Berlināle | Apbalvošanas ceremonija
Klasiskā naratīvā kino svētki

Jubilejas gada Berlināle notika sarežģītos apstākļos, taču festivāla direktore Triša Tatla (Tricia Tuttle) bija savu uzdevumu augstumos. Šoreiz uzmanības centrā bija filmas, nevis debates par Izraēlas un Gazas karu. “Zelta lācis” tika piešķirts norvēģu filmai par pieaugšanas tēmu.

Filips Bīlers

Šīs 75. Berlīnes starptautiskā festivāla sākumā visa uzmanība tika pievērsta jaunajai festivāla direktorei Trišai Tatlai. Galu galā varētu arī izrādīties, ka tieši starptautiskās žūrijas pārsteidzošie lēmumi ir stimulējuši vēlamo festivāla pārorientāciju. Vai varbūt viens bez otra nemaz nebūtu iedomājams?

Negaidīta balva

Kaut gan vismazāk tika gaidīts, ka “Zelta lāci” saņems Norvēģijas filma “Drømmer” (Sapņi), festivāla galvenā balva tomēr tika piešķirta tieši tai. Režisora Dāga Juhana Heugerūda (Dag Johan Haugerud) drāmu par skolnieci, kura iemīlas savā skolotājā un raksta par to, žūrijas priekšsēdētājs Tods Heinss (Todd Haynes) raksturoja kā “īstu meditāciju par mīlestību”. Daži teiks, ka šis notikums Berlinālē, politiskākajā no visiem A kategorijas festivāliem, ir gan atkāpšanās privātajā sfērā, gan arī goda atdošana labi veidotam mākslinieciskajam (t. s. art house) kino, turklāt šai gadījumā tādai filmai, kurā piedalās gandrīz tikai vienīgi sievietes. Šai filmai, kurā izteikti dominē dialogi, iespējams, atbilstošāka būtu balva par labāko scenāriju. Taču to saņēma rumāņu režisors Radu Žude (Radu Jude) par satīrisko morāles pētījumu filmā “Kontinental '75”.
  Tāpat kā iepriekšējos gados, arī šogad plaši pārstāvēts bija pasaules kino. Ķīnas filma “Living the Land” (Dzīvojot laukos) saņēma balvu par labāko režiju (režisors Hvo Mangs (Huo Meng)), bet Brazīlijas distopija “The Blue Trail” (Zilā taka) – Lielo žūrijas balvu (režisors Gabriels Maskaro (Gabriel Mascaro)). Visas šīs balvas ir tikpat pelnītas kā aktiermākslas apbalvojumi, ko saņēma Roza Bērna (Rose Byrne; Labākā galvenā loma; filma “If I Had Legs I'd Kick You” (Ja man būtu kājas, es tev iespertu), režisore Mērija Bronstīna (Mary Bronstein) un Endrjū Skots (Andrew Scott; Labākā otrā plāna loma; filma “Blue Moon” (Zilais Mēness)), režisors Ričards Linkleiters (Richard Linklater), kas deva iespēju uzmirdzēt arī ASV kino.

Toma Tikvera (Tom Tykwer) debijas filma – stagnācija haosā?

Šis pelnīto balvu līdzsvars lika aizmirst neveiklo sākumu. Toma Tikvera piesātinātā atklāšanas filma “Das Licht” (Gaisma) šķita kā pārspīlētā svarīgumā gremdēta pašrefleksija, kas sabalsojās ar paša festivāla problēmām: virspusēji politizēta vidusšķira jēgas meklējumos, Berlīne nepārtrauktā lietū, entropiska stagnācija haosa vidū. Iespējams jau ir viss, pat mūzikls, bet, šķiet, itin nekas neizdodas. Taču Tikvers vismaz padarīja galveno norises vietu – Potsdamas laukumu – piemērotu kino vajadzībām, kas realitātē droši vien nekad vairs nenotiks, jo šīs investīciju drupas nav skaistas pat negaidīti uzsnigušajā sniegā. Dažas lietas nevar mainīt pat Triša Tatla.

Pirmās konkursa filmas nostiprināja šo iespaidu. Grūtības apvienot politisko aktualitāti ar spēcīgiem tēliem un ticamiem varoņiem ilustrēja režisora Mišela Franko (Michel Franco) psihoseksuālā eksperimentālā filma “Dreams” (Sapņi), kurā piedalās Holivudas zvaigzne Džesika Časteina (Jessica Chastain). Tomēr tēma par ekonomiskā atkarībā balstīto varas nelīdzsvarotību starp ASV un tās kaimiņvalsti Meksiku šobrīd ir tik aktuāla nekā jebkad agrāk.

Pēc tam konkursa filmas kļuva spēcīgākas. ASV režisors Ričards Linkleiters ir bijis uzticams Berlināles viesis jau kopš filmas “Boyhood” (Puikas gadi), par ko viņš 2014. gadā saņēma “Sudraba lāci”. Filma “Blue Moon” – viņa veltījums 1943. gadā mirušajam mūziklu libretistam Lorencam Hārtam – ir oda izmisīgajai mīlestībai pret mākslu ciniskajā biznesā. Vācu kino piedzīvoja savu spilgtāko mirkli – un jaunu talantu Frederiku Hambaleku (Frédéric Hambalek) – ar filmu “Was Marielle weiß” (“Ko zina Marielle”).

