Holokausts
Jumpravmuižas atceres un aizmirstības dārzi

Projekcija "Ebreju transports uz Rīgu no Bilefeldes stacijas 1941.g. 13.decembrī" uz Šķirotavas stacijas ēkas.
Projekcija "Ebreju transports uz Rīgu no Bilefeldes stacijas 1941.g. 13.decembrī" uz Šķirotavas stacijas ēkas. | © Dr. Karen Frostig

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Dr. Karena Frostiga, Leslijas universitātes profesore, māksliniece un kultūras vēsturniece, pirmo reizi apmeklēja Rīgu, lai atrastu Jumpravmuižas (Jungfernhof) nometni, kurā gāja bojā viņas vecvecāki, Austrijas ebreji no Vīnes. Aicinājām viņu uz sarunu par dažādiem ceļiem, kas aizved uz holokausta upuru piemiņas vai aizmiršanas vietām, un veidiem, kā šīs vietas veidot un nosargāt laikā, kad notikumu liecinieku vairs nav starp mums.
 

Lolita Tomsone un Raivis Sīmansons

Kā jūs no Bostonas nonācāt Rīgā, vai bija viegli izšķirties doties uz Latviju, ar kuru jūsu ģimenei saistās zaudējuma sāpes?
 

Es gribēju rast mieru un skaidrību, lai atrastu vietu, kur atdusas mani vecvecāki. Mazbērnu un vecvecāku attiecības ir īpaši tuvas un nozīmīgas, bet es nezinu, kā tas ir, man nebija ļauts to piedzīvot. 2007. gadā es atbraucu uz Latviju un meklēju vietu, kur reiz atradās Jumpravmuiža, tā šķita tik tāla un paslēpta, aizaugusi ar krūmiem. Tolaik nebija arī norādes, tāda nepieradināta vieta. Pamazām es iesaistījos, šī zeme mani pievilka, es gribēju saglabāt tās piemiņu, jo nevienam citam tas nebija svarīgi. Kad atgriezos 2019. gadā, vieta bija kā dezinficēta, pilnīgi izmainījusies un sakopta, pārvērsta pastaigu parkā gar Daugavu ar izgaismotām takām. Tomēr tur izliktie informatīvie plakāti neatklāja visu Mazjumpravas muižas apkārtnes vēsturi.
 
Saprotams, ka jums tā ir īpaša vieta, bet kā gan vajadzētu saglabāt šādu vietu piemiņu?
 
Es par to daudz domāju, reiz tur bija sakņu un augļu dārzi. Arī laikā, kad Jumpravmuižā bija 200 ha liela koncentrācijas nometne ar aptuveni 4000 ieslodzītajiem Vācijas un Austrijas ebrejiem, viņus nodarbināja lauku darbos. Man nebija skaidrs, kur tieši atradās masu kapi. Es meklēju domubiedrus gan Austrijā, gan Vācijā un Latvijā, jo kopdarbs ir pagātnes rētas dziedinoša pieredze. Šogad pētnieku grupa no Kristofera Ņūporta universitātes Riharda Freinda (Richard Freund) vadībā Jumpravmuižā atrada masu kapus, izmantojot augsnes pretestības zondēšanas radaru un elektrotomogrāfiju. 1941./42. gada ziema bija īpaši barga, nometnē cilvēki mira no tīfa un citām slimībām, zeme bija sasalusi, nebija iespējams aprakt mirušos. Lai izraktu masu kapu, zemi ar dinamītu uzspridzināja un kapus aizraka tikai pavasarī. Tādas kapavietas iespējams atrast, zondējot augsnes blīvumu, un mums izdevās atrast divus no tiem. Kādā no tiem ir arī mani vecvecāki, tas ir milzīgs pārdzīvojums. No manas ģimenes piemiņas vietas tas tagad pārtop plašākai sabiedrībai svarīgā projektā.
 
