Deniss Hanovs iesaka
Aus Mangel an Beweisen

Lasīt dzeju ir bezjēdzīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka ienākt cita autora jēgpilnajā telpā nav iespējams – tā paliks paslēpusies aiz individuālās pasaules lausku kaudzes. Dzeja atļauj tikai ielūkoties pa logu iekšā, taču paliek “aizspogulijā”, neiespējamās tikšanās telpā. Meklējat jēgu? Nelasiet mūsdienu dzeju, jo tā neko neskaidros, neaicinās, nenosodīs. Lasiet to, lai ieraudzītu logā sevi. Narcisisma urbānā versija brīvības klajajā laukā – tāda ir, manuprāt, mūsdienu vācu dzeja.
 
Lasot šo dzejas izlasi, jūtama atsvešināšanās sajūta, kas pieņem dažādas formas – pantmēra sabrukums un tā reti sastopamās “paliekas” ir novērojamas uz jaunas barokālās estētikas fona, kad pati forma ir neregulāras formas objekts (Kornappel, Schloyer).
 
Kur mīt mūsdienu vācu mūza? Urbānā vide, vienīgā postmodernā pilsētnieka daba, ir sabrukusi mazās vientulībās, kas ir nemanāmās lielpilsētas gūstekņu dzīvītes, ko vairāki autori, lūrot mobilajos telefonos, cenšas ieraudzīt no jauna. Dzejnieks atklāj putnus, sajūsminās par bitēm un medu, kas vēl nav paslēpies plastikāta burkā (Rinck), vai sagaida eņģeli pļavā, kas ar brīnummaizes palīdzību atgaiņās nāvi no veciem cilvēkiem (Kühn).
 
Nav iespējams reflektēt par visiem 180 antoloģijā iekļautajiem autoriem. Atcerieties, nav jēgas lasīt dzeju kā skaidrojošo vārdnīcu tam, kas noticis dzejnieka dvēselē – izmeklēšana būtu jāaptur, jo trūkst pierādījumu. Antoloģijā apkopotā dzeja veido subjektīvu laika garu, kas postmodernisma nogurumā neko vairs nedekonstruē, jo apkārt ir tikai dekonstrukcijas produkti – vienaldzība, ironija par ironiju, sadrumstalotības slāņi, kas liecina par vienu – postmodernisma nāve ir baumas. Tas aprij pats sevi un dzīvo no totālās brīvības formā un sižetos, bet lasītājiem piedāvā paslēptu un smagnēju uzdevumu – paciest, piekopt un piedalīties totālajā fragmentācijā. Pamēģiniet lasīt sevi svešajos tekstos. Tie noteikti vēstīs par jums.

izdevniecība Wunderhorn Verlag