ticamību, ievāc ziņas, pieprasa autoriem veikt izmaiņas vai papildus labojumus. Faktu pārbaudītāji pieiet skarbāk. Viņi sāk ar pieņēmumu, ka reportāžā viss ir nepatiess un pieprasa no autora pierādījumus, kas apliecina, ka viņu pieņēmums nav patiess. 

Tā sauktajiem “dokiem” žurnālisti tad, piemēram, atklāj telefonu numurus un avotus. Īpaši ASV medijos pārbaude ir pat tik dziļa, ka dokumentētāji izseko arī situācijas, ko žurnālisti aprakstījuši kā piedzīvotas. Tādos medijos kā “New Yorker” autoriem jārēķinās ar to, ka faktu pārbaudītāji piezvanīs viņu sarunu partneriem. Vācijā, arī personāla izmaksu dēļ, dokumentālisti kā atsevišķa instance ir drīzāk izņēmums.

Kā parādīja viltus ziņu skandāls izdevumā “Spiegel” un citos vācu medijos 2018. gada beigās, pat faktu pārbaudīšanas nodaļas pastāvēšana nav nekāds garants, ka kāds ļaunprātīgs safabricējumu veidotājs neapmānīs drošības līnijas. Klāsa Relociusa tekstos bija daudzas faktu kļūdas un arī rindkopām izdomājumu – vissliktākais iespējamais gadījums žurnālistikā, kas šobrīd tiek izmeklēts. Tagad esot jāuzlabo drošības sistēmas tik tālu, lai melnās avis uzreiz būtu pamanāmas un šāds skandāls vairs neatkārtotos. 

Taču nosacījumi intensīvam pārbaudes procesam darbā ar faktiem dramatiski pasliktinās. Šodien žurnālistu profesionālajā ikdienā ir ļoti skaidri izjūtamas daudzas gadiem ilgi veidojušās negatīvās tendences. Redakcijas tiek samazinātas vai – kā zinātnes žurnālu “Wired” un “New Scentist” vācu izdevumu gadījumā – likvidētas. Žurnālistiem, kas darbojas kā brīvās profesijas pārstāvji, tiek piedāvāti tādi honorāri, kas arī taupīgas rīcības gadījumā nespēj nodrošināt iztiku. Aizvien sarūk žurnālistu iespējas padziļināti pievērsties savām darba tēmām, dodoties izpētes braucienos, apmeklējot laboratorijas, piedaloties konferencēs vai strādājot bibliotēkās.

Stresa faktors nr. 1: ir apdraudēta līdzšinējās izdevniecību žurnālistikas ekonomiskā bāze

Internets ar visām savām pozitīvajām pusēm un neizmērojamo informācijas piedāvājumu klasiskajai žurnālistikai nozīmē divas smagas izmaiņas. Agrāk finansēšanas modelis balstījās reklāmas ieņēmumos un uzticīgos abonentos. Ja kāda firma ievietoja reklāmu vienas lapas apjomā, visi ieņēmumi no tā pilnībā nonāca izdevniecībā. Turpretī internetā digitālo struktūru, kas nodrošina reklāmas izvietošanu, stingri pārvalda Google, daļēji arī Facebook. Un tur aizplūst ievērojama daļa ieņēmumu. Tā kā atlikušie ieņēmumi turklāt ir atkarīgi no klikšķu skaita, redakcijas, tā vietā lai piedāvātu lietišķu informāciju, nemitīgi ir pakļautas kārdinājumam uzrunāt emocijas un noturēt uzmanību. Kādreiz vienam zīmolam uzticīgo abonentu skaits gadu no gada sarūk – tagad tie tīmeklī pārvietojas no viena mediju piedāvājumu uz citu, pilnībā atkarībā no savām interesēm un saskaņā ar draugu ieteikumiem. Sekas – gandrīz visas dienas laikrakstu un žurnālu izdevniecības ar dažiem iepriecinošiem izņēmumiem aizvadīto gadu laikā kļuvušas mazākas. Honorāri brīvajiem žurnālistiem sarūk. Resursu trūkuma dēļ viņi retāk var būt notikuma vietā un tiešā veidā sarunāties ar visiem iesaistītajiem. Tas palielina distanci starp žurnālistiku un iedzīvotājiem. 

