Minhauzens
Dunte – kur “melu barons” atrada savu mūža mīlestību
Stāstus par leģendārā “melu barona” Minhauzena piedzīvojumiem ir dzirdējis teju ikviens. Kādi no tiem – un tie nav meli – risinājušies Duntē. Tur viņš sešus gadus nodzīvoja kopā ar savu pirmo sievu.
Aleksandrs Velšers
Būdams apburošs stāstnieks, sapņotājs un tērzētājs, kam fantazēšana sagādā prieku, viņš iemantoja pasaules slavu. Ar jūras putu pīpi zobos un glāzi punša rokā brīvkungs Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens (1720–1797) jautru draugu lokā labprāt stāstīja par savām dēkām un piedzīvojumiem Krievijas armijas pulkā, pamanoties tos krietni vien izpušķot.
Domājams, kādus no šiem notikumiem viņš piedzīvojis Duntē, kur, godinot slaveno “melu baronu”, izveidota “Minhauzena pasaule“. Tikai lielgabala šāviena attālumā no Rīgas atjaunotajā Duntes muižas ēkā 2005. gada 32. maijā durvis vēra viens no diviem Minhauzena muzejiem pasaulē – otrs atrodas Bodenverderes pilsētā, kur barons pavadīja savas dzīves pirmos un pēdējos gadus.
Duntē Minhauzens satika savu mūža mīlestību. Piedaloties medībās aptuveni 60 kilometrus uz ziemeļiem no Rīgas esošajā miestā, viņš iepazinās ar savu pirmo sievu – vācbaltiešu muižnieka meitu Jakobīni fon Duntenu. 1744. gada 2. februārī viņi salaulājās – ieraksts baznīcas grāmatā ir saglabājies. Minhauzenu laulātais pāris ģimenes muižā nodzīvoja sešus gadus, līdz 1750. gadā devās uz Bodenverderi. Laulība, kurā bērnu nebija, ilga 46 gadus.
Savulaik Minhauzens, būdams virsnieks, bija dislocēts toreizējās Krievijas impērijas garnizona pilsētā Rīgā. Jau kā jauna muižnieku atvase un pāžs Braunšveigas-Volfenbiteles hercoga galmā viņš bija alcis piedzīvojumu. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš devās uz Sanktpēterburgu, lai kalpotu prinča galmā, piedalījās krievu-turku karā un vēlāk, no 1740. gada, kā kareivis cara armijā dienēja Rīgā.
Pāris laulājās Pernigeles – tagadējās Liepupes – baznīcā netālu no Duntes. Pie baznīcas torņa smailes Minhauzens reiz kādā sniegotā ziemas vakarā esot piesējis savu zirgu. Kad baltā sniega sega pa nakti nokususi, nākamajā rītā viņam savu zirgu no iepriekš dziļā sniegā ieputinātā baznīcas torņa nācies dabūt lejā ar precīzu šāvienu pa iemauktiem – vismaz tā to apraksta Minhauzens savos “Brīnišķīgajos ceļojumos uz ūdens un sauszemes”.
Arī citus no saviem slavenajiem piedzīvojumiem “neticamo stāstu” autors esot pieredzējis Duntē un dižojies ar tiem nu jau nodegušajā ciema krogā. Muzejā dabiska lieluma vaska figūra ataino, kā Minhauzens ar aukliņā iesietu speķi reiz esot noķēris desmit pīles. Iespējams, arī notikumi no mednieku stāstiem par lapsu, kuru Minhauzens ar izšautu naglu aiz astes pienaglojis pie koka, vai briedi ar ķiršu koku starp ragiem norisinājušies laikā, kad Minhauzens dzīvoja Duntē.
Citi piedzīvojumi atainoti koka skulptūrās, kas sastopamas, dodoties pastaigā pa vairākus kilometrus garo taku blakus muzejam esošajā mežā. Otra taka ved pie milzīga Minhauzena alus kausa. Pašā muižas mājā var ieskatīties Jakobīnes buduārā un Minhauzena medību istabā, Lielajā zālē izstādītas neskaitāmas piemiņas lietas: grāmatas un atdzejojumi dažādās valodās, vēsturiski dokumenti un priekšmeti no Minhauzena dzīves un viņa stāstiem. Trīs no pagalmā augošajiem vecajiem ozoliem esot vēl paša brīvkunga stādīti.
Netālu no jūras esošajā muzejā kopš tā atvēršanas viesojušies 380000 apmeklētāju. Daudzi no viņiem ierodas ne tikai no Vācijas un Baltijas valstīm, bet arī no Krievijas. Pateicoties Minhauzena piedzīvojumu ekranizācijai 1979. gadā, bijušajā Padomju Savienībā viņš bija un ir populārs līdz pat šai dienai. Carienes virsnieks, kas pats sevi aiz matiem izvelk no purva, tiek uzskatīts par paraugu tam, kā dzīvē visu netvert pārāk nopietni.
Daži mūsdienu kultūras notikumi rāda, ka Minhauzena dzīve un stāsti turpina atbalsoties latviešu apziņā. 2013. gada vasarā Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvoja jau 1941. gadā sarakstītās lugas – Minhauzena un Jakobīnes mīlasstāsta – “Minhauzena precības” jaunais iestudējums. Un sagatavošanas procesā ir arī filma par īstā barona dzīvi Vidzemē.