Katalina Tellere iesaka
Solidaritāte

“Tā ir nevis vajadzība, bet gan iespēja”: slavenais sociologs Heincs Bude, kurš jau vairākkārt ir pievērsies tādām tēmām kā paaudžu konflikti, nozīmīgākās kara pieredzes sekas un Vācijas Federatīvās Republikas sabiedrības vēsture, savā jaunajā grāmatā vēlas ne vairāk un ne mazāk, kā ļaut jēdzienam “solidaritāte” atkal iegūt pienācīgu ievērību. Turklāt laikmetā, kas, kā autors nenogurstoši demonstrē, būtu raksturojams kā naidīgs pret solidaritāti.
 
Naidīgs pret solidaritāti tai ziņā, ka mūsu nodarbinātības apstākļi, dzīvesveida elastīgums, kā arī valsts aprūpes pasākumu samazināšana esot noveduši pie jauna, plaši sadzirdama ”pašnodrošināto” slāņa izveides. Slāņa, kam ir specifiski uzskati par sagaidāmo no indivīda un valsts institūcijām: kurš nespēj savu laimi kalt, tas pats ir vainīgs, un šajā ziņā valsts sociālo iestāžu uzdevums esot tikai žēlsirdīgi un drīzāk slikti, nevis labi palīdzēt atstumtajiem “nespējīgajiem”. Pie šī individuālā skatījuma klāt nākot tas, ka pati sociālā sistēma pastiprinot šādus apstākļus, vai tas būtu arvien pieaugošā nepietiekamā finansējuma vai sabiedrisko labumu definēšanas grūtību dēļ.
 
Heincs Bude, kurš gan argumentē no eirocentriskas perspektīvas, jautā arī pēc šādas attīstības politiskajiem un sociāli vēsturiskajiem cēloņiem un vaino tajā nepietiekamības tādos lielos sabiedriski politiskos projektos kā Franču revolūcija, Marksa un Engelsa komunisms, kā arī abu Vācijas pušu atkalapvienošanās. Proti, tiem, līdzīgi kā mūsdienu labējam populismam, par mērķi bija nosprausta “ekskluzīva solidaritāte”, kas paredzēja tikai vienas, kaut arī salīdzinoši lielas cilvēku grupas solidāru kopību. Tādā veidā tie nav sasnieguši tieši solidaritātes integratīvo lomu, kas pārstāj domāt individuālās prasmēs, politiskās nostādnēs un saimnieciskuma kritērijos un tā vietā balstās lai arī konfliktus ietverošā un ar atteikšanos no pašlabuma saistītā, taču ilgnoturīgā un galvenokārt tālredzīgā “cilvēku kā attiecību būtņu” sadarbībā.
 
Autors savos meklējumos pēc noturīga sabiedrības kopā dzīvošanas koncepta aplūko arī kristīgo mīlestības ētiku, kā arī jaunākos feminisma un ekoloģijas kritiku aizmetņus, piemēram, Donnu Haraveju, Emanuēli Koču un Bruno Latūru, taču, kareivīgi kritizējot, raksturo tās kā pārāk maz vai pārāk daudz aptverošas, zināmā mērā realitātei svešas vīzijas. Tā vietā Heincs Bude iesaka aplūkot Dienvidāfrikas piemēru, kas veiksmīgi stājās pretī konfliktiem bagātās pagātnes, jauno globālo tirgus apstākļu un iedzīvotāju daudzveidības izaicinājumiem. Šie panākumi esot izskaidrojami ar strīdā iesaistīto pušu spēju vienoties, kas balstoties izpratnē, ka nepieciešams trešais ceļš, kurā vieta atrastos gan pienākumiem kolektīvā, gan brīvībai, kas padarītu iespējamu paša noteiktu atkāpšanos no kolektīva. Šādā ziņā Heinca Budes solidaritāte būtu jauna līdzsvara trešais ceļš, kurā kopā dzīvošanas nepieciešamība tiktu dzīvota nepiespiesti, bet ar kolektīvās un individuālās atbildības apziņu: tātad kā iespēja, nevis vajadzība.
Izdevniecība Carl Hanser Verlag