Stresa faktors nr. 2: paralēlā sub-publiskuma uzplaukums

Agrāk žurnālistiem papildus demokrātijas principu sargu lomai tika piedēvēta arī publiskuma “vārtu sargu jeb vārtziņu” (bieži lietots arī angliskais apzīmējums “Gatekeeper”) loma. Pie žurnālistu darba piederēja izskatīt, izfiltrēt, izsvērt milzīgu daudzumu paziņojumu presei, aģentūru ziņojumu un izpētes rezultātu un tikai atlasītu izvēli no tiem nodot tālāk sabiedrībai. Tā rezultātā tika atsijātas daudzas viltus ziņas un citātus un notikumus, pirms tie sasniedza iedzīvotājus, bija iespējams iekļaut plašākā kontekstā. Turklāt “vārtu sargu jeb vārtziņu” loma padarīja žurnālistus par pieprasītiem atbildīgo personu un interešu grupu sarunu partneriem. Šodien lielais skaits sociālo mediju un platformu politiķiem, interešu grupām un nevalstiskajām organizācijām sniedz tiešas iespējas sasniegt iedzīvotājus, apejot žurnālistikas medijus – minēsim kaut vai tvītojošo ASV prezidentu Donaldu Trampu. Taču šo līdzekli izmanto arī savienības un nevalstiskās organizācijas – izmanto komunikācijas formu, kas tām sniedz tiešu kontroli pār rakstīto un pārraidīto. Tas nav nekas peļams, taču mazina mediju lomu, kas, darbojoties starpnieka funkcijā un sabiedrības interesēs, interešu vadītas informācijas vietā piedāvā neatkarīgus pārskatus.

Stresa faktors nr.3: žurnālisti par maz informējuši par sava darba vērtību

Žurnālistikas nozare ir pielikusi pārāk maz pūļu, lai publiski attēlotu savas darbības veida un produktu idejisko un monetāro vērtību. Tā vietā tā vienkārši ir izdāvājusi rakstus reklāmu pavadībā. Tikai ar lielu vilcināšanos izdevniecības tagad sāk signalizēt lietotājiem – ja gribam un mums vajag piedāvāt kvalitatīvu žurnālistiku, tas maksā daudz naudas, kurai no kaut kurienes jānāk. Labākais ceļš uz neatkarību ir maksājoši lasītāji. Taču šobrīd jau ļoti daudzi cilvēki ir pieraduši pie bezmaksas žurnālistikas un brīnās, kad kā jebkurā lielveikalā arī pie rakstiem sastopas ar samaksas barjeru. Vai apmaksājamā žurnālistika gūs panākumus – tas ir atklāts jautājums.

Stresa faktors nr. 4: autoritāras kustības mērķtiecīgi cenšas iedragāt žurnālistikas ticamību

Turklāt pēdējā laikā brīvās preses pretinieki kļūst politiski spēcīgāki un prot izmantot izdevniecību žurnālistikas ekonomisko vājumu. Vai tie būtu Trampa uzbrukumi “neveiksmīgajam New York Times” vai “Alternatīva Vācijai” piekritēju skandināšana par “melu presi” – tiek kūdītas principiālas šaubas par pētniecisko žurnālistu darba veidu. 