Kopā ar pētniekiem jūs esat mēģinājuši vākt informāciju par Jumpravmuižas ieslodzītajiem, viņu atmiņas un fotogrāfijas, katra deportētā vārdu. Cik daudz jums izdevies uzzināt?
 
Mums ir tādas kā atmiņu “kabatas”, kurā iegulst atrastie priekšmeti, ģimenes relikvijas, vēstules un fotogrāfijas, apkopoti šo cilvēku vārdi, jo nacistiskais režīms tos gribēja izdzēst. Vienā atmiņu stāstā atradām, ka pieci veci ebreji tika nošauti pie kūts durvīm, jo nometnē sildījās pie ugunskura. Cilvēki ir iznīcināti, bet mums jāspēj atrast un saglabāt viņu vārdus. Fotogrāfijās, kur uz perona ar saiņiem stāv ebreji no Vācijas un Austrijas pilsētām, viņi vēl nezina, bet mēs zinām, ka varasiestāde melo un sola, ka tos pārvieto uz ciematiem ar mājām un skolām. Pirmais Berlīnes ebreju transports nonāk pa taisno Rumbulā.
 
Šopavasar jūs kopā ar vides arhitektūras studentiem no Vīnes Dabas resursu un dzīvības zinātņu universitātes BOKU muzejā “Ebreji Latvijā” strādājāt pie memoriāla ainavas. Vai jūsu un jauniešu vīzijas bija līdzīgas?
 
Jumpravmuiža bija neiedomājamas nežēlības un baiļu vieta, bet tā atradās dabas ielokā, laukus iekopa ne zemes saimnieki, bet deportētie ebreji, kas norīkoti spaidu darbos. Jaunie arhitekti mani pārsteidza, veids, kā viņi risināja šo piemiņas telpu, sasaistot to ar Šķirotavas staciju. Viena no idejām bija pārdomu taka, kur pa ceļam vari apsēsties, izlasīt vai ieraudzīt, kas noticis ar cilvēkiem, kuri šo ceļu gāja holokausta laikā. Viņiem bija svarīgi uzsvērt pretstatu starp mierpilnajiem iztēles dārziem, zaļajiem augiem, dabas doto patvērumu un badu un aukstumu, kurā – līdzcilvēku nežēlības vai vienaldzības skarti – nonāca izsūtītie.
 
Kāda ir jūsu vīzija par šo vietu, ko jums ir svarīgi saglabāt?
 
Man ļoti svarīgs ir memoriāls Lock(er) of Memory, kurā parādās vārdi. Kad notiek genocīds, vārdi pazūd, dzimtas pazūd. Es gribētu pieminēt katru no 3836 Berlīnes, Nirnbergas, Štutgartes, Vīnes un Hamburgas ebreju vārdiem, saglabāt tos uz memoriāla četrām akmens vai metāla sienām. Upuri nav anonīmi cilvēki. Tam jābūt stipram materiālam, jo simbolizētu noturību, mēs pretojamies aizmiršanai, kas ir vieglākā lieta. Nosaukums Lock(er) of Memory ir vārdu spēle – atmiņu slēdzene vai atslēga, aizslēgts atmiņu skapis, kurš ilgi stāvējis ciet, bet varbūt to vajag atvērt, mēs varam atklāt, kas tur paslēpts. Memoriāla iekšpusē būtu Jungfernhof nometnes vēsture. Es domāju par vieglu nojumi pie masu kapa, kas līdz ar krēslas iestāšanos iedegtos, gaisma viļņotos kā ieelpa un izelpa, kuru pārcirta. Jādomā, ko no tā iespējams īstenot.
 
Jūs vienmēr interesējis holokausts un ģimenes saknes?
 
Nē, mans tēvs nekad nerunāja par holokaustu, par savas Vīnes ģimenes stāstu, tikai reizēm vispārīgi pieminēja 6 miljonus iznīcināto ebreju, neko nepaskaidrojot. Mājā nebija ģimenes bilžu, izņemot divas nelielas mana vectēva un vecmammas pases fotogrāfijas. Daudz vēlāk tēva brālis izstāstīja, kā mans tēvs izbēdzis no Austrijas, bet nav varējis paglābt savus vecākus. Tā 1941. gada 3. decembrī mani vecvecāki Beile un Mozus Volfi vilciena vagonā nr. 13 tika deportēti uz Rīgu, nonāca Šķirotavas stacijā un Jumpravmuižas nometnē.

