Vācijas pieteikums “Oskara" balvai 2025
Ļaunā sēkla un cerība
Vācijas pieteikums “Oskara” balvai kategorijā “Labākā ārvalstu filma” ir Kannu festivālā vairākus apbalvojumus guvusī “Svētās vīģes sēkla”, kuru uzņēmis trimdā dzīvojošais irāņu režisors Mohameds Rasulofs (Mohammad Rasoulof). Filma ataino politisko gaisotni valstī, no kuras viņš tika izraidīts.
Juta Brendemīla
Politisko nemieru laikā Teherānā pēc Mahsas Amini slepkavības uz tiesnesi Īmānu režīms izdara arvien lielāku spiedienu. Tā kā viņš nupat ir saņēmis paaugstinājumu par revolucionārās tiesas izmeklēšanas tiesnesi, viņš saglabā lojalitāti valsts varai, bet viņa meitas ir aizrāvušās ar protestiem, un sieva izmisīgi cenšas saturēt kopā ģimeni. Kad pazūd viņa dienesta ierocis, viņš aizdomās tur sievu un meitas un uzsāk izmeklēšanu savās mājās, tā pārkāpdams visas robežas.
Psiholoģiskā ģimenes drāma “Svētās vīģes sēkla” sākas ar citātu, kas ir skaidrojums nosaukuma politiskajai metaforai: vīģes koka sēklas “ar putnu mēsliem nokrīt uz citiem kokiem. Sēklas dīgst, to saknes ieaug zemē. Kad saknes ir sasniegušas augsni, svētais vīģes koks nostājas uz savām kājām, bet tā zari nožņaudz saimniekkoku”.
Filmā žņaugu tēls ir parādīts melu, neuzticības situācijās, valsts kontroles tīmekļa darbībā, kā arī sociālās saiknes un empātijas zudumā starp cilvēkam. M. Rasulofa parabola liek atcerēties par represijām un pretošanos ar autoritāriem režīmiem – gan pagātnē, gan esošajiem.
Filmas ideja viņam radās, esot cietumā
Ideja par trilleri radās laikā, kad režisors Mohameds Rasulofs bija ieslodzīts bēdīgi slavenajā Evinas cietumā Teherānā. Kāds apsargs “pavilka mani malā un teica, ka vēlas pakārties [..]. Viņu mocīja smagi sirdsapziņas pārmetumi, bet viņam nepietika drosmes atbrīvoties no naida pret savu darbu. Šādi stāsti man ir apliecinājums, ka sieviešu kustība Irānā beidzot gūs panākumus [..]. Represijas var uz laiku noturēt situāciju režīma kontrolē, bet galu galā, kā jau daudzos citos gadījumos iepriekš, valdība kapitulēs.”Filmas producents Mani Tilgners arābu kritiķu balvas pasniegšanas ceremonijā norādīja, ka filma ir piesaistījusi visas pasaules uzmanību:
Saņemot šo balvu, mēs esam pārliecināti, ka mums ir izdevies ne tikai sarežģītos apstākļos uzņemt labu filmu, bet arī izstāstīt stāstu, kas aizkustina cilvēkus visā pasaulē – gan ASV, gan Eiropā, gan arābu valstīs.
Vācu pieteikums “Oskaram” – atšķirīgs no citu valstu piedāvātā
Vācijā netrūkst “Oskara” balvu par politiskām tēmām, sākot ar Šlēndorfa apbalvoto pretkara filmu “Skārda bungas”, slepenā dienesta drāmu “Citu dzīve” un beidzot ar četras “Oskara” balvas ieguvušo “Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Tomēr M. Rasulofa filma ir pirmā šajā sarakstā, kurai šķietami nav nekādas tiešas saistības ar vācu kultūru vai valodu. Bet filmā atspoguļojas Vācijas pagātne un tagadne – tā ir gan valsts, no kuras bēg mākslinieces, gan valsts, kas daudziem piedāvāja jaunas mājas, arī pašam M. Rasulofam. “Man bija jāizvēlas starp cietumu un trimdu. Ar smagu sirdi izvēlējos trimdu,” komentē Berlīnes starptautiskā kinofestivāla balvas ieguvējs.Viņš pats savas filmas nomināciju “Oskaram” sajūtās raksturoja kā “sarežģītu”, “saldi rūgtu” un atzina, ka ir “dalītas izjūtas”. “Esmu gandarīts, ka Vācija ir novērtējusi filmas starptautisko nozīmīgumu un ir ļāvusi tai iziet pasaulē. Tā ir iedrošinājums visiem filmu veidotājiem, kuri jebkur pasaulē ir pakļauti spiedienam,” sacīja M. Rasulofs, dodoties prezentācijas tūrē pa ASV pēc filmas pieteikšanas “Oskaram”.
M. Rasulofs asi reaģē uz kritiku, ka persiešu filma “Oskara” ceremonijā pārstāv vācu kino:
Tā ir jauna pieeja, un ir saprotams, ka rodas pretestība. Es neesmu pārsteigts, ka daudzi cilvēki gaidīja, ka Vācijas iesniegtā filma būs vācu valodā, par Vāciju un Vācijai. Taču izšķirošais faktors ir tas, kur tā tapusi – šo prasību mēs esam izpildījuši.