Pjotrs de Boņča-Bukovskis iesaka
Helderlīns

Jauna vācu biogrāfiskās literatūras titāna Rīdigera Safranska grāmata. Viņa radītajiem stāstiem par Šillera, Gētes, E. T. A. Hofmana, Šopenhauera, Nīčes un Heidegera dzīvi un daiļradi pirms pāris mēnešiem pievienojies arī darbs par Frīdrihu Helderlīnu. Par godu viena no visu laiku ievērojamākā vācu dzejnieka 250. dzimšanas dienai esam saņēmuši kodolīgu, labi komponētu un interesanti izstāstītu rakstnieka biogrāfiju. Tajā ir teju viss: aizraujošs stāsts par Frīdriha jaunības gadiem, kompetentas piezīmes par “Hiperiona” autora (kurš galu galā bija draugos ar Šellingu un Hēgeli) filozofiskajām spekulācijām, viņa centrālo darbu analīze, pārdomas par dzejnieka garīgās saslimšanas iemesliem un hronoloģiju un pat apkopojums par Helderlīna recepcijas vēsturi Vācijā.
 
Starp neskaitāmajiem šīs jubilejas biogrāfijas atribūtiem visnozīmīgākie man liekas divi. Kā pirmo gribu minēt Safranska lielo iejūtību attiecībā uz Helderlīna daiļrades psiholoģisko un sociālo kontekstu. Otrais ir ļoti skaidri un skaisti formulētais, uz pārdomām rosinošais vēstījums. Atsaucoties uz Helderlīna metaforu par “dievu mijkrēsli”, kas piesaka universālā prāta laikmeta beigas, autors apgalvo, ka šis mijkrēslis jau ir iestājies. “Tāpēc Helderlīns ir kļuvis mums tik tāls (…). Vai viņš vēl mūs sasniegs jeb vai mēs sasniegsim viņu? Būtu skaisti, ja tas tā būtu,” rezumē Safranskis.


Carl Hanser Verlag