 

Tomēr festivāla direktore Triša Tatla piešķīra patiesi jaunu akcentu ar negaidītiem ekskursiem žanra kino: ar režisoru Helēnas Katē (Hélène Cattet) un Bruno Forcani (Bruno Forzani) asiņaino veltījumu 60. gadu Eiropas spiegu filmu žanram “Reflet dans un diamant mort” (Atspulgs mirušā dimantā), ar Mērijas Bronstīnas feministisko maternitātes šausmu filmu “If I Had Legs I’d Kick You” un ar Lusilas Hadžihalilovičas (Lucile Hadžihalilović) šausmu pasaku “La Tour de Glace” (Ledus tornis), kas balstīta uz Hansa Kristiana Andersena “Sniega karalienes” motīviem. No šīm filmām tikai pēdējā būtu bijusi iedomājama iepriekšējās festivāla vadības – Marietes Risenbēkas (Mariette Rissenbeek) un Karlo Šatriana (Carlo Chatrian) – laikā.

Paredzētas debates, bet ne skandāli

Paredzamās debates par Tuvo Austrumu konfliktu un antisemītisma strīdiem, kas aizēnoja 2024. gada Berlināli, šoreiz tika risinātas efektīvāk. Bija labi zināms, ka aktrise Tilda Svintone (Tilda Swinton), kas saņēma “Goda lāci” par mūža ieguldījumu, simpatizē pret Izraēlu vērstajai kustībai BDS (Boycott, Divestment and Sanctions – Boikots, investīciju atsaukšana un sankcijas). Irāņu aktieris boikotēja festivālu, un viņa vēstule ar saukļiem, kuros bija aicinājums Izraēlas iznīcināšanai, tika nolasīta skaļi; šo gadījumu izmeklē valsts drošības dienesti. Ar drosmi un diplomātisku pieeju Tatlai izdevās jau laikus mazināt konflikta spriedzi un prasmīgi īstenot savu nodomu ļaut filmām runāt pašām par sevi. Divas dokumentālās filmas par neizturamo situāciju, kādā atrodas “Hamās” sagūstītie Izraēlas ķīlnieki un viņu radinieki, – Toma Šovala (Tom Shoval) “A Letter to David” (Vēstule Dāvidam) un Brendona Kreimera (Brandon Kramer) “Holding Liat” (Liatas gūsts) – bija daļa no šī konstrukta mozaīkas. Pēdējā filma pat ieguva balvu par labāko dokumentālo filmu. Atbrīvotās Liatas Beininas Atzili un viņas ģimenes ierašanās bija viens no festivāla aizkustinošākajiem mirkļiem.
 
Divas citas dokumentālās filmas [dažādās festivāla programmās] – Marčina Vieršhovska (Marcin Wierzchowski) “Das Deutsche Volk” (Vācu tauta) un Martinas Prīsneres (Martina Priessner) “Die Möllner Briefe” (Molnas vēstules) – spēcīgās ainās iemūžināja rasistiskās vardarbības skumjo nepārtrauktību. Citā gadā “Zelta lāci” būtu saņēmusi filma “Timestamp” (Laika zīmogs), kas bija vienīgā tieši konkursa programmai pieteiktā dokumentālā filma. Šis režisores Katerinas Gornostajas (Kateryna Gornostais) klusais novērojums par Ukrainas skolēnu ikdienas dzīvi kara laikā ir ticis radīts īstajā brīdī. Tomēr žūrijas lēmumu ietekmēja citi aspekti. Šoreiz aktuālie notikumi un smagas politiskas tēmas priekšplānā neizvirzījās.

Glamūrīga konkurence ar Kannām un Venēciju

Berlināle 2025. gadā – vienā no sarežģītākajiem gadiem festivāla pastāvēšanās vēsturē – bija klasiskā naratīvā kino svētki. Tā piedāvāja padziļinātu izpratni par cilvēka vēlmēm pēc miera un brīvības, nostājoties pret aktīvistisko kino interpretāciju. Triša Tatla ne tikai spēja ievirzīt grūtībās nonākušo festivālu mierīgākos ūdeņos, bet arī piedāvāja neuzspēlētu, tomēr saistošu konkursu ar jaunām formām un iespēju sapņot. To apliecina gan “Zelta lācis” filmai “Drømmer”, gan “Sudraba lācis” par “La Tour de Glace”, kas tika godalgota par īpašu māksliniecisko sasniegumu ar savu tumšā sniega burvības godināšanu. Sieviešu klātbūtne gan kameras priekšā, gan aiz tās šogad bija lielāka nekā jebkad agrāk.
 
Fakts, ka redzamākā – komerciālā – sadaļa šobrīd ir vadošā un uz to tiek fokusēta konkursa uzmanība, noteikti ir zināma problēma. Tieši tajā tika demonstrēts režisora Pona Čunho (Bong Joon Ho) zinātniskās fantastikas trilleris “Mickey 17” (Mikijs 17), kā arī Džeimsa Mangolda (James Mangold) režisētā Boba Dilana biogrāfija “A Complete Unknown” (Pilnīgi nezināms), un tieši tās dēļ festivālā ieradās tādas patiešām lielas zvaigznes kā Roberts Patinsons (Robert Pattinson) un Timotijs Šalamē (Timothée Chalamet). Taču Tatla un viņas žūrija pastāvīgajā cīņā ar krāšņākajiem Kannu un Venēcijas festivāliem ir padarījusi Berlināli atkal pievilcīgāku, izcili tiekot galā ar šo milzīgo uzdevumu. Viņu vēstījums: uz Berlīni ir vērts atbraukt vēlreiz!