Šāndors Tatārs iesaka
Pēdējā frāze

1911. gada pirmspavasarī viens no dižākajiem un slavenākajiem 20. gadsimta mūziķiem komponists un diriģents Gustavs Mālers ar tvaikoni “Amerika” mēro ceļu mājup no Ņujorkas uz Eiropu. Viņš jūt un zina, ka ir neārstējami slims – uznirstošas atmiņu ainas viņa apziņā jaucas ar drudžainām sapņu vīzijām. Krietnu daļu no ceļojuma viņš, vilnas segās ietīstīts, pavada no vēja puslīdz aizsargātā stūrī uz klāja. Vienīgais, ar ko viņš romāna “tagadnes laikā” pārmij kādu vārdu, ir kuģapuika, kurš faktiski ir norīkots tikai Mālera apkalpošanai. Jauneklis, kura vārds tā arī paliek nenosaukts, ir atbildīgs pat par vēstījumu apmaiņu starp abiem laulātajiem Almu un Gustavu.

Okeāns ir kluss un noslēpumains. Dienas un nakts neapturamajā ritējumā vienīgais ārpasaules notikums ir vien kāda liela, balta putna nejauša parādīšanās – bet arī tad ne vienmēr ir skaidrs, vai tā ir dzīva būtne vai iztēles radīta vīzija. Slimības novājināto Māleru moka drudža viļņi, viņš jūt beigu tuvošanos; ir tikai dabiski, ka viņam gar acīm kā filma slīd ainas no paša dzīves. Līdzīgi kā Tolstoja mirstošais Ivans Iļjičs ar savu kalpu, arī komponists ir viens ar savām sāpēm, bezpalīdzību, atmiņām un klusi iejūtīgo, smalkjūtīgi atbalstošo kuģapuiku.

Izteiktā kamerstilā, neizraibinātā valodā sarakstītā grāmata ir viegli lasāma, un tās sižeta notikumus veido vien pagātnes uzburtas ainas. Vairāk vai mazāk hronoloģiski savirknētie, tomēr vienlaikus arī atmiņas (un daļēji delīrija) untumaino garastāvokļu uzjundītie notikumi un epizodes no Mālera dzīves mijas ar fragmentiem, kas, lai arī rakstīti vienskaitļa trešajā personā, pēc savas būtības un funkcijas tomēr var tikt lasīti kā iekšējie monologi.

Mēs zinājām Gustavu Māleru kā vienu no sava laika slavenākajiem un atzītākajiem mūziķiem – maza auguma, ebreju izcelsmes vīrs, kurš par savu sievu drīkstēja saukt vienu no tā laika Vīnes sabiedrības visvairāk aplidotākajām un pievilcīgākajām sievietēm – par sevi deviņpadsmit gadus jaunāko Almu, un kurš spēja īstenot gandrīz vai revolucionāras muzikālo teātru konvenciju reformas divos pasaulslavenos operas namos: Vīnes galma operā un Ņujorkas Metropolitēna operā (jāpiemin, protams, būtu arī ievērojami īsākais “intermeco” no 1888. līdz 1891. gadam, kad Mālers bija operas direktors Budapeštā). Zētālera romāns mums tagad piedāvā iespējamu, un kā tādu visnotaļ ticamu, versiju arī par to, kā to visu piedzīvot – respektīvi, atsaukt atmiņās – būtu varējis pats Mālers; kā vīrietis, kā tēvs, kā mūziķis.
Hanser Literaturverlage