Stresa faktors nr. 5: kvalitātes kontroles trūkums žurnālistikā

Ņemot vērā apmulsinošo informācijas pārpilnību digitālajos medijos un arvien perfektākās viltošanas tehnoloģijas, kas jau sniedzas līdz “deepfakes”, žurnālistikas organizācijām patiesībā būtu apjomīgi jāpaplašina kvalitātes nodrošināšana un reizē sistemātiskas jāstrādā pret kārdinājumu emocionalizēt un pārspīlēt “stāstus” to “caursišanai” šodienas uzmanības tirgū. Taču ekonomiskie nosacījumi masīvi apgrūtina šādu jauno lietišķību. Nepieciešamība taupīt padara redakcijas uzņēmīgākas pret viltojumiem un kļūdām un palielina kārdinājumu ar kliedzošiem virsrakstiem kāpināt lietotāju skaitu – tas ne tikai padara medijus pieejamus interešu grupu uzbrukumiem, kas neatkarīgo žurnālistiku vēlas redzēt novājinātu vai iznīcinātu. Tas, tāpat kā novērojamās daudzskaitlīgās pareizrakstības kļūdas, arī atsvešina patiesus kvalitatīvās žurnālistikas draugus.

Lai stātos pretī šiem izaicinājumiem, mēs organizāciju RiffReporter veidojam kā kooperāciju kvalitatīvas žurnālistikas vārdā, kas vēlas dot savu ieguldījumu, lai žurnālisti var paplašināt savu zinātību un iedziļināties tēmās, lai viņiem ir laiks izpētei un pietiekami daudz līdzekļu rūpīgam darbam ar faktiem. Galvenokārt mēs to panākam, dodot iespēju ikvienam pilsonim un arī bezpeļņas organizācijām tieši un mērķtiecīgi atbalstīt žurnālistikas projektus un tēmas mūsu tīmekļa vietnē. 

Nozīmīgs darbības lauks šajā ziņā ir arī “RiffReporter Live” – mūsu organizācija savu teju 90 biedru sastāvā piedāvā uzstāties ar priekšlasījumiem, darboties diskusiju un pasākumu vadītāju lomā, piedalīties diskusijās un darbsemināros, vadīt ekskursijas. Tādā veidā mēs gribam atbalstīt tiešu apmaiņu starp žurnālistiem un sabiedrību.

Tieši šeit mēs saskatām lielu potenciālu sadarbībā ar bibliotēkām – kopīgā darbā sabiedrības interesēs, kā to kā galveno uzdevumu Minhenē notikušajā kongresā “Public!” aprakstīja politoloģe Mece-Mangolda. Ir iespējami daudzi sadarbības formāti: projektā “Žurnālists uz vietas” kāds no RiffReporter biedriem uz nedēļu pārceļ savu rakstāmgaldu uz bibliotēku; “Preses klubs” ir atklāta diskusija par tēmām, kas saistītas ar nākotni; darbsemināri – piemēram, skolēniem – pievēršas faktu pārbaudei, podkāstiem vai izpētei. Turklāt bibliotēkas sadarbībā ar bezpeļņas SIA “Riff freie Medien” varētu veidot stipendijas, kas atbalsta žurnālistus intensīvā bibliotēkas izmantošanā izpētes darbā. Žurnālisti varētu dienām vai nedēļām ilgi padziļinātas izpētes veikšanai izmantot bibliotēku krājumus un datu bankas, un pēc tam lekcijās un darbsemināros bibliotēkas lietotājus iepazīstināt ar savām metodēm un gūtajiem rezultātiem.

“Pasaules sabiedrības uzmanība ir nepieciešama publiskajam, nevis privātajam,” kongresā aicināja Mece-Mangolda. Divu stendu attālumā no runātāja pults Minhenē bija skaidri redzams, cik svarīgs ir šis izteikums. Tur pilsētas bibliotēkas lietotājiem bija iespēja ar krāsainām līmlapiņām papildināt teikumu “Bibliotēka ir mana vieta, jo…”. Daudzi no ierakstiem bija kā konstruktīva atbilde Meces-Mangoldas izteiktajam brīdinājumam. 

Jo īpaši šis: “Bibliotēka ir mana vieta, jo tā man dod iespēju un mudina līdzveidot sabiedrību.” Sekmēt šo līdzdalību un līdzdarbošanos ir arī viens no svarīgākajiem kvalitatīvas žurnālistikas uzdevumiem.