Aija Sakova iesaka
Blue Hour

Arno Kleinebekela dzejas krājuma „Blue Hour“ liriskais „es“ bieži ir ceļā, braucienā uz nenoteikto. Taču tā nav bezjēdzīga braukāšana apkārt, tā drīzāk ir sevis galēja atmodināšana un uztveres atvēršana īstenībai, braucot un esot ceļā. Un īstenība šajos braucienos pēkšņi kļūst tik tukša un bezjēdzīga, bez dziļuma un nozīmes. Atsevišķā indivīda eksistence šķiet iepriekš noteikta un patēriņa pasaules kārtībai pakļauta.

„Ich halte das Lenkrad, ein sinnloser Kreis; die/ Frontscheibe vor mir, ein gekrümmter Monitor.“ / „Es turu stūri, bezjēdzīgu riņķi;/ priekšējais stikls manā priekšā – izliekts monitors.“

Atsevišķajam indivīdam Kleinbekela skatījumā atliek maz kustības un ietekmes telpas. Viņš raugās caur stiklu un ir skatītājs tam, kas notiek. Stūrēšana šķiet bezjēdzīga, jo tonis tik un tā tiek noteikts kaut kur citur.

Un tomēr, kaut arī ir „maz cerību uz atbraukšanu“, pastāv cerība uz „iegriezumu“ laikā, un ilgas pēc mīlestības un atzinības dzen viņu jaunos braucienos un meklējumos. Atzinība no sievietes, no svešinieka uz ielas, no tuvākā būtu cerības zīme. Liriskais „es“ ilgojas pēc mūžīgā, pēc pārlaicīgā. Debess zilgme, kas mums visiem ir vienāda, sniedz mums ticību tam, ka viss tomēr nav tikai iznīcīgs un patērējošais cilvēks ir pārejoša parādība.

Kleinebekela lirika, kā tas iezīmējas arī pašā grāmatā, ir izskaidrošanās ar vēlīnā kapitālisma kolonizēto īstenību un „vienaldzības Molohu“. Kaut arī aiza, pa kuru brauc „es“, ir no „akmens un stikla“, viņš cer uz tikšanos ar patiesiem, iespējams, dabiskākiem cilvēkiem. Vai arī īstu gepardu.

Athena-Verlag