Kas ir realitāte?
Īstāks par īstu

Kā var un vajadzētu definēt īstenību laikā, kurā pastāv virtuālās un alternatīvās realitātes, VR brilles un viltus ziņas?

Tilo Hāgendorfs

Kas notiek? Kas pastāv? Kas ir reāls? Pirmajā brīdī šķiet, ka uz šiem jautājumiem ir viegli atbildēt. Reāls ir tas, kam es varu pieskarties un ko es varu sajust. Tomēr, ieskatoties vērīgāk, izrādās, ka jautājums par realitāti ir sarežģītāks. Vai tas, ko es uztveru, ir realitāte vai tikai subjektīva parādība?

Sociālā vienprātība

Ļoti izplatīta izpratne par realitātes jēdzienu balstās uz to, ka pastāv materiāla īstenība, kuru varam uztvert caur jutekļiem un attēlot, izmantojot valodu un iztēli. Kad ikdienā runājam par realitāti, mēs visbiežāk atsaucamies tieši uz šo īstenības konceptu: realitāte ir tas, ko var novērot un ko var izmērīt, kas tiek izteikta ar faktiski pārbaudāmu zināšanu palīdzību, kas eksistē kā objektīva ārpasaule un kas nekad nav patvaļīga. Filozofijas teorijās, piemēram, skepticismā, tiek uzdots jautājums par pasaules eksistenci ārpus materiālā – galu galā, varētu nemitīgi sapņot, un tā būtu sava veida realitāte. Tomēr ārpus šādām prāta spēlēm tiek izprasts, ka pastāv reāla pasaule un pastāv patiesas zināšanas un patiesas atziņas, kas būtiski saskan ar šo pasauli.

Tātad ikdienas dzīvē tomēr pastāv aptuvena vienošanās par to, kas varētu būt realitāte. Bet vai esam nonākuši pie apmierinošas realitātes definīcijas? Nekādā gadījumā! Dažu pēdējo gadu laikā divas parādības ir radījušas jaunus jautājumus, kas paplašina realitātes izpratnes robežas. Pirmā ir virtuālā realitāte. Tehnoloģiju attīstība pieļauj iespēju piedzīvot digitālās realitātes simulāciju kā īstenību. Otrā ir pilnīgi atšķirīga un sociāli ļoti uzlādēta: tā sauktā viltus ziņu izplatīšana, kas balstās uz izdomājumiem. Ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību tā rada jaunu realitāti.

Abas parādības, no vienas puses, parāda, ka pastāv ne vien viena objektīva realitāte, bet arī patvaļīgas virtuālās un sagrozītās vai fiktīvās realitātes. Bet no otras puses, iespējams, ka tās tomēr var uzskatīt par patiesām vai vismaz faktiski eksistējošām. Ko abas parādības mums stāsta par realitāti? Kur mums iegrupēt Kā mums klasificēt virtuālās vai izdomātās realitātes?

Virtuālā realitāte: īstāka par īstenību

Kopš virtuālās realitātes (VR) un tās tehnoloģiju rašanās un attīstības tā arvien biežāk kļūst par filozofisku apsvērumu objektu. Galvenais jautājums ir tas, ko patiesībā nozīmē tas, ka realitāte ir virtuāla. Īpašības vārdu “virtuāls” parasti lieto, lai aprakstītu mākslīgu, nereālu īstenību. Šai virtuālajai realitātei ir tikai realitātes papildu attēlojuma statuss. Tas, kas ir virtuāls, it kā nav reāls, bet gan tikai simulācija vai realitātes modelis.

VR aparatūras, jo īpaši „gudrās brilles“, nepārtraukti tiek uzlabotas, tāpēc rodas jautājums, vai iespējams, ka virtuālā un nevirtuālā realitāte kādu dienu nebūs atšķiramas. Tas nozīmētu, ka virtuālā realitāte vairs netiktu uztverta kā sava veida opozicionāri esoša otrā realitāte. Zustu skaidra atšķirība starp virtuālo un nevirtuālo realitāti – daudz prātīgāk būtu izšķirt dažādus realitātes veidus. Tas aptuveni atbilst epistemoloģijas un kognitīvo zinātņu uzskatiem. Tajos realitāte tiek uzskatīta par kaut ko konstruētu, ko nevar objektīvi uztvert vai izteikt ar faktu apgalvojumiem. Īsāk sakot: realitāte ir tāda, kādu to veido katrs indivīds. Tas savukārt nozīmē to, ka vairs nepastāv tikai viens priekšstats par realitāti, bet daudzi.

