Jānošs Veiss iesaka
Autonomija un atbrīvošana

Šī ir piektā grāmata Džeimsa Konanta un Andreas Kernas izdotajā sērijā “Vācu analītiskais ideālisms”. Varētu padomāt, ka tajā esošie pētījumi atspoguļo iepriekšējā gadsimta beigās analītiskajā filozofijā radušos Hēgeļa renesansi. Taču tā nav – grāmatā tikpat kā nav norāžu uz šiem autoriem (no tā loka tikai uz Teriju Pinkardu un Robertu B. Pipinu). Tematiski aplūkojot, grāmatā skatāmi centieni ar apdomīgu pamatīgumu rekonstruēt Hēgeļa jēdzienu “atbrīvošana”. Hēgelis trešajā enciklopēdijas daļā, 382. paragrāfā, raksta tā: “Patiesā brīvība nav kaut kas tieši domās esošs, bet gan kaut kas, ko radījusi domu rosība.” Tā nu atbrīvošanas teorija patiesībā ir brīvības teorija. Kristofa Menkes grāmatas pamata tēzē sacīts, ka brīvības teoriju var izstrādāt tikai kā atbrīvošanas koncepciju. “Jo brīvības esamība ir rašanās process, rodoties pašai no sevis, sevis radīšanas procesā, kā sākums ir nebrīve un kas attīstās tai pretēji.” Menke, skaidrojot šo koncepciju, suverēni un bieži vien tehniski meistarīgi izmanto Hēgeļa dialektisko metodi, turklāt analīzē iekļauj arvien jaunus jēdzienus – tā arī “otro dabu” un “rašanos”.
 
Grāmatas teorētisko kontekstu pilnīgi noteikti veido Frankfurtes skolas tradīcija (arī pats Menke kopš 2009. gada ir profesors Frankfurtes Universitātē). Jau apakšvirsraksts norāda uz Adorno, kas sešdesmito gadu pirmajā pusē izdotajai mazajai grāmatiņai deva nosaukumu “Hēgelis: trīs pētījumi”. Kādā nozīmīgā grāmatas vietā Menke citē tēzi par brīvības un nebrīves ciešo vienotību, kas ir no lekcijas, ko Adorno 1965. gadā nolasījis universitātē. Sasaistot ar Adorno sešdesmito gadu vidū pārstāvēto programmu, Menke šķiet apņēmības pilns izstrādāt filozofijas terminu skaidrojumus; primāru nozīmi viņš piešķir terminiem “brīvība” un “atbrīvošana”. Atbrīvošana izmaina sabiedrību; tā kā tā riņķo pa nepārtrauktas atkārtošanās sfēru, tad “brīvības valsti” sasniegt nav iespējams. Un šī iemesla dēļ nedrīkstētu pāriet pie patstāvīgu sabiedriski teorētisku (socioloģizējošu) koncepciju radīšanas programmas, kā to bija izdarījuši Jirgens Hābermāss un Aksels Honnets. Vienlaikus Menkes koncepcija latenti polemizē ar Honneta lekciju “Trīs, nevis divi brīvības jēdzieni”, ko viņš 2015. gada jūnijā nolasīja arī Gētes institūtā Budapeštā. Tajā Honnets iesaka ieviest jēdzienu “komunikatīvā brīvība”. Taču Menke uzskata, ka tas noved strupceļā.

Izdevniecība Suhrkamp Verlag