Kino
Sociālkritiskais kinematogrāfs VDR
Politiskās sistēmas kritika VDR bija tabu. Saskaņā ar oficiālo viedokli sociālistiskajā valstī nepastāvēja tādas problēmas kā mājokļu trūkums, bezdarbs, noziedzība vai rietumu kultūras ietekmētas jauniešu subkultūras. Visas reāli eksistējošās sociālās tēmas, ko sistēma uzskatīja par problemātiskām, tika tabuizētas. Tomēr daudzi DEFA kinematogrāfisti savās mākslas un dokumentālajās filmās centās pievērsties tieši šīm tēmām, kaut arī viņiem bija jārēķinās ar sekām. Biežākās bija nesamērīgi ilgs filmas veidošanas laiks vai negūti panākumi. Piemēram, viņu filmas netika izrādītas kinoteātros vai tika izslēgtas no eksporta.
Šodien šīs filmas kā nozīmīgas laikmeta liecības sniedz mums ieskatu VDR dzīvē. Piedāvājam kinostudijas DEFA sociālkritisko filmu pārskatu.
Čukstēt & kliegt
VDR, 1988, rež. Dīters Šūmanis, 120 min.Dokumentālā filma „Čukstēt & kliegt“ atspoguļo Austrumvācijas mūzikas vidi 80. gadu beigās. Tā dokumentē roka scēnu VDR un caur mūzikas prizmu tvertu veselas paaudzes dzīves uztveri.
Intervēta tiek ne tikai slavenā rokgrupa „Silly“, bet arī andergraunda grupas, to fani un koncertu apmeklētāji. Viņi visi runā par to, kādu lomu viņu dzīvē spēlē mūzika. Par to, ko viņiem nozīmē roks un kā tas atklāj viņu attieksmi pret dzīvi. Viņi runā arī par konfliktiem ar saviem vecākiem un politisko klimatu Vācijas Demokrātiskajā Republikā.
Filma „Čukstēt & kliegt” rāda mūziku kā protesta līdzekli, kas atklāj veselas subkultūras sacelšanos pret politisko sistēmu. Ceļā uz šo revolūciju Austrumvācijas rokgrupas kā “Feeling B.”, “Sandow” un “Chicorée” kļūst par vitāliem modes, jaunatnes un kontrkultūru iemiesojumiem. Filmas panākumi runā paši par sevi – kad Austrumvācijas kinostudija DEFA filmu gadu pirms Berlīnes mūra krišanas sāka izrādīt VDR kinoteātros, oficiālā reakcija bija ļoti atturīga, taču skatītāju skaits sniedzās simtos tūkstošu.
Mūsu bērni
VDR, 1989, rež. Rolands Šteiners, 88 min.Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR) jaunieši, kas organizējās subkultūrās, oficiāli skaitījās piederīgi tā dēvētajām neintegrētajām grupām. Saskaņā ar valdošo politisko uztveri šādām grupām nevajadzēja un tās nedrīkstēja būt. Tomēr arī Austrumos tāpat kā Rietumvācijā daudzi jaunieši pievienojās “alternatīvai” mūzikas kultūrai, sacēlās pret konvencijām vai dumpojās pret valstiskiem ierobežojumiem.
Šī dokumentālā filma ir pirmā reize VDR, kad pie filmas veidotāju mikrofona izsakās skūtgalvji, panki, goti un neonacisti. Intervijas atklāj, ka jaunie cilvēki, kas sociālistiskajā sabiedrībā bija palikuši vieni ar savām problēmām, meklēja paši savus ceļus un jaunus ideālus.
Režisors Rolands Šteiners pie šīs filmas strādāja četrus gadus, un viņš bija viens no pirmajiem kinematogrāfistiem, kurš spēja rast pieeju un iegūt sarunas biedru uzticēšanos šo subkultūru aprindās. Filmā “Mūsu bērni” viņš cenšas izdibināt iemeslus pieaugošajam ekstrēmismam austrumvāciešu jaunatnes kultūrā. Kāpēc sociālistiskajā sabiedrībā arvien spēcīgāk izpaužas neonacistu aprindas? Filmā ietverti arī divu nozīmīgu rakstnieku – Štefana Heima un Kristas Volfas – uzskati un tēzes. Leģendārās grāmatas “Der geteilte Himmel” (“Sašķeltās debesis”) autores Kristas Volfas (1922-2011) ideālisms vienā no filmas intervijām tiek konfrontēts ar divu jaunu labējo radikālistu uzskatiem.
Filma “Mūsu bērni“ pievēršas tēmai, kas līdz tam bija oficiāls tabu. Nonākot kinoteātros tikai dažas dienas pirms Berlīnes mūra krišanas, pēc pirmizrādes 1989. gada 1. novembrī Leipcigas Dokumentālo un īsfilmu nedēļā, filma raisīja ne tikai spraigas diskusijas, bet ieguva arī festivāla galveno balvu.
