Dženijas Erpenbekas romāns par bēgļiem
Privilēģija un atbildība

Dženijas Erpenbekas “Gehen, ging, gegangen” (Iet, gāja, aizgājis) – viskoncentrētākais, visniansētākais un stāstnieciski meistarīgākais migrācijai veltītais romāns 2015. gadā.

Dženija Erpenbeka ir sarakstījusi gada labāko grāmatu. Tiesa, iekārojamo Vācijas Grāmatu balvu 2015. gadā gan pelnīti ir ieguvis Franka Vicela romāns Die Erfindung der Roten Armee Fraktion durch einen manisch-depressiven Teenager im Sommer 1969 (Kā maniakālās depresijas mocīts pusaudzis 1969. gada vasarā izveidoja Sarkanās armijas vienību), tomēr nevienā citā vācu mūsdienu romānā nav tik koncentrēts, niansēts un stāstnieciski meistarīgs 2015./2016. gada ziemas valdošās tēmas – migrācijas – atspoguļojums kā Dženijas Erpenbekas romānā Gehen, ging, gegangen.

1967. gadā Austrumberlīnē dzimusī un daudzkārt godalgotā romānu autore Dženija Erpenbeka nepieder pie tiem autoriem, kas pievēršas aktuālām laikmetīgajām tēmām un izstrādā tās, balstoties labā tirgus izjūtā. Turklāt neviens vērā ņemams autors neļautu ārējiem apstākļiem diktēt sava nākamā romāna tēmu. Ideālā variantā autors ir kā seismogrāfs, kas uztver un apstrādā kaut ko, kas nenoteikti samanāmi, tikko sajūtami vibrē gaisā. Tieši tādā situācijā savu izziņas darbu sāka Dženija Erpenbeka. Viņas gatavība ieklausīties migrantos un uzzināt ko vairāk par viņu likteņiem bija galvenais priekšnosacījums, lai radītu realitātes piesātinātu romānu, kas daudz stāsta par ieceļojušajiem, vienlaikus tikpat daudz pastāstot arī par mūsu sabiedrību.

Bēgļu stāstu apkopojums

Dženija Erpenbeka apraksta divu, pavirši skatoties, savstarpēji pilnīgi nesaistītu pasauļu tuvināšanos. Viņas galvenais varonis ir emeritētais profesors Rihards. Sākumā viņš, tīras ziņkāres vadīts, dodas uz bēgļu protesta nometni pie Orānijas laukuma Berlīnē, jo vēlas uzzināt, kādi motīvi vada pilsētā nonākušos bēgļus, par kuriem nepārtraukti runā mediji. Viņš vēlas iepazīt aiz abstraktajiem skaitļiem stāvošos likteņus. Cilvēki ir ieradušies no Āfrikas, no zemēm, kurām izglītotais pilsonis Rihards pat nezina galvaspilsētas nosaukumu. Viņš pats lielāko dzīves daļu ir aizvadījis VDR un jūtas kā cilvēks, kurš savā ziņā vienas nakts laikā ir neatgūstami zaudējis pats savu zemi.
Tātad, vienā pusē atraitņos palikušais seno valodu speciālists Rihards, otrā pusē – ļoti atšķirīgas dzīves un priekšstatu pasaules pārstāvoši jauni vīrieši no Gvinejas, Ganas, Sjerraleones, Mali. Sākumā viņus vieno tikai cilvēciskā esība, un tieši tas, ka Dženija Erpenbeka nevienā vietā nemēģina noliegt vai izskaistināt bezdibeni, milzīgo svešumu, kas sev līdzi nes atsvešinātību un satraukumu, ko raisa šo pilnīgo pretstatu sastapšanās, ir viena no romāna spēcīgajām pusēm. Kamēr Rihards aizvien intensīvāk pievēršas bēgļiem, atbalsta viņus un māca vācu valodu, arī lasītājs arvien tuvāk iepazīst konkrēto svešinieku. Kļūst skaidrs, kāds cēlonis ir tām problēmām, kas romānā “netiek paslaucītas pagaldē” – jaunie vīrieši nedrīkst strādāt un nedrīkst ceļot, vācu birokrātija un Eiropas Savienības likumdošana nolemj viņus dīkdienībai. Viņi tup cieši viens otram blakus, visi bez izredzēm, citi pacietīgāk, citi mazāk pacietīgi. Un daži arī gatavībā, ņemt likteni savās rokās – nepieciešamības gadījumā ar varu.

Vakaros Rihards pieraksta dzīvesstāstus, ko viņam labprātīgi uzticējuši jaunie vīrieši. Tie ir individuāli stāsti, tomēr visos šajos likteņos arvien atpazīstams viens un tas pats ceļš. Bēgšana vai padzīšana no dzimtā ciema, gājiens cauri Āfrikai, piedzīvotā brutalitāte, izdzīvotā gatavība palīdzēt, pārdzīvotais vecāku, brāļu un māsu, draugu zaudējums, līdz beidzot nakts pārbraucieni laivā pa Vidusjūru, kuru laikā atkal daudzi mirst. Tāpēc “Gehen, ging, gegangen” ir arī visaptverošs bēgļu stāstu apkopojums. Ikvienam, kurš vēlas kaut ko uzzināt par bēgļu gaitu iemesliem, jāizlasa vien šis romāns ar Dženijai Erpenbekai raksturīgo skaidro, nemāksloto un kā vienmēr ārkārtīgi koncentrēto valodu.

Centrā ir jautājums par cilvēcisko esību

Romāna autentiskumam par labu nāk arī tas, ka Dženijas Erpenbekas pieeja tēmai ir ļoti līdzīga viņas galvenā varoņa pieejai. Lai informāciju par bēgļiem neturpinātu saņemt vien ar mediju starpniecību, viņa apmeklēja nometni pie Orānijas laukuma. Viņa vēlējās bez aizspriedumiem aplūkot situāciju un radīt savu spriedumu – kas ir rakstnieka “privilēģija”, kā Erpenbeka izteikusies kādā intervijā, bet reizē arī “viņa atbildība”. Šī atbildība sevī ietver arī to, ka kopš 2014. gada vasaras, kad Dženija Erpenbeka uzsāka tēmas izpēti un romāna rakstīšanu, viņa vairākas stundas dienā rūpējas par jaunajiem vīriešiem, palīdz viņiem saskarsmē ar vācu birokrātiju un ar ikdienas pienākumu izpildi.

Neskatoties uz autores ļoti personisko iesaisti, romāns “Gehen, ging, gegangen” nav līdzjūtībā, sašutumā vai identifikācijā balstīta sociāla reportāža. No jaunajiem vīriešiem dzirdētos stāstus Erpenbeka pārveidojusi romāna īstenībā, kurā atrastais un izdomātais izveidojis necaurredzamu sakausējumu. Pāri visam arvien ir tikai viens jautājums – par cilvēcisko esību.