Pireta Pēsuke iesaka
Sirds pavediens

Droši vien Vācijas lasošajā sabiedrībā daudzas asociācijas izraisa jau romāna apakšvirsraksts “Augsburgas leļļu kaste”, jo leļļu teātri, kas tur darbojas jau kopš 1948. gada, iemīlējušas vairākas paaudzes. Savukārt nevācu lasītājus, kuri šo slaveno teātri varbūt vēl nepazīst, apakšvirsraksts nepavisam netraucēs, jo Tomass Hetče prot izmantot leļļu teātri un ar to saistītu atsevišķu cilvēku bērnību un jaunību kā piemēru, lai raksturotu veselu laikmetu.

Viss sākas 1939. gada vasaras beigās, kad 8 gadus vecajai Hannelorei ar iesauku Hatī, kura kopā ar ģimeni ir pavadījusi brīvdienas laukos, jāatgriežas pilsētā. Pēdējo reizi aplūkojot idillisko apkārtni, viņai rodas sajūta, ka šai brīdī notiek kaut kas slikts. Un patiešām – mājupceļā pār viņu automašīnu pārlido vairākas lidmašīnas ar kāškrustiem uz spārniem. Meitene, protams, nesaprot, ko tas viss nozīmē. Šoks rodas tikai tad, kad tēvam, kuru Hatī mīl vairāk par visu, ir jādodas karā. Tagad notiek pilnīgi nesaprotamas lietas: rasu teorija bioloģijas stundā, ebreju klasesbiedrenes pazušana un visiem zināmu universālveikalu izlaupīšana.

Hatī kļūst sarežģīti savienot publiski teikto ar to, ko viņa slepeni uzzina no aizliegtās BBC radiostacijas. Par laimi, viņas tēvs atgriežas mājās, bet viņš nevēlas turpināt darbu teātrī, kurā pirms kara bija aktieris un direktors. Jo viņš nevēlas ražot propagandas materiālus. Taču karavīra gaitās uzturoties kādā skolā Kalē, viņš bija atradis leļļu teātra figūras un ar tām uzvedis nelielas izrādes saviem karabiedriem. Šī tēva uzņemtā nodarbe iedvesmo visu ģimeni, jo īpaši Hatī, kura kļūst par talantīgu leļļu figūru kokgriezēju un leļļu meistari. Tādējādi tiek likti pamati teātrim, kas sākotnēji par prieku bērniem uzved pazīstamas pasakas, un drīz vien inscenē arī pilnīgi jaunus uzvedumus, kuri uzrunā arī pieaugušos, piemēram, „Mazais Princis“.

Hetčes spēja detalizēti aprakstīt arī šausmīgus notikumus ir fascinējoša. Reizēm tie ir drīzāk nejauši acumirkļi, kas bērna acīs varbūt ir vien pārsteigumu raisošas ainas, taču mēs tajos atpazīstam visa laikmeta traģēdiju. No otras puses, ar tiem pašiem skopajiem otas triepieniem autors spēj radīt gleznu, kas ir tik skaista un cerību pilna, ka liek dvēselei smieties. Un cauri visam darbam burtiski kā sarkana līnija (iespiesta sarkanā krāsā) izvijas pasakaina parabola par to, kas, lai arī skatienam neredzams, dzīvē ir vissvarīgākais – gluži kā sirds pavediens.
Kiepenheuer & Witsch Verlag