Patiesībā ideja par virtuālās un nevirtuālās realitātes nešķiramību joprojām ir tikai teorētiska un spekulatīva, jo tehniski realizēt to vēl nav iespējams. Viens no pazīstamākajiem virtuālās realitātes pētniekiem Džeremijs Beilensons tomēr uzskata, ka pēc desmit līdz divdesmit gadiem virtuālo un nevirtuālo realitāti vizuāli tikpat kā nevarēs atšķirt. Arī Mihaels Heims, VR pētnieks, runā par „virtualitātes paradoksu“: ja VR arvien vairāk pielīdzinās dabiskajai realitātei, sensoriskā līmenī zūd jēga apzīmējumam „virtuālā realitāte“.

Tomēr VR tehnoloģijas vēl nav izraisījušas vērā ņemamas dabates par to, vai tas, kas būtu saucams par īstu, ir patvaļīgs. Šajā kontekstā uzmanības lokā nonāk otra parādība: viltus ziņas.

Viltota realitāte: viltus ziņas

Ņemot vērā viltus ziņas, alternatīvus faktus, sazvērestības teorijas un citu izkropļotu saturu medijos, ideja par plurālismu vai pat relativitāti dažādās realitātes atsaucēs iegūst diezgan problemātisku lomu. Bez kopīgas, fundamentālas izpratnes par īstenību demokrātiskie sarunu procesi kļūst disfunkcionāli.

Interesants ir fakts, ka humanitārajās zinātnēs, ieskaitot mediju ētiku, jau sen tiek atbalstīta tēze, ka progresīvai sabiedrībai nepieciešamas daudzas realitātes konstrukcijas un realitātes skices. Kā 2014. gadā rakstīja mediju zinātnieks Bernhards Pērksens, demokrātijas ir atkarīgas no alternatīviem un konkurējošiem realitātes jēdzieniem, kurus nevajadzētu padarīt absolūtus. Dogmatiskās realitātes koncepcijas, viņaprāt, būtu jānoraida.

Mūsdienās plašsaziņas līdzekļi ir sapratuši šo prasību palielināt realitātes jēdzienu daudzveidību – un šī relatīvisma sekas grauj demokrātiski izveidoto valstu sasniegumus visā pasaulē. Miljoniem reižu pieprasītas un lasītas tiek ziņas, kas ir izkropļotas, nepatiesas vai ideoloģiski sagrozītas; tās tiek izplatītas ar ziņnešu, grupu, robotizēto piedāvājumu un personalizēto algoritmu starpniecību.

Diskusijās par viltus ziņām savu aktualitāti atgūst vecā filozofiskā ideja par faktisko, īsto realitāti, kuru nepieciešams vien pienācīgi atpazīt, lai faktu nošķirtu no fikcijas. Jau pats apzīmējums „viltus ziņas“ parāda perspektīvu, no kuras paredzēts objektīvi atpazīt lietu būtību.

Demokrātijai ir nepieciešamas fundamentālas, kopīgas patiesības

Protams, no vienas puses, dogmatiska un autoritāra noteikšana par to, kas ir realitāte, būtu jāuzskata par problemātisku. Bet no otras puses, realitātes relatīvisms rada nevajadzīgus un neproduktīvus konfliktus. Lai uzturētu demokrātiju, ir jāatgūst noteikts daudzums kopīgu patiesību, no kurām sākt diskusiju. Jāizveido atbilstošs vidusceļš, izmantojot jaunu plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes izglītību, pieņemot konkrētus žurnālistikas ideālus satura ģenerēšanai sociālajā tīmeklī un piešķirot lielāku autoritāti zinātniski iegūtajām zināšanām un modificētiem algoritmiem.

Kā tas bieži vien notiek, precīzas atbildes nav: ne cilvēki dzīvo tā, kā parādīts filmā „Matrikss“, kur viņi, neko nenojauzdami, piedalās dažādās virtuālās realitātes simulācijās; ne arī spēj skaidri piekļūt objektīvajai realitātei, izmantojot valodu vai novērojumus. Tāpēc ir nepieciešama pragmatiska pieeja, atzīstot divus pamatfaktus. Pirmkārt, realitāte ir sociāli konstruēta. Otrkārt, tas, kas ir patiesība un kas ir izdomājums, nedrīkst būt pilnīgi patvaļīgs. Pretstatā relatīvistisko nostāju postulēšanai ir vajadzīgs noteikts konsenss par to, kas ir reāls, īsts un patiess.