Gulbju sala
VDR, 1982, rež. Hermanis Čohe, 88 min.Pubertātes slieksni sasniegušais Štefans kopā ar vecākiem no sapņainas ciemata idilles pārceļas uz Austrumberlīnes jaunceltņu rajonu Marcānu. Tēvs uzsāk būvstrādnieka darbu, Štefanam jāintegrējas jaunajā sociālajā vidē. Pavisam ātri viņš konstatē, ka ikdiena un sociālās attiecības Marcānā ir pavisam citādākas, nekā viņš ir pieradis. Attiecības starp jauniešiem ir skarbas, tās neatbilst sociālistiskajās mācību grāmatās tēlotajam, un skolas ikdienu nosaka neiejūtīga rutīna.
Filma „Gulbju sala“ ir godīga un sociāli kritiska filma, kas stāsta par jaunu cilvēku bailēm no garīgas nosmacēšanas, kam sabiedrība bija pakļauta ne tikai bijušajā VDR. Pēc pirmizrādes Vācijas Sociālistiskās vienības partijas vadība iniciēja preses kampaņu, kurā filmu publiski kaunināja par “uzbrukumu partijas dzīvokļu celtniecības politikai”. Filmas scenārija autoram, režisoram Ulriham Plencdorfam, tika pārmests “izkropļots mūsu realitātes attēlojums”. Šī iemesla dēļ filmas noslēguma epizode vēlāk kļuva par cenzūras upuri. Pēc režīma gāšanas 1990. gadā filma tika rekonstruēta sākotnējā versijā.
Velosipēds
VDR, 1982, rež. Evelīna Šmita, 89 min.No jauna atklāta, līdz šodienai neko no savas aktualitātes nezaudējusi filma par sievietes suverenitātes meklējumiem. Evelīna Šmita, būdama viena no nedaudzajām sievietēm režisorēm kinostudijā DEFA, aizkustinoši portretē vientuļo māti, kura pārkāpj likumu un galu galā tiek konfrontēta ar sava partnera neizpratni.
Kā nekvalificēta strādniece, kura viena audzina bērnu, Suzannes finanšu stāvoklis ir ne pārāk labs. Pēc iepazīšanās ar sekmīgo inženieri Tomasu viņas neapmierinātība pieņemas spēkā. Suzanne uzsaka darbu, nonāk finansiālās grūtībās un, lai saņemtu apdrošināšanas naudu, ziņo, ka ir nozagts viņas velosipēds. Krāpšana tiek atklāta, sievietei draud tiesāšanās. Tomass, kurš par incidentu neko nezina, ir Suzannes pusē. Taču pēc Suzannes atzīšanās par nodarīto un gaidāmo tiesas procesu, viņa sastopas ar neizpratni, Tomasa reakcija viņu aizskar. Nespējot šādas attiecības ilgāk vairs izturēt, viņa nolemj mainīt savu dzīvi – lai maksā ko maksādams.
Kinostāsts par noziedzīgu vientuļo māti VDR tika uztverts ļoti kritiski. Kritiķi to nicīgi noraidīja kā sliktu, ideoloģiski apšaubāmu filmu. Filmu aizliedza rādīt ārzemēs, pieļaujot vienu izņēmumu – pēc trīs gadiem to drīkstēja rādīt Rietumvācijas kinoteātros. 1985. gada 2. jūlijā telekanāla ZDF ciklā “Filme von Frauen” filmu “Velosipēds” pirmo reizi demonstrēja Rietumvācijas televīzijā, ar īpašu sajūsmu to uzņēma feministiskās aprindas. Pozitīvā kritika Rietumvācijā izmainīja filmas vērtējumu arī VDR. Jau 5. VDR Kinematogrāfistu kongresā 1988. gadā filma tika izcelta kā „viens no konsekventākajiem jaunās paaudzes darbiem“. Pateicoties neparastajam no sievietes perspektīvas tvertajam VDR sievietes dzīves realitātes atspoguļojumam, filma “Velosipēds” šodien ir rets (kinematogrāfisks) vēstures dokuments.
COMING OUT
VDR, 1988/89, rež. Heiners Karovs, 112 min.Austrumberlīne 1980. gadu beigās. Jaunais skolotājs Filips uzsāk romānu ar kolēģi Taņu. Savu patieso seksuālo tieksmi viņš tur slepenībā, tomēr satikšanās ar kādreizējo draugu, homoseksuālo Jākobu, liek viņam apzināties savas apspiestās vēlmes. Pēc neilga laika Filips geju bārā iepazīstas ar Matiasu un iemīlas viņā. No šī brīža skolotājs uzsāk dubultdzīvi: Taņa nedrīkst neko uzzināt par Matiasu, un no Matiasa slepenībā tiek turētas viņa attiecības ar Taņu. Ilgi tas nespēj turpināties.
Filmas pirmizrāde 1989. gada 9. novembrī raisīja tik lielu interesi, ka šajā vakarā nācās organizēt uzreiz divus seansus. Filma "Coming Out" būtu kļuvusi par sensāciju, ja to nepaspētu aizēnot cits notikums. Tajā vakarā kino publika uzzināja, ka atvērti robežas šķērsošanas punkti uz Rietumiem – iestājies VDR beigu sākums. Vairāk par to lasiet šeit.