Pjotrs de Boņča-Bukovskis iesaka
Nichtrechthabenwollen

Filozofs Martins Zēls (dzim. 1954) ir pazīstams ne tikai ar saviem akadēmiskajiem darbiem par estētiku un ētiku, bet arī ar savu izveicīgo rakstniecības stilu un populārzinātniskajām dotībām. Dažus gadus viņam bija sleja nedēļas avīzē „Die Zeit“, kas atnesa ievērojamu popularitāti. Zēlam ir visi priekšnosacījumi, lai ieņemtu savu vietu starp vadošajiem vācu esejistiem: savs stils, novērotāja talants, distancētība no sevis, ārkārtīgi plaša izglītība un zināma nosliece uz nonkonformismu. Taču vietu līdzās literāri filozofisko refleksiju meistariem – Benjaminam, Adorno, Bloham – viņš vēl nav ieņēmis. Un tur neko nemaina arī viņa jaunākais eseju sējums „Nichtrechthabenwollen“, lai arī tas ir visnotaļ izdevies darbs.
 
Kā zināms, ikviens filozofs tā vai citādi cenšas mūs pārliecināt par saviem ieskatiem. Tomēr Zēls deklarē, ka viņš vispār nevēlas paust savu taisnību. Tā vietā viņš piedāvā „atvērtas“ pārdomas, kas balstītas brīvā „domu spēlē“. Daļa no šīs spēles ir arī koncepcija nevis pastāvēt uz kaut kādu viedokli, bet vienlaikus apgalvot un noliegt, radoši lēkāt šurpu turpu starp vispāratzīto un subjektīvo patiesību.
 
Grāmata sastāv no pārsvarā īsiem, reizēm aforistiski, reizēm naratīvi pasniegtiem fragmentiem. Domu spēles atgādina džeza improvizāciju un tā nav nejaušība, jo Zēls taču ir kaismīgs amerikāņu džeza cienītājs. Rezumējuma vietā ir asprātīga „atvadu lekcija“, kas patiesībā ir Zēla akadēmiska autobiogrāfija, pašironisks stāsts par triumfiem un sakāvēm, ko piedzīvo kāds, kurš izvēlējies nepateicīgo zinātnieka un augstskolas pasniedzēja darbu. Viņa 160 lappušu biezo grāmatiņu es izlasīju ar lielu patiku, tomēr neatradu tur nevienu stimulējošu domu, kas spētu modināt sajūsmu, noliegumu vai nemieru. Tālab filozofisko eseju skolā Zēls paliek apdāvināts skolnieks, kurš vēl gaida sava meistardarba tēmu.

S. Fischer Verlage