Mani psiholoģiski traumēja Alēna Renē dokumentālā filma par holokaustu “Nakts un migla”, skatījos to studentu gados tukšā kinoteātrī un izdzēsu holokaustu no savas dzīves, it kā man ar to nebūtu nekādas saistības. Kad pie mūsu mājas izpostīja mežu, mēs ar dēlu gājām apbedīt kokus, tā bija mākslas akcija. Un tad es iedomājos par saviem vecvecākiem, kas palika mežā. Meklējot viņu saknes, es nonācu Vīnē, kļuvu par Austrijas pilsoni, atguvu pilsētu un vēsturi, ko maniem vecvecākiem ar varu atņēma. Tur es organizēju holokausta piemiņas mākslas akcijas “The Vienna Project” http://theviennaproject.org/. Tās bija memoriālas performances, pastāvēja īsu brīdi un pazuda, bet atmiņa palika. Savos meklējumos es nonācu Rīgā. Kādas attiecības es varu veidot ar Latviju, ja mana saikne ar šo vietu ir zeme, kurā apklusa manu vecvecāku balss?
 
Ko jūs sagaidāt no mums Latvijā? Te ir savi pieminekļi un piemiņas vietas, bet kam būtu jāuzņemas atbildība par Jumpravmuižu, par holokausta piemiņu?
 
Kā gan savienot atšķirīgas vēstures pieredzes, kuras apdraud aizmirstība? Vai šī vieta būtu jāaizmirst, jo tā nav ērta? Pagaidām man nav izdevies pārliecināt visas iesaistītās puses, ka šāds kopdarbs ir svarīgs, kaut ir ļoti daudz izpētīta materiāla. Varbūt tas skan pārdroši, bet piemiņas saglabāšana sevī iekļauj pretošanos un aktīvismu, atbildību un īpašu apņēmību. Lai aizmirstu – tur nevajag nekādu atbildību, tas neizbēgami notiks tāpat. Šķirotavas stacija ir piemiņas vieta latviešu deportācijām, tur aizsākās viņu ciešanu ceļš uz Gulagu. Bet tajā pašā stacijā noslēdzās Vācijas un Austrijas ebreju ceļš, izdzīvoja vien retais. Ir jābūt kādam veidam, kā šo pieminēt. Mēs, cilvēki, esam sarežģīti un spējam domāt par pretrunīgo vēsturi, par šīs vietas paradoksālo 20. gadsimta stāstu. Tagad tur ir piemineklis izsūtītajiem latviešiem, tas ir svarīgi.
 
Es domāju par veidu, kā Šķirotavā pieminēt arī tos Eiropas ebrejus, kam tā bija gala pietura. Tā mēs varētu iedragāt klusuma sienas un būt kopiena, kas sanāk kopā pieminēt savas un citu sāpes. Mana ideja bija 30. novembrī projicēt uz Šķirotavas stacijas visu deportēto ebreju vārdus un fotogrāfijas no peroniem, uz kuriem viņi stāvēja, pirms nonāca Rīgā. Izrādās, ir diezgan daudz foto liecību. Arī pasažieri no garāmbraucošajiem vilcieniem pamanītu, ka šai stacijai ir vēl viens traģisko atmiņu slānis. Tā būtu kaut īsa, bet tikšanās.
 
Latvijā es esmu ārpusnieks, apzinos šo nošķirtību, bet mums vajadzētu palūkoties uz mūsu atšķirībām, nebaidīties no tām un sarunāties. Tā ir mana cerība šajā pasaulē – radīt drošu vidi, kurā mēs varam ieklausīties viens otrā ar līdzjūtību un sapratni; tā mēs labojam pasauli.