Kristina Sprindžūnaite iesaka
Uztvērējs

Sevis meklējumos esošais protagonists no nabadzīgās Reinzemes izceļo uz Ameriku; pasaules metropolē viņu jo īpaši fascinē tas plašums, kas atklājas radioamatierim, taču tieši šis hobijs ļauj uzķert „tautiešu“ izstieptos taustekļus. Sirdsapziņas pārmetumi, pat bailes, izskaistināšana un negribīgi distancēšanās mēģinājumi, tad apcietināšana un internēto nometne. Tad nāk atgriešanās Vācijā, centieni pielāgoties dzimtenes apstākļiem, kas kļuvuši tik sveši, kam galu galā seko atkārtota, nebūt ne legāla izceļošana uz lielo pasauli, par kuras simbolu šoreiz kļūst Ņujorka. Tomēr šīs replikas spēj radīt vien niecīgu iespaidu no tā, kas pa spēkam Ullas Lences intensīvas izjūtas uzjundošajam tekstam.
 
Nemaz nerunājot par romāna norisi aizraujošā laikā un ģeogrāfiskajā telpā, „Uztvērējs“ parāda, cik niansēta un pārliecinoša spēj būt autentiska vēsturiskā materiāla un fikcijas savstarpējā mijiedarbe. Autore pilnībā pievēršas „mazajam cilvēkam“, stāstot par niecīgu skrūvīti lielajā spiegošanas tīmekļa mehānismā, par patīkamu personu vārdā Jozefs Kleins, kurš situācijām, kurās jāpieņem lēmums, vislabprātāk ļautu atrisināties pašām no sevis. Nacionālsociālisma rēga mutuļošana Ņujorkā neilgi pirms Otrā pasaules kara un tā organizatoriskās struktūras literatūrā ir maz atspoguļotas (izņēmums ir Štefena Kopetcki romāns „Propaganda“). To, niansēm bagātā sociālās un cilvēku sasvstarpējo attiecību dinamikas atspoguļojumā, kā arī metropoles pievilkšanas spēku, ģimenes vēsturi un attiecības tūlīt pēc kara, spriedzi starp tik ļoti atšķirīgajiem brāļiem un vācu vidi Argentīnā un Kostarikā 20. gadsimta 50. gados ļauj izdzīvot „Uztvērējs“. Mainīgie laika līmeņi liekas saprotami, jo tie klausa cilvēka atmiņu (ne)loģikai. Lakoniskas, izjustas gleznas un nepateiktā spēcīgais efekts, bez vēlmes attaisnot vai pārlieku psiholoģizēt. Laba izpēte, pasniegta bez dižošanās, kā arī no liekuļota patosa brīva poētika.

Klett-Cotta